Kāpēc uz Ukrainu? Un kāpēc tieši tagad?

Ukrainu kā vienu no bijušās PSRS republikām padomju laikos, protams, esam apmeklējuši ne reizi vien. Karpatu kalni skatīti dažādās kompānijās pat divas reizes. Arī Kaukāzs apmeklēts divas reizes, esam bijuši aiz Polārā loka, redzējuši Murmansku un Barenca jūru Norvēģijas pierobežā, ir redzēta eksotiskā Vidusāzija, tāpat arī Sibīrija un Baikāla ezers. Tomēr nekad nav gadījies būt Krimā. Vienīgi mūsu Gita tur ir bijusi (pat divas reizes!) savos skolas gados. Un pēdējos gadu desmitos jau pieņemts braukt nevis uz Austrumiem, bet uz Rietumiem…

Tomēr iemesls atrodas – pasaules biškopju organizācija Apimondia savu kongresu šogad rīko Kijevā. (Kongresi notiek reizi 2 gados, pārmaiņus Eiropā un citos kontinentos. 2015. gadā tas notiks Dienvidkorejā. Krietni patālu, salīdzinot ar Kijevu.) Latvijas Biškopības biedrība (LBB), kas jau vairākus gadus ir Apimondia biedrs, organizē Latvijas biškopjiem braucienu uz kongresu, apvienojot to ar Ukrainas ekskursiju. Un tā, ar tūrisma firmas „Impro ceļojumi” starpniecību, viens autobuss brauc uz Kijevu un pēc kongresa tūlīt atgriežas mājās, bet otrs dodas uz Krimu. Izrādās, ka gribētāju redzēt Krimu ir gana daudz. Starp tiem arī es un „manējā” jeb Biruta.

Ko mēs zinām par Ukrainu, Krimu?

Ukraina ir Eiropas lielākā valsts, tās platība ir 603,7 tūkst.km2, valstī dzīvo gandrīz 50 miljoni cilvēku. Ap 9. g.s. Ukrainas teritorijā izveidojusies Kijevas lielkņaziste (Kijevas Krievzeme, kā mācīja skolā), austrumslāvu civilizācijas centrs. No 14.g.s. daļa Ukrainas bija Lietuvas dižkunigaitijas, Polijas karalistes, vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts pakļautībā, bet dienvidu daļa – Krimas hanistes valdījumā. Donas kazaki hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadībā un ar Krimas hanistes atbalstu 1648. gadā spēj sakaut Polijas-Lietuvas karaspēku un nodibina patstāvīgu ukraiņu valsti – hetmanātu. Ukraiņi hetmani Bogdanu Hmeļņicki tomēr uzskata par pretrunīgu personību, jo 1654. gadā hetmanāts pakļaujas Krievijas caram. To uzskata par Ukrainas pievienošanos Krievijai. 18. g.s. Ukraina tiek sadalīta starp Krieviju un Austroungāriju. Pēc 1. Pasaules kara Ukraina gan mēģina iegūt neatkarību, bet nonāk boļševiku varā. Izveidojas Ukrainas padomju republika, kas 1922. gadā ir viena no PSRS dibināšanas dalībniecēm. Ukrainas robežas paplašinās 1939. gadā, pēc tam, kad Vācija un PSRS sadala Poliju. Pēc kara, 1954. gadā Ņikita Hruščovs „uzdāvina” Ukrainai Krimu, atzīmējot 300. gadadienu, kopš t.s. Krievijas un Ukrainas apvienošanās.

Ukraina ir arī daudz cietusi valsts. 1932./33.g. Staļins izraisa masveida badu, rekvizējot visu pārtiku. Ukraiņi uzskata to par genocīdu pret tautu, kura rezultātā gājuši bojā miljoni tautiešu, un prasa Krievijai tiesāt un nosodīt t.s. "golodomor" organizētājus. Savukārt no Krimas pēc vācu karaspēka padzīšanas ar Staļina rīkojumu uz Sibīriju izvesti visi Krimas tatāri. Krima Ukrainai ir „vājā vieta”, jo tur dzīvo daudz pret Ukrainas valsti noskaņotu krievu. Nav viegli atrast savu vietu dzīvē arī ap 300 tūkstošiem Krimas tatāru, kas pēc izsūtījuma atgriezušies dzimtenē.

No Rīgas līdz Kijevai, pāri Eiropas Savienības (ES) ārējai robežai.

Rīgā līst. Ir agrs 27. septembra rīts. Slēpjamies Zinātņu Akadēmijas (jeb Kolhoznieku nama) durvju ailēs. Pirmais piepildās un aizbrauc „tuvais” autobuss, tad startē arī Krimas braucēji. Mūs vada „Impro” atraktīvā gide Sarmīte un LBB šefs Armands Krauze, autobusa šoferi ir Dzintars un Romeo.

Ceļš ir garš. Sarmīte pēc viņai vien zināmas sistēmas visus 53 braucējus pa vienam izsauc „uz paklāja”, katrs par sevi kaut ko pastāsta. Mums ir 6 Jāņi, 2 Juri, 2 Sarmītes, 2 Māri, citi laikam pa vienam. Visus iepazīt un atcerēties neizdodas līdz pat ceļojuma beigām. Bagātīgi pārstāvēti biškopji no Pierīgas, Vidzemes, Kurzemes, mazāk no Zemgales un Latgales.

Pirmais apskates objekts ir iecerēts Lietuvā – biškopības muzejs, kas no Daugavpils atrodas tikai 70 km attālumā. Te mums pievienojas pēdējā dalībniece – Gunta no Daugavpils. Līst joprojām. Muzejam veltīta stunda, kuras laikā var tikai paklausīties vietējās gides lekciju par bitēm pamatskolas skolēnu līmenī. Ja mēs nebūtu tur jau iepriekš bijuši labā laikā, iespaids par muzeju būtu galīgi aplams. Aplama, protams, ir arī ideja iekļaut Lietuvas muzeju maršrutā, kas ved uz Ukrainu, jo tas galīgi nav pa ceļam uz Ļubļanu Polijā, kur mums plānota naktsmītne. Līdz ar to Ļubļanas viesnīcā „Huzārs” esam tikai pēc pusnakts. Tā sākas mūsu mūžīgā atpalicība no grafika, jo autobusu drīkst kustināt tikai pēc 9 stundām, t.i., 10.00 no rīta – to paredz noteikumi par šoferu darba režīmu.

Polijā paredzēts apmeklēt mazu, bet skaistu pilsētiņu – Zamošči, ko 16. g.s. dibinājis kazaku karaspēka virspavēlnieks Zamoiskis. Pilsētiņa  ir cietoksnis, maza, skaista, sakopta. Te ir Polijā trešā universitāte, dzīvo 35 tūkstoši iedzīvotāju. Rātsnama tornī jau simtiem gadu taurētājs katru dienu plkst. 12.00 pūš savu melodiju, arī mums to izdodas dzirdēt.

Pēcpusdienā esam pie Polijas un Ukrainas robežas Jagodinā. Te pavadām nieka 4 stundas, kuras varēja būt vēl garākas, ja ne… Nu skaidrs taču, ko darām, vai ne? Ukrainā esam pēc 19.00, līdz Kijevai atlicis tikai tāds sīkums – kādi 500 km… Kijevas nomales viesnīcā Reikartz Raziotel (vācu viesnīcu ķēde Ukrainā) esam gana agri – svētdienas rītā 03.00. Tas nozīmē, ka varam mierīgi gulēt, jo Kijevas apskates ekskursija sāksies ne agrāk kā 12.00.

Kijeva. Pilsēta ar 1500 gadu vēsturi.

Kijevas vēsturiskais centrs. Pilsētas pirmās mūra ēkas vieta. Pieminekļi Kijevas kņazistes dibinātājiem. Padomju varas iznīcinātā un neatkarības gados atjaunotā Mihailovska Zlatoverhovas  bazilika un klosteris. Sv. Sofijas katedrāle ar klosteri. Bogdans Hmeļņickis zirgā. Par jaunāko laiku vēsturi atgādina 62 metrus (kopā ar postamentu 120 m) augstā statuja Māte – dzimtene. Arī atjaunotais Hreščatiks – skaista iela 1,3 km garumā un pāri Dņeprai saskatāmie milzīgie pilsētas mikrorajoni. Divu stundu ekskursija dod tikai nelielu ieskatu par Kijevu.

Vairākas stundas skatām arī vienu no slavenākajiem vēstures pieminekļiem – Kijevas Pečoras Lauru. Un atkal jāuzsver, ka ukraiņi par savu garīgumu rūpējas nopietni, par to liecina neatkarības gados šeit no jauna uzceltā skaistā Uspenska katedrāle.

Kijevā, pēc gides teiktā, oficiāli dzīvojot ap 3 miljoniem cilvēku, bet faktiski tur esot gandrīz 5 miljoni. Bezdarbs Ukrainā dzenot cilvēkus uz Kijevu, kur dabu atrast varot. Par vidējo algu valstī gan prieka maz – tā esot apmēram 300 eiro līmenī.

Apimondia – kongress, izstāde, izbraucieni.

Apimondia ir tas, kādēļ mēs esam Kijevā. Tas ir jāredz! Bet lika pagaidīt! Kongresu atklāj svētdien, kad mēs skatām Kijevu. Armands Krauze uz izstāžu centru devies ar metro jau agri no rīta, bet iekšā tiek tikai četros pēcpusdienā, lai gan atklāšanas ceremonija sākusies 14.00. Vairāk kā 6 stundas rindā, t.sk. arī ārpusē ar lietussargu virs galvas, jo Kijevā līst, bet organizatoriem darbs neveicas. Tāds haoss neesot manīts kongresos ne Francijā, ne Argentīnā, ne Austrālijā, kur vien ir bijuši Latvijas biškopji.

Kā būs otrajā dienā ar mums visiem? Uzreiz jāsaka, ka ne viss, kas solīts, krīt makā. Kongresa otrā diena ir arī vienīgā diena, kad varētu braukt uz Černobiļu, jo trešajā dienā ir kongresa programmā paredzētie izbraukumi. Nu neko darīt – braucām taču uz kongresu un bez Černobiļas nāksies iztikt!

No rīta savlaicīgi esam izstāžu kompleksā, tur jau ir krietna gaidītāju rinda. Tomēr stundas laikā esam nofotografēti un saņēmuši ieejas karti, kā arī Apimondia maisiņu ar kongresa materiāliem. Tiesa gan, dažam uz ieejas kartes ir nepareizs datums, dažam visi kongresa dienu datumi, dažam nav uzlīmes (tas neļauj atgriezties izstādē pēc iziešanas no tās).

Mums ir apmaksāts tikai izstādes apmeklējums, bet izdodas ieskatīties arī kongresa zālē un pat noklausīties daļu no dāņu lekcijas par bišu selekciju. Pēc lekcijas zāli pārkārto kongresa delegātu sēdei. Sev paredzēto vietu ar Latvijas karodziņu uz galda atrod arī Armands Krauze. Tomēr skatītāji netiek pielaisti – tiek paziņots: „Посторонним очистить зал!” Kaut kur dzirdēts stils – laikam jau no laikiem, kad dzīvojām kopīgajā lielajā „dzimtenē” – PSRS.

Izstāde grandioza, stends pie stenda. Pārstāvēti visi kontinenti, izņemot Antarktīdu, tur bitēm laikam nekas nezied. Stendos biškopības darba rīki, medus un citu bišu produktu apstrādes tehnika, visdīvainākie stropi, bišu ārstēšanas preparāti. Kāds francūzis, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, piedāvā kļūt par amitrāzes (pretvarru preparāts) izplatītāju Baltijā. Zviedri savukārt meklē mūsu LBB vadību, lai pierunātu balsot par Zviedriju kā 2017. gada Apimondijas kongresa vietu. (Armands par viņiem balso, bet kongresu tomēr „dabū” Turcija.) Ķīnieši reklāmas nolūkos dala pretvarras plāksnītes (stripus), slovāki dod degustēt jau iepriekšējā kongresā godalgotu medus vīnu, Tanzānijas stendā tumšas meitenes dod garšot eksotisku medu – no acālijām.     Stendos var arī nopirkt dažādus sīkus priekšmetus. Nopērku bišu māšu audzēšanai tik nepieciešamo potējamo adatu. Tagad tikai jāiemācās ar to rīkoties, jo nekad jau neesot par vēlu kaut ko sākt no jauna.

Daži vārdi par Kijevas izstāžu kompleksu. Liekas, ka tas ir samērā jauns, moderns. Pavadām tur ne vienu vien stundu. Apmeklējam arī tualetes pagrabstāvā. Kas to varēja iedomāties, ka Kijevas starptautiskajā izstāžu kompleksā tualetēm ir, kā izteicās kāda apmeklētāja, „лесноѝ вариант”. Tas nozīmē, ka tualetēs nav podu, bet ir tikai caurums un „pēdiņas”. Es saprotu, ka tā varēja būt benzīna stacijā starp Ukrainas robežu un Kijevu, bet Kijevā? Mums gan vēlāk teica, ka otrā paviljona galā esot bijušas arī normālas tualetes „pilsētas variantā”. Mēs tomēr esam iekūlušies lielā mežā…

Izbraukuma tūrē, ko piedāvā Apimondia, mūs ved ukraiņu autobuss, jo mūsu autobuss jau naktī ir devies ceļā uz Simferopoli. Kijevas piepilsētā Čabanos ieraugām modernu, nesen uzceltu pārtikas kontroles laboratoriju. Laboratorijā strādā 150 darbinieku, t.sk. 25 zinātņu doktori. Tās garajos koridoros ik pa gabalam ir dušas iekārtas – izrādās, tāpēc, lai darbinieki ļoti ātri varētu tikt pie ūdens, ja gadās kāds negadījums ar ķimikālijām. Katras laboratorijas telpas durvīs ir „skatlūka”, var redzēt, ar ko tur personāls nodarbojas.

Darba lauks laboratorijai ir ļoti plašs, mums demonstrē tam veltītu speciālu prezentācijas filmu. Par biškopības produktu analīzēm neko īpaši jaunu neuzzinām, bet pesticīdu „izvilkšana” no medus esot pati sarežģītākā, salīdzinot ar citiem produktiem. Mūsu Pārtikas un veterinārajam dienestam droši vien nav tik lepnu laboratoriju…

Daudz lielāku interesi izraisa Ukrainas Nacionālās vides zinību universitātes Biškopības katedra. Te strādā divi biškopības zinātņu doktori. Viņi ir izpētījuši, kāpēc bišu māte spēj dēt apaugļotas oliņas bišu šūnās un turpat blakus neapaugļotas – tranu šūnās. Katedrā pēta arī bišu biodinamisko iedarbību uz cilvēka veselību, ārstē organisma kaites, guldinot pacientus uz bišu saimēm, ieelpojot bišu saimes aromātu. To vajadzētu pamēģināt arī pie mums…

Ukrainas biškopības patriarha P.I. Prokopoviča biškopības muzejā skatāms viņa radītais pirmais rāmīšu strops, tiesa gan, ar rāmīšu izvilkšanu uz sāniem, kādus tagad neviens nelieto. Interesanti redzēt arī senas no koka gatavotas medsviedes un medus preses, kas ir izstādē redzēto moderno iekārtu tiešās priekšteces.

Izbraukuma tūres ietvaros ir kāds patīkams pārsteigums – izrādās, ka mēs jau iepriekš esam apmaksājuši kopīgas pusdienas, ko organizē Apimondia.

Krodziņš Будьмо mūs sagaida ar sālsmaizi un ukraiņu viesmīlību. Baudām pusdienas ar gardiem ukraiņu nacionālajiem ēdieniem – uzkodas ar siļķi un speķi, vinegretu, boršču, kāpostu tīteņus, pankūkas ar biezpienu un džemu un aprikozu kompotu. Daži (arī es) nogaršo ukraiņu šņabi jeb gorilku par pieņemamu cenu (15 grivnas jeb apm. 1,5 eiro par 100 gramiem). Reizē klausāmies koncertu un dziedam līdzi: „Ti menja pidmanula, ti menja pidvela!”

Kijeva – Simferopole, ir tāds vilciena maršruts.

Atlikums no maršruta Rīga – Simferopole. Bet tagad, biedri pasažieri, atcerēsimies kupeju vagonu no pagājušā gadsimta 60. gadiem. Nekas jau nav mainījies! Tomēr, tomēr. Agrāk pie iekāpšanas pasi neprasīja, tagad gan, un ne tikai mums kā ārzemniekiem. Esot uzradušies teroristi (laikam pēc pases atpazīstami!). Otrā stāva guļvieta ir papildināta ar nelielu metāla barjeru, lai nenolidotu no plaukta, vilcienam strauji bremzējot. Vagonā tagad ir arī 220 V kontakti. Tēju gan vairs nepiedāvā, bet to var dabūt, ja par to zina un paprasa, jo cenā esot iekļauta. Gultas veļa no rīta tāpat pašiem jāsavāc un jāaiznes pavadonei. Liekas, ka vagons braucot čīkst un kratās vairāk nekā agrāk, bet var jau būt, ka tas ir no sērijas par zaļāku zāli un baltāku sniegu mūsu jaunībā…

„Impro ceļojumu” internetā nopirktajās biļetēs vietas paredzētas galvenokārt otrajā stāvā. Arī mūsējās. Pirmajā stāvā – jaunā māmiņa ar zīdaini un „otrās dienas” grūtniece, kura gan beigās izlemj gulēt otrajā stāvā.

Ar rītausmu tādi mazliet saburzīti un mazliet pagulējuši esam jau Simferopolē, kur mūs sagaida kārtējais lietus. Tas vairs nepārsteidz. Stacijas laukumā stāv mūsu autobuss, par ko gan tiešām priecājamies.

Četras dienas, kas nerada siltas atmiņas par Krimu.

Krimas Autonomā republika ir 2,5 reizes mazāka par Latviju, bet tur dzīvo tik pat daudz iedzīvotāju kā Latvijā – ap 2 miljoniem, Simferopolē to ir 340 tūkstoši, galvenokārt krievi.

Krimas apskatei un atpūtai ceļojumā plānotas četras dienas. Tomēr kūrorta sezona te ir beigusies kādu mēnesi agrāk kā parasti. Lietus Krimas pussalā līstot jau no septembra sākuma, par ko liecina arī nenovāktie saulgriežu lauki. Mūsu ceļasomās daudz vasarīgu apģērbu, peldkostīmus ieskaitot. Tomēr tiem nav lemts redzēt Krimu – no somām tie laukā netiek.  Temperatūra spītīgi turas ap 7ºC un jādomā, ko vēl varētu uzvilkt zem virsjakām. Šādi laika apstākļi oktobra sākumā Krimā neesot novēroti vismaz pēdējo 100 gadu laikā. Populārs kļūst kādas mūsu bitenieces teiktais: „Man noteikti nebūs siltu atmiņu par Krimu”.

02.10. Bahčisarajas pilsētiņa izskatās pavisam neizteiksmīga, tomēr hana pils ir ievērības cienīgs apskates objekts. Krimas tatāri atšķēlušies no t.s. Zelta ordas 15. g.s. Daudzu paaudžu garumā celta un papildināta vērienīga hana rezidence, no kuras saglabājušās iespaidīgas celtnes.


Skatām gan hana pieņemamās telpas, gan dzīvojamās istabas, gan harēmu. Iespaidīgi! Toties Bahčisarajas strūklaka faktiski nemaz nav strūklaka, no tās tikai pil vecā hana „asaras”, jo viņa iecerētā hana acu priekšā „vīst”. Tādu šo strūklaku skatījis arī Puškins.

Hana pils apskatei lietus neko netraucē, toties pārgājiens kalnos gar klintīs izcirsto Uspenska klosteri uz alu pilsētiņu Čufut-kalē jau ir zināms pārbaudījums. Alu pilsētu viduslaikos apdzīvojusi sena tauta karaīmi. Uz ienaidniekiem nepieejama plato skatāmas klintīs izcirstās istabas, lūgšanu telpas.

Kalna virsotnē valda ļoti spēcīgs vējš, kas kopā ar aso lietu rada vēlēšanos iespējami ātri tikt lejā. Labi, ka tur mūs gaida mazs tatāru krodziņš, kurā gan nepārdod alkoholu, bet var ieēst karstu zupu, ko sauc par šurpu.

Tagad vēl tikai kādu 3 stundu brauciens autobusā līdz Sudakai Melnās jūras krastā. Tur mūs beidzot gaida istaba atpūtas kompleksā un iespēja pēc vilciena kupejā pavadītās nakts atkal labi izgulēties. Pirmā diena Krimā ir pagājusi – gara un mazliet nogurdinoša.

03.10. Arī otrā diena sākas ar aukstu vēju un lietu. Ir izmaiņas programmā, jo šādā laikā nav iespējams doties pārgājienā uz Karadagu jeb Melno kalnu. Brokastojam milzīgā atpūtas kompleksa hallē. Uzrādot vakar saņemtos talonus, mums atnes mannā biezputru ar cīsiņiem, sviestmaizi, frikadeles ar griķiem, kafiju vai tēju. Pēc brokastīm braucam kalnos uz pilsētiņu Starij Krim, kur Armands Krauze sarunājis vizīti pie biškopjiem.

Tikšanās ar biškopi Svetlanu, kuras vīrs vēl nav atgriezies no Apimondia kongresa Kijevā, izvēršas interesanta. Visa drava „uz riteņiem” – sezonas  laikā tā tiek pārvietota 8 (!) reizes, iegūstot ienesumu no aprikozēm, rapša, saulgriezēm, akācijām, koriandra, liepām, kermeka (ziedi violeti kā viršiem, medus īpatnējs).

Uz auto ZIL platformas uzkrauj kādas 60 saimes, piekabē – vēl 80 un aiziet! Medus realizācija notiek galvenokārt pastāvīgajiem klientiem, kas iegūti gadu gaitā, arī tirgos. Ar šo saimju skaitu pilnīgi pietiekot ģimenes uzturēšanai. Nosacījumi medus apstrādes telpām gan nav stingri reglamentēti kā Latvijā.

Vakarā patīkams pārsteigums – „Impro ceļojumi” Sarmītes personā „uzsauc” vakariņas Sudakas promenādes kafejnīcā „Южанка”. Vai tāpēc, ka firma neveda mūs ekskursijā uz Melno kalnu saskaņā ar programmu? Lai nu kā, otrā diena pagājusi veiksmīgi, biškopji savu ziņkāri par Krimas kolēģiem ir apmierinājuši. Varbūt sliktais laiks ir pat nācis par labu, jo skaistā laikā mēs ar Krimas biškopību nemaz nebūtu saskārušies.

04.10. Šī nu ir visīstākā kalnu diena. No paša rīta kāpjam uz kalnā uzbūvēto t.s. Dženoviešu cietoksni. Dženovas pilsētvalsts savos ziedu laikos (pēc 1200. g.) iekarojusi daudzas teritorijas, arī Krimā, kur gadu gaitā būvēts un papildināts cietoksnis. Cietokšņa valdnieki – konsuli. Katrs no viņiem savā laikā kaut ko cietoksnī ir no jauna piebūvējis klāt. No visas bijušās varenības arī šodien te ir daudz, ko redzēt.

Tomēr īstākais piedzīvojums vēl tikai priekšā. No autobusa mūs izlaiž Vesjolij ciematā Melnās jūras krastā, autobuss aizbrauc atpakaļ uz Sudaku. Mūsu uzdevums – Sarmītes vadībā iziet pa t.s. Goļicina taku līdz pilsētiņai Novij Svet, uz kuru ar tādu lielu autobusu kā mūsējais nemaz nevar aizbraukt.

Ne visi ir gatavi iet šo ceļu pa kalniem un ir palikuši Sudakā. Viņi pievakarē ierodas Novij Svet ar vietējo satiksmes autobusu, jo tur ir ieplānota kopīga ekskursija uz šampanieša fabriku. Takas garums pa kalniem ap 6 km, ko pieveicam 4 stundās. Sarmīte mūs ved diezgan lielā tempā, reizēm pat nav laika fotografēt, jo negribas palikt pēdējiem. Melnajā jūrā savas galvas no ūdens bāž ārā delfīni. Taka kļūst arvien „nopietnāka”, vietām klinšu starpas jāpārvar arī ar roku palīdzību. Pie tam uz leju iet ir grūtāk kā rāpties augšup.

Pretī nākošās grupas dalībniekus reizēm grūti palaist garām, jāgaida platākajās vietās. Kalni veido tādu kā guļošu putnu, kura rumpim pārejam pāri un tā galvu jeb Kopčika ragu skatām no visām pusēm. Iespaidīgi!

Sarmīte uz klints bluķa – pēc dažiem mirkļiem tur ir arī Biruta, tikai es vairs neesmu pozīcijā, no kuras šo skatu var nofotografēt. Mūsuprāt, šis pārgājiens ir pats labākais, ko mēs šajā braucienā piedzīvojam. Pašiem par sevi brīnums – reizēm mājās nevaram savus locekļus bez sāpēm pakustināt, bet tagad ejam pa klintīm bez problēmām, neatpaliekot no daudz jaunākiem gājējiem.

Trases vidū Sarmīte ar tiem, kas „spēj skriet pa klintīm”, iet vēl uz Velna aizu, pārējiem jāgaida uz vietas. Mēs sevi neskaitām pie klinšu skrējējiem un ar kādiem 10 citiem „neskrējējiem” stāvam uz vietas. Tikmēr vēl kāds bariņš, kas iet pirmie, jau ir gabalā.

Viņi gan par to tiek „sodīti”, jo aiziet uz Novij Svet, neapgājuši vēl vienu kalnu pa jūras pusi un neredzējuši tiešām ievērības cienīgu objektu – Goļicina alu. To kņazs licis izveidot klintī vīna pudeļu glabāšanai un svētku svinēšanai – alas estrādē esot dziedājis pat Šaļapins. Mums paveicās – šajā dienā nelija!

Līdz ar tumsas iestāšanos esam Novij Svet pie šampanieša rūpnīcas, kur jau pāris stundu nīkst tie, kas neaizgāja līdz Goļicina alai. Rūpnīcai ir jau 135 gadi, to dibinājis jau daudzkārt pieminētais Goļicins, kas šampanieša ražošanu mācījies Francijā. Šo dzērienu te gatavo pēc klasiskās metodes. Pudeles ar rokām divu gadu laikā neskaitāmas reizes groza un beidzot no pudelēm izlaiž rauga nogulsnes, pudeles kakliņa saturu iepriekš sasaldējot ar ogļskābo gāzi. Pagrabu kopgarums klintīs esot ap 7 km…

Degustējam 6 šampanieša šķirnes. Par šampanieti gan varot saukt tikai brutu un pussauso, pārējie – saldākie – esot tikai dzirkstošie vīni. Starp šampanieša markām dod sausus cepumus garšas atjaunošanai. Kopā ar šampanieti kategoriski neiesaka lietot šokolādi – tā „noēdot” šampanieti…

Kad nu esam visu nogaršojuši un pa pudelei šampanieša arī iegādājušies rūpnīcas bodē, dodamies uz pilsētiņas autobusu staciju, lai brauktu uz Sudaku. Tomēr visi satiksmes autobusi jau ir beiguši kursēt. Tad nu Sarmīte cenšas izsaukt no Sudakas speciāli mums kādu transportu. Kamēr to gaidām, autostacijas bufete piedzīvo laimīgus brīžus – latvieši izdzer visu esošo čaču, arī vīnus, ko lej gan glāzēs, gan plastmasas pudelēs. Čebureku ražošanas jaudas izrādās nepietiekošas.

No Sudakas beidzot atbrauc 20…25-vietīgs autobuss. Tur izdodas sakāpt visiem mūsu 53 brauktgribētājiem. Aiz loga melna tumsa, bet mēs tempā laižam pa kalnu serpantīniem uz leju. Un tiešām nobraucam! Esam priecīgi tikt savā autobusā, jo vēl jābrauc tālu – līdz Simferopolei. „Impro” savlaicīgi pasūtītās un arī sākumā apstiprinātās vietas Sudakā uz šo pēdējo nakti vēlāk ir atteiktas svarīgas Ukrainas ārstu konferences dēļ, bet mums piedāvāts padzīvot Simferopolē. Valstiskam pasākumam priekšroka. Īsti padomju stilā…

05.10. Mūsu pēdējā diena Krimā. Daudzi nemierā ar dzīvi – salikti pa 3 vienā istabiņā, kā nebija plānots. Numuri vairumam 5. stāvā, bet vienīgais lifts „komā”, tāpēc koferi jāstiepj nopietni. Mums gan paveicies – daži divvietīgie numuri, arī mūsējais, ir pirmajā stāvā. Tad nu nav jāsatraucas par sīkumiem, kad guļot matracis saplok līdz pat skaidu platei zem tā…

Braucam pa pasaulē garākās trolejbusa līnijas maršrutu no Simferopoles uz Jaltu. Trolejbuss Nr. 52 nāk pretī ik pa kādām 10 minūtēm, dažus mūsu virzienā arī apdzenam. Līnija sākas lidostā un beidzas Jaltā, pa kalniem sanāk 96 km, ko trolejbuss veic 2,5 stundās.

Naktī uzkritis sniegs, ne vien kalnos, bet arī uz šosejas, uz kokiem un laukiem.

Jaltai cauri braucam mazliet gar malu, jo mūsu šīsdienas pamatmērķis ir Alupka. Tur skatām grāfa Voroncova pili. Tā ir iespaidīga, tikai pils dārzu gan neizdodas apskatīt – piekrastē gan nav sniega, bet atkal līst.

Grāfs Voroncovs ir bijis Novorosijskas ģenerāl-gubernators. Pils Alupkā viņa vajadzībām būvēta 1830. – 1846. g., tā ir angļu arhitekta Blora meistardarbs. Tagad te ir muzejs. Saglabāts viss interjers, varam skatīt grāfa viesistabu, ēdamistabu ar šampanieša atdzesēšanas vannu, ziemas dārzu ar izteiksmīgām skulptūrām.

Un, protams, marmora lauvas, kas mierīgi guļ pie pils kāpņu sākuma, bet izskatās draudoši rūcošas tuvāk ieejai.

Ārpusē aug zemeņu koki, kuru ogas izdodas arī nogaršot. Mūsu zemenes gan labākas.

No Krimas nevar šķirties, neredzot t.s. Bezdelīgas ligzdu – kāda naftas magnāta 1912. gadā būvētu celtni kalna virsotnē pie jūras. Lai to redzētu, nav jāpiebrauc tai klāt – vislabāk šo „ligzdu” skatīt pa gabalu, ko mēs arī darām. Tur mūsdienās esot stipri padārgs restorāns, bet mums taču nav tik daudz laika, lai tur pasēdētu, vai ne?

Jaltas promenāde, kuras apskatei mums veltīts krietns laika sprīdis, sajūsmu neizsauc. Droši vien pie vainas laika apstākļi. Pludmales jau gan te gandrīz nemaz nav, aiz betona uzreiz jūra. Uz jūru raugās Ļeņins, promenāde nes viņa vārdu. Arī mūsu tikšanās pēc promenādes apskates norunāta pie Iļjiča…

Ukraiņi, kas ļoti lepojas ar savu neatkarīgo valsti, gan saka, ka ar pieminekļiem viņi necīnās (droši vien prātīgi, pie mums jau atkal sākam cīnīties). Tomēr lielais daudzums ļeņinekļu, šķiet, met ēnu uz visu Ukrainas dzīvi. Lai gan Ukraina ir daudz mainījusies neatkarības gados, šur tur tā nav spējusi tālu aiziet no padomju sistēmas. Par viesnīcu  rezervēšanas stilu jau pieminēju. Vēl piemērus?

Viesnīcā pirms aizbraukšanas istabene pārskaita dvieļus un citu inventāru. Lielveikalā no daudzajām kasēm tikai viena negribīgi un neveikli pieņem maksājumu kartes. Populārākais auto Ukrainā, varbūt izņemot Kijevu, joprojām ir padomju gados ražots „Žigulis” visdažādākajās sarūsēšanas stadijās.

Tā nu mūsu „Krimas laiks” ir beidzies. Aizbraucot pustumsā vēl skatām kaut ko no Arteka, 1925. gadā dibinātās pionieru nometnes, iebrauktuves. Tur tagad starptautiska bērnu nometne. Izrādās, ka ne vien mums ir interese atvest Gitai bildi no turienes, bet daži šī brauciena dalībnieki paši ir bijuši Artekā padomju laikos. „Lāča kalna” bilde gan neizdodas, vienīgi lāča pakaļa manāma aiz Arteka reklāmas stenda.

Līdz mājai tikai trīs dienu brauciens…

Vēl pēdējā nakts Simferopoles viesnīcā, un no rīta sākam ceļu uz mājām. Tam vajadzīgas 3 dienas. Šodien jānobrauc 840 km un jātiek līdz Žitomirai, kur mūs gaida pēdējā Ukrainas  viesnīca. Visu laiku ceļa labajā pusē, reizēm ļoti tuvu vienu otrai, redzam pārvietojamas dravas uz piekabēm un pie tām medus tirgoņus. Pēc laika saprotam, ka tās domātas atpūtniekiem – aizbraucējiem no Krimas (labajā pusē ērta piestāšanās), bet drava ir uzmanības piesaistīšanai, jo biškopim taču ir vienalga, kurā vietā stropos guļ viņa bites. Tās tik pat labi var būt arī stropu butaforijas.

Hersona, Kahovka ar tiltu pār Dņepru. Lielās enerģētikas objekti – AES, HES, 1150 kV maiņstrāvas līnija ar četriem vadiem uz fāzi. Kādreiz par tādu spriegumu dzirdējām un braucot uz Kaukāzu šādu līniju (šo pašu) arī redzējām.

Braukšana pa Ukrainas ceļiem neveicas. Pat pa četru joslu autoceļu reizēm nevar cik necik normāli pabraukt. Pusdienlaiks plānotās stundas vietā aizņem vairāk kā divas, jo ceļmalas ēstuves jaudas ne tuvu neatbilst solītajām. Aka gan ir ukrainiski izrakstīta.

Vissmagākais ceļa posms dažu simtu kilometru garumā ir pirms Žitomiras, kur reizēm ceļu nevar īsti ieraudzīt. Bet nolauzts ritenis vai kas cits naktī un mežā jau būtu pilnīgi zaudēta iespēja tikt līdz viesnīcai. Tomēr aizbraucam! Esam gandarīti, jo šī ir labākā no Ukrainā redzētajām viesnīcām, no tās pašas vācu viesnīcu ķēdes, kas bija Kijevā. Viesnīcas administratore mums atvainojas par savas valsts ceļu stāvokli. Interesanti, ko par Latvijas (ne)ceļiem saviem klientiem saka Latvijas viesnīcās?

Nākošās dienas autobusā paiet bišu zīmē. Skatāmies izstādē iegūtās videofilmas, notiek plaša domu apmaiņa par redzēto, par pašu pieredzi. Ar mums autobusā taču ir tādi Latvijā pazīstami biškopji kā Daugmales Jānis, Jānis Vainovskis no Saldus, LBB šefs Armands Krauze. Pie vārda tiek visi, kam vien ir ko teikt.

Te nu būtu vietā atcerēties, ka Latvijas biškopji savu vārdu teica arī Apimondia kongresā - inženierzinātņu doktors  A. Zacepins (LLU) prezentēja ziņojumu par bišu ziemotavu pielietojumu, bet LLU doktorante Baiba Tikuma referēja par bišu un kameņu lomu dzērveņu apputeksnēšanā. Īsi pirms kongresa notikušajā 9. COLOSS konferencē (COLOSS projekts pēta bišu bojāejas cēloņus visā pasaulē) LBB pētnieks V. Brusbārdis ziņoja par bišu ziemošanu 2012./2013. gada ziemā.

Pēcpusdienā esam pie robežas ar Poliju, Te šoreiz uzkavējamies maz – tikai divas ar pusi stundas, pagriežam pulksteņus pēc poļu laika un braucam uz Belostoku. Viesnīcu „Cristal” pusnaktī atrodam ātri, bet piebraukšana pa izraktajām ielām aizņem vēl savu pus stundu. Nākošo nakti jau ceram sagaidīt katrs savās mājās.

Suvalki, bijusī Prūsijas zeme. Viss ir tīrs un sakopts. Te ir pēdējā tikšanās ar kādu biškopi šajā braucienā – šoreiz Polijā. Skatām stropu, kura apkāre jeb rāmītis ir tik pat liels kā mūsu stāvstropā, bet novietots vertikāli. Tas vairāk atbilst bišu dzīves veidam, jo ziemā bišu kamols visu laiku virzās uz augšu. Medus telpas jeb magazīnas nav, ligzdu paplašina uz sāniem kā guļstropā. Tas savukārt tik labi neatbilst bišu dabai.

Medus tiek iegūts no rapša, avenēm, liepām, lapu izsvīduma. (Mums gan izsvīdumu medus ne visai garšoja.) Visu medu no savām 160 saimēm poļu biškopis un viņa kundze izsviež mazā slēgtā auto piekabītē, kur ir divas nelielas, ar roku darbināmas medsviedes (var ievietot 3 kāres vienlaikus).

Interesanta ir biškopja paša izveidotā vaska kausētava un prese. To gan var lietot brīvā dabā tikai tad, ja bišu saimes atrodas citās novietnēs, kā tas ir šim poļu biškopim, bet ne mājās.

Nekur nav tik labi kā mājās…

Atgriežoties mājās, pēdējā dienā mazliet apsteidzam savu grafiku, kas ne reizi nebija izdevies visā 5500 km garā brauciena laikā.

Vai bija vērts braukt? Tā jautā ne viens vien, kad uzzina par ne visai labajiem laika apstākļiem un nosacītu ceļojumu nesenā pagātnē. Atbilde ir nepārprotami apstiprinoša. Varam teikt tikai labu par mūsu brauciena vadītājiem un mūsu tik ļoti ļoti dažādajiem ceļabiedriem. Esam pārliecinājušies, ka mēs paši vēl kaut ko spējam (nu kaut vai sekmīgi pieveiktā Goļicina taka!). Esam atkal lieku reizi pārliecinājušies, ka nekur nav tik labi kā mājās. Tur mūs gaida un par mums domā mums tuvie cilvēki. Tur mūs gaida arī mūsu pašu sen zināmās un pazīstamās bites, kurām vajadzīga mūsu aprūpe gan tūlīt, vēl šoruden, gan turpmāk.

Teksta autors:
Juris Stalažs
„Piesaulēs”, 2013. gada oktobrī.

Submit to FacebookSubmit to Google PlusSubmit to TwitterSubmit to LinkedIn

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt