Veltīta mazbērniem un tiem,
kuriem nav bail stāvēt blakus stropam

 

Sensenos laikos cauri laukiem, skaistām, ziedošām pļavām un beziem mežiem plūda arī skaista, plata, līkloču upe. Tās krastos citu koku vidū auga arī diženu ozolu birzis. Daudzi no ozoliem bija simtiem gadu veci un to viduči kļuvuši tukši. Tajos dobumos patvērumu atrada daudzi meža iemītnieki, kad nācās glābties no negaisa, aukstuma vai mukt no ienaidnieka. Dažam labam tie noderēja par labu mājas vietu visa gada garumā.

Tajos pašos sensenos laikos dzīvoja tādi “pusmazi” kukainīši, kurus sauc par bitēm. Un lūk, šie kukainīši par labu dzīvesvietu izvēlējušies tieši šādus ozolu dobumus. Nesmādē jau arī citus kokus.

Kas tad tā bite tāda ir un ko viņa dara? Bite ir līdz pusotra centimetra garš un apmēram vienu desmitdaļu grama smags, spārnots kukainis, kas dzīvoja vēl pirms sensenajiem laikiem un dzīvo arī tagad. Viņš nedzīvo viens, bet daudzi kopā, vienā lielā saimē, kurā var būt no 30 līdz 80 tūkstošiem bišu. Nu tāpat kā skudras. Viņu pazīst un izturas ar cieņu gan zvēri, gan cilvēki un respektē arī citi kukaiņi. Tas tādēļ, ka bite ir jauks, mīļš (līdz brīdim, kamēr nesadusmojas), ļoti noderīgs un visādi interesants radījums. Un, ja vajag, arī nikns uzbrucējs un sevis aizstāvis. Kāpēc tā? Ko tad viņa labu dod pasaulei?

No bites redzes viedokļa viņa visu savu mūžu kopīgā saimē cītīgi strādā (bite neguļ!) – vāc barību un būvmateriālus, lai dzīvotu, uzturētu kārtībā savu mājokli un izaudzētu jauno paaudzi. Izklausās ļoti vienkārši, bet sekas ir neaprakstāmas. Lieta tā, ka bišu galvenā barība ir dažādu ziedu un augu saldā sula, kuru sauc par nektāru, kā arī to pašu ziedu putekšņi. Tos viņas ievāc ,galvenokārt, no ziediem un citām augu daļām. Savākto nektāru un ziedputekšņus bites pārstrādā medū un bišu maizē. Ar to tad arī sākas visi labumi!

Parasti saka, ka bites nes medu. Bites medu nenes, jo dabā gatava medus nemaz nav. Tikai četros gadījumos patiešām nes tīru medu: kad draud briesmas un jāmūk prom no mājokļa, tad steigā iesūc, cik var paspēt un ņem līdzi; kad pēc pašu vēlēšanās pārceļas uz citu mājokli (spieto); kad atrod iztecējušu svešu medu un kad bada laikā laupa citas, vārgākas saimes.

Kurš gan nepazīst saldo, smaržīgo, garšīgo un veselīgo medu? Kurš gan nekā nav dzirdējis par bišu maizīti? Tos pazina jau kopš tiem sensenajiem laikiem gan cilvēki, gan zvēri, gan citi kukaiņi. Ne tikai pazina, bet arī iekāroja un visādos veidos centās tos iegūt. Bet ar labu bites savu barību citiem gan neatdod. Tāpēc līdz pat šai dienai notiek nepārtraukta cīņa starp bitēm un medus kārotājiem. Lai pie šiem garšīgajiem labumiem tiktu, nākas lietot gan varu, gan viltu, gan iebiedēšanu.

Turklāt no bitēm var dabūt arī vasku un citas vērtīgas lietas – peru pieniņu un bišu indi. To visu viņas „izgatavo” pašas savā miteklī. Cilvēki piesavinās un izmanto arī vienu no bišu mājokļa būvmateriāliem - propolisu, jeb kā tautā saka – bišu līmi, kuru arī ievāc no dažādiem augiem. Ar to aizsmērē visas spraugas un nostiprina priekšmetus, kas kustas vai nav stabili. Tas patiešām ir ļoti lipīgs un ķitīgs, ja nav pārāk atdzisis. Bez tam propoliss vienlaicīgi kalpo bitēm arī kā aizsarglīdzeklis pret dažādām slimībām. Ar propolisu bites apmūrē un iekonservē kādu lielāku ienaidnieku vai zagli, kas ielavījies ligzdā un kopējiem spēkiem nogalēts, bet ir tik smags, ka nevar dabūt ārā. Piemēram, pele.

Visus šos labumus cilvēks izmanto gan pārtikā, pievienojot ēdienam, gan kā medikamentus veselības uzlabošanai, gan kā piedevas kosmētisko līdzekļu izgatavošanā. Tā, piemēram, medu var izmantot visdažādākajos veidos – uzturā, medicīnā, kosmētikā. Medu var ēst tīrā veidā, var smērēt uz maizes, var pievienot tējai vai kafijai, ēst ar sviestu vai biezpienu un pat ar skābu gurķi. Mūsu senči medū glabāja cūkas šķiņķi, aizsargājot pret bojāšanos. Medus pats nekad nebojājas gadiem ilgi, ja vien ir ļauts bitēm to līdz galam „nogatavināt”. Medu var uzsmērēt uz svaigas brūces, nekādi citi medikamenti nebūs jāmeklē.

Tātad medu var ēst, un jāēd katru dienu, ja vien var tikt tam klāt. Vismaz divas, trīs karotītes, bet ne vairāk. Ja medu saēdas par daudz, tas tek ārā pa nabu, atstādams aiz sevis tumšu svītru pa vēderu uz leju.

Visgaršīgākais medus ir tieši no bišu ligzdas – silts, smaržīgs! Ņammma! Kas var būt garšīgāks par šo!

Daži, kas var atļauties, smērē medu uz muguras un krūtīm un pēc tam guļ pirtī uz lāvas. Medus izkūst, iesūcas ādā, tā kļūst sevišķi maiga un smaržīga. Pārpalikumu nomazgā, tas iet zudumā. Ekonomiskāk būtu to nolaizīt. Bet līdz šim nav dzirdēts, ka kāds laizītu sev blakus uz lāvas sēdošos kolēģus un kolēģes. Būtu taču patīkami. Bet spalvas pēc tam aug vēl vairāk. Ne jau velti saka, ka visi spalvainie ir bitenieki, jo pēc dabas ir labsirdīgi cilvēki, kas bitēm patīk. Faktiski ir citādi. Ne jau tāpēc viņi ir bitenieki, ka ir spalvaini, bet spalvaini tāpēc, ka ir bitenieki, jo medu ēd daudz.

Cits liels labums, ko dod bites, ir viņu piedalīšanās (bez speciāla nodoma) lauku, pļavu un dārzu „apsaimniekošanā.” Vācot nektāru, bites gribot negribot aplīp ar ziedputekšņiem un pārnēsā tos no viena zieda uz citu. Tāda ziedos strādājoša bite pēc kāda laiciņa ir nosmērējusies kā murķis ar aizlipušām acīm, kuras laiku pa laikam jānotīra, lai redzētu uz kuru pusi lidot. Tikpat kā balts kaķis, iemaldījies liliju dārzā. Daļu pielipušo ziedputekšņu bite savāc un nes mājās. Tādā veidā notiek gan barības vākšana, gan augu apputeksnēšana. Tie labāk attīstās un dod lielāku ražu.

Sevišķi kāri uz medu bija un ir lāči. Vienalga – melnie vai brūnie. Viņi atņem medu bitēm brutāli, ar varu, bieži vien izpostot mājas vietu. Tāpēc jau bites gudri slēpjas dziļos koku dobumos. Cilvēks ir nedaudz gudrāks par lāci, viņam parasti izdodas bites vai nu nobaidīt vai piekrāpt. Tomēr gadās, ka jāmūk, paliekot bešā.

Saprazdams, cik garšīgu medu un derīgu vasku var iegūt no bitēm, cilvēks ar laiku sāka iezīmēt un atcerēties kokus, kuros dzīvoja bites un iecēla sevi par šo koku īpašnieku. Tā arī tos nodēvēja par bišu kokiem. Kuram vairāk bišu koku, tas bagātāks.

Pavasara palu laikā skaistās upes pārplūda un kļuva tik straujas, ka grauza un skaloja savus krastus tieši zem ozolu saknēm. Lai cik stipri un vareni bija ozoli, tie nespēja pretoties upes straumei. Ar laiku izzuda pamats zem saknēm; ozols ar visām bitēm iegāzās upē un peldēja uz jūru.

Tādēļ arī radusies dziesmiņa:

......Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm,
Dravenieka līgaviņa tek gar malu raudādama......

Viss būtu skaidrs, tā patiešām varēja notikt, bet kas tas dravenieks tāds? Nu tas ir tas pats cilvēks, kas piesavinājies bišu kokus un nevienam nerāda, kur tie atrodas. Vienīgi līgaviņa, kā redzams, zinājusi un bijusi dravā brīdī, kad koks iegāžas upē. Bet kas tā drava tāda? Nu tā ir tā vieta, kurā atrodas daži vai daudz bišu koku. Un to, kas tur darbojas, sauca par dravnieku, mūsdienās par biškopi. Saka arī – bitenieks.

Bet kāpēc līgaviņa raudāja? Uz ozola taču netupēja viņas līgavainis kā zaķis uz ledus gabala palu laikā? Un vai viena ozola žēl? Nē, par medu un vasku raudāja, kurus tajā gadā nedabūs!

Pirmā piezīme. Viss, kas līdz šim šeit stāstīts, ir tīrā patiesība, izņemot to, ka medus tek pa nabu. Maz arī ticams, ka līgaviņa tecēja, tas ir – skrēja gar upes malu raudādama. Raudot paskriet var, bet tad vajag gludu taciņu. Kur tāda varēja rasties gar brūkošo krastu un pa ozolu saknēm? Lai nestāsta pasakas! Ja vēl kaut kas samelots, tad vienkārši neticiet.

Kāda tā bite īsti izskatās? Īsi sakot – tā sastāv no trijām galvenajām daļām: galvas, krūtīm un liela vēdera. Pie krūtīm piestiprināti divi pāri spārnu lidošanai, kuri izdara 400 vēzienus sekundē, un sešas kājas, aprīkotas ar dažādiem darba instrumentiem. Spārni var darboties katrs atsevišķi vai pa pāriem, ja tos pati bite sakabina kopā ar speciālu āķīti. Galva, kā jau parasti, atrodas priekšgalā. Par galvu gan grūti saukt, jo sastāv, galvenokārt, no piecām acīm - divām milzīgām, saliktām acīm sānos un trīs mazām, vienkāršām acīm galvas augšpusē. Lielās acis sastāv no daudziem tūkstošiem sīku it kā stobriņu-actiņu. Galvā atrodas vēl arī citi darba un navigācijas instrumenti: divi taustekļi, divi pāri žokļu, lūpas un ļoti interesantas uzbūves snuķītis ar mēli un karotīti galā, kas paredzēts šķidras barības, tātad nektāra, iesūkšanai. Galvā kaujas ieroču nav, ja neskaita žokļus, kas paredzēti ,galvenokārt, darbam, tādēļ ar tiem ienaidniekam maz ko var izdarīt.

Galvenais aizstāvēšanās un uzbrukuma ierocis atrodas vēdera galā. Tas ir dzelonis kā ļoti tieva caurulīte ar atskabargām un indes maisiņ galā. Tādēļ bite nevis kož, kā parasti saka, bet dzeļ. Nu līdzīgi tam kā māsiņa, potējot pret gripu. Starpība tikai tāda, ka adatas dūriens nemaz nesāp, bet bites dzēliens ir ļoti sāpīgs uz ilgu laiku. Bez tam šļirces adatu var viegli izvilkt, bet bites dzelonis, ja tiek iedurts mīkstā miesā, ieķeras ar atskabargām, notrūkst no bites un paliek, turpinot pumpēt indi sadzeltajā ienaidniekā. Tādos gadījumos bite, ziedodama sevi, mirst. Bet toties viņu ir daudz!

Bites pašas ne no šā, ne no tā nevienam neuzbrūk. Tikai aizstāvoties, ja kāds saspiež, un sargājot savu mājokli. Arī tad, ja maisās viņām pa kājām, tas ir – traucē lidošanai vai arī izplata viņām nepatīkamas smakas. Piemēram, pastaigājoties pa dravu, var saņemt pēkšņu dūrienu pierē. Tīrais brīnums, cik ātri viņa paspēj apgriezties un notēmēt savu dibenu pret pieri. Pētījumi parādīja, ka tās ir tās bites, kuras atgriežas mājās no nektāra vākšanas. Izrādījās, ka tuvojoties dravai, bites apgriežas un lido ar dibenu pa priekšu. Tā dara tāpēc, ka tad vieglāk atrast savu māju. Lieta tā, ka izlidojot no mājokļa bite ar savām saliktajām acīm ievēro un ieraksta savā atmiņā visus priekšmetus, kas redzami visapkārt. Tā sakot – iezīmē atpakaļ ceļu. Piemēram, labajā pusē redzams upes krasts, balts bērzs, nolūzis ozola zars utt. Līdzīgi kreisajā pusē – putniņa ligzda, gaiša sprauga starp kokiem, trīs ozoli ciešā rindā utt. Bet ja lido mājās ar galvu pa priekšu, viss izrādās otrādi. Nu upes krasts ir kreisajā pusē, bet ozolu rinda labajā. Kā lai tiek gudrs? Drošs paliek drošs, labāk atlidot tāpat kā izlidot – ar dibenu pa priekšu.

Bez jau aprakstītajām bites ķermenī vēl ir daudzas citas lietas. Starp tām speciāli dziedzeri, kas ražo (izsviedrē) vasku un dziedzeri, kas ražo dažādas smaržas un citas vielas, nepieciešamas bišu dzīvei.

Kājas aprīkotas ar dažādiem instrumentiem – nadziņiem, āķīšiem, spalviņām, groziņiem un piesūcekņiem. Tie visi nepieciešami dažādu darbu veikšanai – rāpošanai visos virzienos, arī pa griestiem, sevis un mājokļa iekārtas tīrīšanai, izsvīdušā vaska plāksnīšu noņemšanai no vēdera, ziedputekšņu savākšanai un ielikšanai groziņā, mājas būvēšanai , tās remontam utt.

Kopumā var teikt, ka bite ir maza lidojoša darbnīca, pilna ar instrumentiem un ierīcēm gan darbam, gan ražošanai, gan cīņai ar pretinieku. Kā mūsdienu helikopters! Tik tiešām, bite var lidot visos virzienos, riņķot pa apli vertikāli un sāniski, arī pacelties stāvus gaisā, precīzi nosēsties uz jebkura zieda, neatkarīgi no vēja virziena un spēka. Bez nastas lidošanas ātrums sasniedz 60 – 70 kilometrus stundā, tas ir vairāk nekā velosipēdistam. Tikai ar automašīnu var apdzīt biti. Helikopteram tik labu manevrēšanas spēju nav.

Spārnu sapārošana dod bitei iespēju lidot arī ar kājām uz augšu. To bite dara, kad lido augstu pāri mežiem un lielām pļavām. Tā kā acis atrodas galvas sānos un paurī, skatīties un redzēt tieši uz leju ir grūti, jo jāapgriež otrādi galvu. Lidojot ar kājām gaisā, visus orientierus lejā var redzēt daudz labāk. Skatīties uz augšu debesīs nav jēgas, jo tur nekustīgu orientieru nav, bet peldošie mākoņi var aizvest nezin kur.

Otrā piezīme. Arī šajā daļā ir nedaudz samelots, proti – ka bite var lidot ar kājām uz augšu un ar dibenu pa priekšu. Varbūt kādreiz to dara, bet tas ir netīšām, ja, piemēram, trāpa kāds lielāks lietus piliens un apgāž otrādi. Visam pārējam var droši ticēt.

Ja skatās uz biti no sāniem, kas pašreiz sūc no zieda nektāru, tad tā atgādina mazu, mazu zilonīti, jo galviņa ir līdzīga. Tiešām, acu vietā redzamas ausis, bet snuķis kā jau snuķis, gandrīz tāds pats kā zilonim. Starpība tikai tāda, ka zilonis savu snuķi var lietot kā roku, kā degunu, kā šļūteni un, ja vajag, arī kā sitamo. Bitei tas instruments nav tik daudzpusīgs, ir daudz maigāks un lietojams tikai šķidruma savākšanai. Toties bite var savu snuķi ievilkt iekšā, lai netraucē lidošanai un citiem darbiem. Bet zilonis to nevar. Labākā gadījumā iebāž galu mutē. Ja zilonis lidotu, snuķis noteikti traucētu.

Jā, ja sākām runāt par ziloņiem, tad jāpastāsta, ka arī viņiem patīk medus. Mazāk ēšanai, bet vairāk ostīšanai. Tā ir viena no viņu lielākajām baudām. Tajos minētajos sensenajos laikos, kad ozoli vēl auga stipri, resni, kupli un žuburaini, zilonis droši rāpās augšā, nebaidīdamies nokrist. Ērti apsēdies uz zara ar suķi tieši pretim bišu ligzdas caurumam, ar lielu baudu ieelpoja brīnišķīgo medus smaržu, ko bites vēdināja ārā kā izmešus, pārstrādājot nektāru medū. Senāk ziloņi to baudīja, cik vien vēlējās. Mūsdienās to dabū izbaudīt tikai dravnieki, pastaigājoties mierīgos, siltos vasaras vakaros savās dravās. Smaržo visa drava, nemaz nav jābāž degunu pie ligzdas ieejas. Zilonis tiek pie ostīšanas vienīgi tad, ja kāds bišu miteklis atrodas pavisam tuvu zemei.

Nu laiks pastāstīt par to, ka milzīgajā saimē nedzīvo tikai bites vien. Bišu saimei ir Karaliene jeb Māte – viena vienīgā daudzo tūkstošu vidū. Un vēl daži simti vīriešu kārtas pārstāvji – trani.

Pēc izskata Māte līdzīga bitei, tikai aptuveni divas un vairāk reizes lielāka – sver 0,2...0,3 gramus un ir 2,0...2,5 centimetrus gara. Mātei tāpat kā bitei ir dzelonis, bet viņa nekad nedzeļ citai bitei vai cilvēkam, tikai citai mātei – konkurentei. Mātes dzīves galvenais uzdevums ir nodrošināt jaunās paaudzes radīšanu. Viņa dēj oliņas, no kurām izšķiļas un izaug jaunas bites, trani un arī jaunas mātes. Kādas oliņas jādēj, izlemj māte kopīgi ar bitēm atkarībā no dzīves apstākļiem – mājokļa platības, barības ieguves, laika apstākļiem u.c.

Kā jau pienākas, Karalienei - Mātei ir svīta, kas viņu nepārtraukti pavada un apkalpo. Svītā ietilpst sulaiņi, ziņneši, pavāri, barotāji, drošības dienesta darbinieki un citi speciālisti. Tikai ģērbēju nav, jo Karalienes – Mātes garderobe ir nemainīga, viņa, tāpat kā bite, neguļ, tādēļ nav jāmodina, jāceļ un jāsaģērbj. Tikai šad tad atpūšas.

Visi svītas locekļi svarīgi, tomēr par galvenajiem jāuzskata pavāri un barotāji. No viņu darba stipri atkarājas saimes dzīve un nākotne. Speciālas virtuves, ko varētu nēsāt līdzi, nav. Bites pašas turpat uz vietas sagatavo (izgatavo) ēdienu un, tā teikt, no rokas mutē, tas ir – no snuķa snuķī iebaro Karalienei – Mātei. Un tā nepārtraukti visu laiku, kamēr notiek oliņu dēšana. Līdzīgi kā gaļas mašīnā desu taisīšanas laikā – pa vienu galu iekšā, pa otru ārā. Tikai Karaliene - Māte nedēj vienu garu olu, bet it kā saknaibītu sīkākos, no 1,2 līdz 1,8 milimetri garos gabaliņos – sardelītēs. Un šīs oliņas ir baltā krāsā, nevis brūnas kā sardeles. Ja labi baro un ja vajag, Karaliene - Māte var izdēt līdz 2000 oliņu diennaktī!

Ēdiena galvenās izejvielas ir medus un ziedputekšņi, kam papildus pievieno bišu pašu izstrādātas speciālas piedevas. Rezultātā iegūst sevišķu ēdienu ar brīnišķīgām īpašībām. Tādu senos laikos ēduši tikai Dievi, piekožot bišu maizīti!

Sulaiņi un kalpi pa to laiku tīra un slauka Karalienes – Mātes ķermeni, izsukā un sakārto sīkās spalviņas, iznes podiņu, izdzenā parazītus, ja tādi parādās. Bet apsardze, kā jau apsardze, nelaiž nevienu svešu klāt, pārbauda dokumentus. Bišu personību apliecinošs dokuments ir viņu smarža, katrai saimei sava.

Trani ir lielāki un resnāki par biti, apauguši ar spalvām. Neskatoties uz to, viņi tikai laiski vazājas pa mitekli, neko nedara un darbā nepalīdz. Viņiem arī nav dzeloņa, un ja būtu, diezin vai prastu ar to rīkoties. Pēc būtības trani ir slinki liekēži. Pat paēst paši neprot, bites tos baro, lai nenomirtu badā.

Trani vajadzīgi tikai Karalienes – Mātes kāzu ceļojumam. Pietiek ar dažiem simtiem. Karaliene - Māte uzlido augstu gaisā, kāds no stiprākajiem viņu tur panāk un tad tiek svinētas kāzas. Nekad nevar zināt, kad Karalienei – Mātei atkal ievajadzēsies rīkot kāzas, tāpēc bites viņus piecieš, pabaro un tur rezervē. Var arī gadīties, ka saimē parādās jauna Karaliene – Māte, arī tad jārīko kāzas. Bet rudenī traniem vienkārši nedod ēst un izdzen no mājām, lai ziemā tādu liekēžu nebūtu. Pavasarī, ja vajadzēs, izaudzēs jaunus.

Vēl viena piezīme. Te nu gan mēģināts samelot pamatīgi: visi zina, ka ziloņi kokos nekāpj. Bet neviens nezina, ko īsti ēduši un ēd Dievi?

Darba bites mūža garums var būt ļoti dažāds. Pavasara – vasaras laikā, kad daudz un smagi jāstrādā, tikai 30...35 dienas, bet pārziemojot koka dobumā- vairākus mēnešus. Tajā pašā laikā Karaliene – Māte, neskatoties uz intensīvo strādāšanu, dzīvo 4...5 gadus! Lūk, ko nozīmē Dievu ēdiens! Citiem vārdiem – tas, ko var dot bites.

Sacītam jāpiemetina, ka visu lielo bišu daudzumu saimē sauc par darba bitēm, jo viņas izdara visus nepieciešamos darbus, atskaitot oliņu dēšanu. Sauc arī par medus bitēm, jo viņas taču „nes” medu. Ir arī citas bišu sugas, bet no tām cilvēks dabū, galvenokārt, dzēlienus. Starp citu, darba bites, ja nepieciešams, var sākt arī dēt oliņas, tikai no šī pasākuma nekas labs galā nesanāk.

Tā kā Karaliene - Māte dzīvo vairākus gadus, katru vasaru tiek svinēta viņas dzimšanas diena (ziemā vēl neviena nav dzimusi). Tajā dienā bites samazina nektāra vākšanu, bet tā vietā nes mājās dažādus sīkus, smaržīgus ziediņus, sataisa buķetes un pasniedz jubilārei. Karaliene – Māte, savukārt, uz laiku pārtrauc dēšanu, iekārtojas tronī un saņem apsveikumus. Svinīgās ceremonijas laikā bites dod mazāk ēst, lai oliņas nebirtu ārā vienā čupiņā.

Svinīgajai daļai seko koncerts. Bites vienlaicīgi ir gan klausītājas, gan priekšnesumu izpildītājas – uz maiņām pa grupām un koriem. Pa starpām, lai būtu jautrāk, tiek iemalkots medalus. To jau vairākas dienas iepriekš raudzē no nektāra speciālos vaska toveros. Ja nektāru tūlīt nepārstrādā medū, tas sāk rūgt un pārvēršas uzjautrinošā dzērienā - medalū. Bet to taisa tikai svētku reizēs.

Starp citu, to no bitēm iemācījās arī mūsu senči. Visās dzīrēs un saietos tika lietots medalus. Tikai mūsu senči nevarēja savākt tik daudz nektāra, lai pietiktu kaut vienam kausiņam. Ja raudzēja kopā ar visiem ziediem, iznāca lopbarība. Tādēļ viņi izdarīja otrādi – medu pārvērta nektārā, tas ir, pielēja medum ūdeni. Gala rezultāts iznāca vēl labāks nekā bitēm.

Tas tā, starp citu. Labāk runāsim par bišu dzīrēm.

Koncerts parasti iznāk diezgan garš, jo piedalās daudz koru un ansambļu. Ansamblī nedrīkst būt mazāk par simts bitēm, bet korī vēl vairāk. Un tomēr kopā pa visu saimi iznāk daudz. Drīzi vien visiem kļūst garlaicīgi, jo kori dzied praktiski vienu un to pašu dziesmu, izplatīdami vienas un tās pašas smaržas, tas ir, pēc bišu saprašanas – melodijas. Arī medalus dara savu. Vienīgi zināmu dzīvību ienes tranu koris, kura basi atmodina pat iesnaudušos nogurušo Karalieni – Māti. Par laimi tranu koru nav daudz, labi, ja viens vai divi. Daudzām bitēm interesanti palūkoties uz saviem tēviņiem, kurus ikdienā nemaz nedabū redzēt.

Visiem patīk arī solo deju priekšnesumi (bites nekad nedejo saķērušās pa pāriem vai lielākās grupās). Galvenokārt, tās ir vēderdejas, tās bitei vislabāk padodas, jo savu vēderu var viegli kustināt un locīt visos virzienos. Ar dejas palīdzību bite slavina un izsaka pateicību Karalienei – Mātei, pastāsta par saimes garastāvokli, medus krājumiem un citas lietas. Dejotāju nav daudz, jo ne visas bites to labi prot. Tādēļ dejas noskatās ar lielu interesi.

Un tā līdz rītam! Protams, ka otrā dienā nekāda lielā nektāra vākšana nesanāk, labi, ja kāda bite aizlido pēc ūdens. Ja sagadās, ka tajā dienā līst lietus, visi priecājas, ka nav jāiet darbā.

Atkal piezīme. Reālā bišu dzīvē nekāda mātes dzimšanas dienas svinēšana un ar to saistītās izdarības, ieskaitot dejošanu, nenotiek. Tomēr jāsaka, ka dejošana kā tāda tik tiešām notiek, tikai citā reizē un ar citu uzdevumu. Bet tāda lieta kā medalus patiešām ir un to dzer, tikai viņu neizgatavo bites, bet cilvēki paši.

Bites savu mājokli būvē no vaska. Saka, ka bites „izvelk” vai „šuj” vaska šūnas un šūniņas. Īstenībā ne šuj, ne velk. Tur nav nekā, ko vilkt vai stiept, tāpat kā nav nekādu diegu un lielāku materiāla gabalu, kurus varētu sašūt. Bites ar speciāliem kāju instrumentiem loba nost no sava vēdera sacietējošo sviedru (vaska) plēksnītes, lipina tās kopā un būvē savu dzīvokli. Silts vasks ir mīksts un lipīgs, bet kļūst cietāks, kad atdziest. Pareizāk būtu jāsaka „mūrē”, nevis stiepj un šuj. Bet paliksim arī mēs pie tā, kā ierasts.

Tīrie brīnumi, kā bite var izsviedrēt no saviem vaska dziedzeriem vasku, ja viņas ķermeņa temperatūra var maksimāli sasniegt 46 Celsija grādus (ja sevišķi papūlas!), bet vasks, kad cilvēks grib to izkausēt, kļūst šķidrs aptuveni 65 grādu temperatūrā? Kāpēc tas tā, to saprot tikai daži cilvēki.

Šūna ir pie mitekļa griestiem vai sienām piestiprināta vertikāla plāksne ar iedobītēm sānos abās pusēs. No šīm iedobītēm sākot bites mūrē citu citai cieši blakus sešstūrainas it kā caurulītes, mazas tvertnītes jeb kanniņas – sauciet kā gribat. Tiešām izskatās, ka tās tiek izvilktas. Bitenieki tās sauc par šūniņām. Šūniņas izvelk šūnas abās pusēs un šo mitekļa „mēbeli” sauc par kāri, jo patiešām karājas, piešūta pie griestiem (nevar teikt – izvilkta no griestiem). Tādu miteklī ir daudz, dažādos virzienos, bet visas kāres vertikāli karājas.

Kāru uzbūve ir īsts celtniecības meistardarbs! Izmantojot tikai vienu būvmateriālu – vasku, ar vismazāko materiāla patēriņu ir panākta vislielākā iespējamā celtnes stiprība. Cilvēks šādus stiprības aprēķinus var veikt tikai ar inženiera izglītību. Bet kur mācījusies bite? Bez tam šūniņu izmēru precizitāte sasniedz dažas milimetra desmitdaļas!

Šūniņas izmanto gan barības uzkrāšanai, gan jaunās paaudzes izaudzēšanai, gan kā atpūtas vietu, kad tā ir tukša. Tādēļ tiek izvilktas triju veidu šūniņas: medus, bišu un tranu šūniņas. Bez tām uzmūrē atsevišķas, liela izmēra, tievam zvanam līdzīgas šūniņas, kas paredzētas jaunu māšu izaudzēšanai. Tās gan sauc par mātes kanniņām, jo atgādina piena kannu ar vaļējo galu uz leju. Visas šūniņas, izņemot kanniņas, izvilktas nedaudz slīpi uz augšu, lai netecētu vai nebirtu ārā tur ievietotā barība.

Medus šūniņās ievieto un uzkrāj medu un ziedputekšņus. Kad šūniņa pilna, to aizmūrē ar vāciņu - aizvāko. Medus tajā var glabāties gadiem ilgi. Bišu šūniņas ir nedaudz īsākas, piemērotas bites augumam, jo paredzētas jauno bišu audzēšanai. Karaliene - Māte iedēj tajā jau pieminēto oliņu, no kuras izšķiļas cirmenītis, attīstās un triju nedēļu laikā izaug jaunā bite. Sākumā vecās bites – barotājas baro cirmenīti ar speciāli sagatavotu barību - peru pieniņu, kuru iepilda šūniņā. Cirmenītis peld pieniņā kā mazā dīķītī un tik ēd, kamēr izēd tukšu. Tad šūniņu aizvāko un ļauj viņam augt, kamēr pienāk diena, kad pati saviem spēkiem no šūniņas izgraužas un piedzimst jauna bite.

Kuram bērnam gan nepatiktu peldēt silta saldējuma vannā ar zemeņu ievārījumu un ēst, un ēst – cik vien gribas un cik var! Mazais Edžiņš teiktu – „Tā tik ir īstā dzīve! Mmm! „Ņamma!”.

Tranu izaugšana un piedzimšana notiek līdzīgi, tikai šūniņas ir nedaudz lielākas, Karaliene - Māte tajās iedēj neapaugļotas oliņas un cirmenīšus baro ar līdzīgu barību.

Ja no tās pašas oliņas izšķīlušos cirmenīti baro ar speciālu, daudz labāku barību un ilgāk, nekā paredzēts bitei, tad nedaudz vairāk nekā divu nedēļu laikā izaug jauna māte, kā jau zināms – daudz lielāka par biti. Mātes peru pieniņu sauc par apilaku. Arī to kā ļoti vērtīgu un veselīgu cenšas iegūt cilvēks.

Bites neviena un ne no kā nebaidās, droši aizstāvas un uzbrūk ikvienam, kas apdraud mitekli, traucē darbā vai izplata nepatīkamu smaku. Izņemot divas lietas – uguni un ūdeni. Neviens nevar pretoties briesmīgajam meža ugunsgrēkam, ieskaitot lielo lāci vai briedi, kur nu vēl mazo bitīti. Visi mūk un glābjas, cik vien ātri var.

Jebkura uguns sākas ar dūmiem. Tos bites saož pirmos un no pieredzes saprot, ka draud briesmas. Ka, iespējams, nāksies mukt. Tādās reizēs pamet visus darbus, aizmirst ienaidniekus un steidzīgi metas glābt, kas glābjams. Neko lielu jau izglābt nevar, vienīgi var paspēt iesūkt guzā nedaudz medu un paņemt līdzi, lai būtu kādam laiciņam, ar ko izdzīvot svešumā.

Nu, lūk! Šīs bailes no dūmiem cilvēks izmanto, lai iebaidītu un novērstu uzmanību, kamēr izzog no mitekļa šūnas ar medu. Tas notiek tik vienkārši, ka taisni jābrīnās, kā bites ļauj sevi tā apmuļķot. Uztaisīt dūmus un iepūst bišu miteklī var ar daudziem paņēmieniem. Tā tiek ātri nobaidīta visa saime, ieskaitot sargus. Panākumi gandrīz vienmēr garantēti.

Otra lieta – ūdens. Lidojot tālu prom no mājām, vienmēr jāpadomā, kā sveikam un veselam tikt atpakaļ. Ja pēkšņi uznāk lietus, tad var arī nepaspēt. Un ja trāpa kāda lielāka lietus lāse! Tā taču ir tikpat smaga, kā pati bite vai vēl smagāka. Tad būtu tāpat kā cilvēkam, kuram pēkšņi no debesīm uzkrīt miltu maiss. Protams, var paslēpties zem kādas koka lapas, var ielīst lielākas puķes ziedā un nogaidīt, kamēr lietus pāries. Nav tik slikti, kā ar uguni. Tomēr nepatīkami, kad lietus pilieni dauza pa lapām. Un ar slapjiem spārniem arī nav nekāda lidošana. Bez tam ar laiku kļūst auksti, sāk zust spēki.

Tādēļ bites, redzot pamalē tumšu mākoni vai dzirdot ducinām pērkonu, drošs paliek drošs, steidzas mājup. Visas atlido reizē, ieeja kokā izskatās kā piltuves kakls, pa kuru plūst iekšā bišu strūkla.

Tomēr ir izņēmumi. Saimē dzīvo dažas bites, kuras no ūdens nebaidās. Tieši otrādi, tās ar prieku nirst dīķos un seklos ezeros līdz pašam dibenam. Tās nenes vienkāršo nektāru, bet ir speciālu smaržīgu vielu sagādātājas. Dažas no vielām, kas derīgas bitēm, var dabūt tikai dīķu dūņās ūdens liliju un kalmju saknēs. Viņu nevajag daudz, tādēļ ar sagādi nodarbojas tikai dažas bites, jo tas dārgi izmaksā. Protams, tās nav parastās bites, bet apgādātas ar niršanas aparātu – akvalangu, kas ir ļoti sarežģīts, jo pašas bites uzbūve ir sarežģīta. Sevišķi grūti pielāgot aparātu snuķim tā, lai varētu iesūkt vajadzīgo smaržas vielu bez ūdens. Tāpat grūti kājām pievienot peldspuras, bet spārnus aizsargāt pret samirkšanu.

Nav zināms, kur un kā tādas bites rodas, kas viņas apmāca niršanas mākā? Nekādu skolu, semināru vai kvalifikācijas celšanas kursu nav. Nav manīti arī audzinātāji, skolotāji vai kādi citi pedagogi. Tikko piedzimusi bitīte izlien no šūniņas, noslauka acis, notīra snuķīti, sakārto spārniņus un tūlīt ķeras pie darba, nevienam nejautādama – kas man jādara? Un tā dienu pēc dienas, atbilstoši savam vecumam un spēkiem, tīra māju un šūniņas, sāk nest nektāru, baro cirmenīšus un tranus, sviedrē vasku, būvē un remontē māju, pieņem no savācējām un ar pieri iestampā šūniņā ziedputekšņus, pārstrādā nektāru medū, izgatavo peru pieniņu, dejo ziņnešu dejas, vēdina telpu, stāv sardzē pie ieejas un beigu beigās kā pieredzējusi bite kļūst par kādu no Karalienes – Mātes svītas locekļiem. Un vēl citi darbi, piemēram, jaunas mājas vietas izlūkošana, nektāra daudzuma un atrašanās vietas noteikšana utt. Visu nemaz nevar uzskaitīt.

Acīmredzot visas šīs zināšanas un mākas, kā mēdz teikt, ieliktas jau šūpulī, tas ir – oliņā šūniņā. Cilvēka saprašanai tas par grūtu.

Kā jau stāstīts, arī lācis kāro medu. Ne tikai medu, viņš apēd visu, ko vien bišu miteklī var dabūt. Bieži vien, nedomādams par nākotni, izposta ligzdu tā, ka bitēm to jāpamet. Tādēļ lācis ir viens no lielākajiem ienaidniekiem, otrā vietā aiz ugunsgrēka. Atšķirība tā, ka bites no lāča nemūk, bet cīnās līdz pēdējiem spēkiem. Nelaime tā, ka lācim ļoti bieza vilna, gandrīz nekur nevar tikt klāt, lai iedzeltu. Vienīgā vārīgā vieta ir plikais purns, uz kuru tad arī tiek virzīti galvenie uzbrukuma spēki. Tas stipri apgrūtina medus iegūšanu, jo ar vienu ķepu visu laiku jāatgaiņā bites vai arī jātur, uzspiestu purnam, bet ar otru jāturas pie koka. Trešās ķepas nav, kuru varētu bāzt caurumā pēc medus. Ja gadījās gluds koks bez zariem, tad lācim parasti nācās iztikt bez medus vai iet meklēt citu koku. Zarainā kokā situācija bija līdzīga, bites uzbruka tāpat. Bet tad lācis iekārtojās kokā ar galvu uz leju virs bišu mājokļa, turoties zaros ar pakaļkājām. Nu varēja pārmaiņus lietot abas ķepas gan purna sargāšanai, gan medus ķeksēšanai, skatoties, kā ērtāk.

Bet tādu izdevīgu koku nebija daudz. Lai varētu tikt pie medus arī gludajos kokos, kas auga turpat midzeņa tuvumā, lācis, ziemas miegā snauzdams un saldo ķepu (tā viņam sapnī likās) sūkādams, izdomāja jaunu paņēmienu. Nākošajā vasarā noplēsa bērzam tāsi un izgatavoja baltu masku pēc cilvēka ģīmja un līdzības. Uzlika masku un lāci vairs nevarēja pazīt! Un arī purns bija nosegts. Jau pirmais mēģinājums izdevās. Bites sākumā patiešām lāci nepazina. Nekāda ģīmja nebija vispār, tikai balts plankums. Nebija arī straujo melnās ķepas atgaiņāšanās kustību. Lācis uzvedās mierīgi un klusi. Bet drīzi vien lāci nodeva asā smaka un ieradums visu lauzt un skrāpēt. Atsākās vecā, nesamierināmā cīņa, kas beidzās ar bišu uzvaru, ja koks bija jauns, stiprs un, galvenais, gluds.

Šādu medus iegūšanas paņēmienu sauca par bišu kāpšanu, jo bez kāpšanas medu dabūt nevarēja. Sakarā ar to radusies dziesmiņa „Aijā, žūžū, lāča bērni......”

......Tēvs aizgāja bišu kāpti,
Māte ogu palasīt.
Tēvs atnesa medus kāri,
Māte ogu vācelīti......

Kas ir medus kāre, tas zināms, bet kas tā vācelīte tāda? Tad, lūk, tā ir tā pati bērza tāss, lāča maska, ko viņš pametis kā vairs nederīgu. Tikai sakaltusi, savērpusies ritulī, atgādinot saldējuma tūtiņu, bet daudz lielāka. Tajā tad lāču māte arī pārnesa salasītās ogas, droši vien meža zemenītes. Tiem lācēniem arī klājas pavisam labi! Medus, ogas – ko vēl var vēlēties?

Šeit vajadzīga maza piezīme: bites dara visus minētos darbus un vairākus citus, tikai ne niršanu ūdenī. Tas nu būtu par traku! Nav jau ūdens vaboles. Kā patiesīgi teikts, bites baidās no ūdens un tādēļ mūk pat no tumša lietus mākoņa. Bet par lāci šajā sadaļā sastāstītas tīrās pasakas. Noplēst tāsi no bērza viņš var gan, bet aizdomāties līdz maskas izgatavošanai – nu nekad! Maz ticams arī, ka lācis ar lāceni nes medu un ogas bērniem uz midzeni. Labi, ja lācēns dabū pasūkāt saldo tēva ķepu. Bet dziedāt par to jau drīkst.

Bišu valoda ir kustību un smaržu valoda. Retāk lieto skaņas valodu. Tas tādēļ, ka tik lielā saimē ar daudziem tūkstošiem bišu gribot negribot rodas liels darba troksnis, kurā atsevišķas skaņas šā kā tā nebūtu sadzirdamas. Tāpat kā skolas koridorā starpbrīdī vai kādā lielā ballē, kad visi runā, bet neviens vairs nekā nesaprot, ja arī vēlētos. Tikai teātrī, kad visi sēž klusu un klausās, var dzirdēt un saprast, ko viens runā.  Bet bišu saimē nekāda teātra nav, izņemot Karalienes – Mātes dzimšanas dienas svinēšanu, viņām nav laika klausīties, visu laiku nopietni jāstrādā. Arī sapulces rīkot nav laika. Ar skaņas palīdzību ziņu nodod tikai retos gadījumos. Piemēram, kad bite satiekas viens pret vienu ar ienaidnieku. Tad gan maina lidojuma toni - parastā maigā vietā tas kļūst griezīgi ass, kaucošs, kā sacīkšu automobilim, uzņemot ātrumu. Ja tāda kaucoša bite sāk riņķot gar degunu, viņas skaņas valoda ir pilnīgi skaidra – viņa pavēl lasīties lapās, ja nē, dzels. Viens no retiem izņēmumiem ir dziedāšana. To gan atļaujas tikai jaunā un vecā Karaliene – Māte vienu reizi gadā. Viena izdod skaņu „tūūū...tūūū...tūūū...”, kas atgādina kontrabasu, kuru spēlē pagrabā. Otra atbild „pīīī, pīīī, pīīī, pī, pī, pī „ kā jauna pīlīte. Bitenieki saka, ka mātes dzied. Par dziedāšanu to grūti saukt, bet cita vārda arī nav. Tādā veidā viena paziņo, ka teju, teju piedzims, ka graužas ārā no kanniņas, lai vecā protas, savāc daļu bišu un lido prom uz citu mājvietu (to sauc par spietošanu). Vecā atbild, ka pieņemts zināšanai, un domā, ko darīt – galēt jauno nost vai tiešām spietot. Atkarībā no pieņemtā lēmuma, kas atkarīgs no daudziem apstākļiem, dziedāšana var pārvērsties par lamāšanos.

Ir jau vēl citi gadījumi, kad bites izmanto skaņu. Tomēr pirmajā vietā ir smaržas (zinātnieki tās sauc savādāk), tās ātri izplatās pa visu māju un apkārtni, visiem ātri paziņojot, kas noticis, kas jādara? Smaržas ražo un izdala, galvenokārt, Karaliene – Māte, mazāk pašas bites. Ziņneši saņem smaržu no mātes un iznēsā pa visu mājokli. Ar smaržu palīdzību Karaliene - Māte vada visas milzīgās saimes dzīvi. Ar smaržu palīdzību tiek nodoti rīkojumi un pavēles, ziņots par briesmām, par ienaidnieka klātbūtni, un, gribot vai negribot, arī par pašas Karalienes – Mātes veselības stāvokli un darba spējām. Pēdējā gadījumā lēmumu pieņemšanu bites ņem savās rokās un gadās, ka tiek nolemts audzēt jaunu māti.

Cits svarīgs sazināšanās veids ir dejošana. Pamatā, kā jau teikts, ir vēderdejas, galvenokārt, ātrāka vai lēnāka vēdera kustināšana pa labi, pa kreisi ar sekojošu rāpošanu, veidojot dažādas figūras. Figūras orientētas noteiktā leņķī attiecībā pret sauli. Dejošana notiek mājoklī pilnīgā tumsā, kad saule nemaz nav redzama. Tīrie brīnumi, kā viņas var redzēt dejošanu un kā zināt, kurā vietā tajā brīdī atrodas saule? Rāpošanas un vēdera kustināšanas ātrums, kā arī izdejotās figūras, parasti astotnieka, lielums un virziens parāda, kurā virzienā jālido pēc barības, cik tālu tā atrodas un cik daudz viņas tur ir? Var jau būt, ka ir vēl citi dejas soļi un citas ziņas, kuras pārējām bitēm nodod izlūki. Tāda dejošana nav vis izprieca, bet gan darbs.

Prieka un jautrības dejas, kā jau stāstīts, tiek dejotas tikai vienreiz gadā, mātes dzimšanas dienā. Tad gan iet vaļā! Tiek izmēģināti dažādu deju soļi – fokstrots, tango, arī Vīnes valsis, kazačoks, krakovjaks, lambetvoks un daudzas citas. Bišu daudz un deju daudz, katra grib kaut ko parādīt. Bet par cik bites neprot dejot divatā, jo kāju par daudz, tad tur nekas prātīgs nesanāk. Tā ir tikai joku taisīšana vispārējai jautrībai kā parodijas par cilvēku dejām. Piemēram, gruzīnu dejās kinžala vietā demonstrē dzeloni. Var iedomāties, kā tas izskatās! Pārsvarā dejo graciozās indiešu dejas, tās padodas vislabāk, jo, izmantojot visas sešas kājas, attēlot Šivu taču nav grūti.

Pietiks par dejām.

Ar laiku cilvēkiem apnika un kļuva par grūtu apstaigāt savus bišu kokus. Ne jau visi auga upju krastos, lai varētu pie tiem aizbraukt laivā, pie reizes noķerot arī kādu zivi. Daudzi atradās dziļi mežā, purvainās vietās vai kāda lāča midzeņa tuvumā, uz kurieni doties bija bīstami. Lācis uzskatīja tos kokus par savu īpašumu, nelaida klāt nevienu citu lāci, kur nu vēl cilvēku.

Nāca palīgā gadījums, kas krasi izmainīja seno laiku bitenieku dzīvi. Reiz kārtējā medus ievākšanas apgaitā dravnieks atrada vienu bišu koku nolūzušu. Nokritis vai nu aiz vecuma vai vēja lauzts, nu gulēja zemē ar visām bitēm. Dravniekam par lielu izbrīnu un arī laimi bites turpināja dzīvot un strādāt. Nu varēja tikt pie medus, stāvot kājās uz cietas zemes. Tā bija liela cilvēka laime bišu nelaimē! Ne jau viegli kāpt bez trepēm kokā, turēties uz kāda zara, ja tāds vispār ir, taisīt dūmus un atgaiņāt bites un tikai tad izķeksēt kādu kripatiņu medus. Cilvēkam, tāpat kā lācim, ir tikai divas priekšējās rokas, kas ir par maz, lai veiksmīgi darītu visus šos medus iegūšanas darbus. Cilvēkam ir vēl sliktāk – neprot turēties zaros ar pakaļkājām.

Kāpjot bišu kokā, parasti ņēma līdzi māla podu ar kvēlojošām oglēm, tām uzbēra praulus un visādas zālītes, iegūstot kuplus dūmus. Dažreiz lietoja tabakas lapas, lai dūmi ne tikai bites baidītu, bet arī apreibinātu. Tad viņas likās mierā ilgāku laiku. Bet tādās reizēs gadījās, ka noreibst pats dravnieks un noveļas no koka ar visu medu. Tādēļ pīpmaņiem līdzi uz dravu gāja līgaviņas vai sievas, stāvēja zem koka un vēroja, kad noreibs, lai vismaz medus ķocim paspētu pašaut apakšā priekšautu. Pats bitenieks, drošs paliek drošs, piesējās ar šņori pie zara.

Bet tagad? Nu nevar salīdzināt! Stāvi kā pie plaukta un ņem. Ja gribi, var arī sēdēt.

Pēc šāda notikuma cilvēkam ienāca prātā doma, ka taču var tīšām nozāģēt arī pārējos bišu kokus. Tad medu varētu iegūt daudz vieglāk un pat vairāk, jo mazāk notecētu zemē. Kāpēc pūlēties un kāpt kokā? Lai kāpj lācis.

Tā arī izdarīja. Drīzi vien visi tievākie bišu koki gulēja zemē. Un ar to vēl nepietika. Lāpīdams savu slinkumu, cilvēks nepārtraukti domā, kā strādāt aizvien mazāk un vieglāk. Tāda viņa daba. Tā bija toreiz, tā ir tagad. Un atkal izdomāja! Sāka ar jautājumu sev – kāpēc gan jāstaigā pa lielo mežu no viena koka pie cita? Kāpēc jānes smagais medus tik tālu uz mājām? Pa ceļam vēl var satikt lāci, tas visu atņems. To nolūzušā koka stumbru var atvilkt uz mājām, tā teikt – reizi par visām reizēm. Un ņemt medu, kad iegribas. Kad pārvilktajam bluķim nozāģēja galus, lai būtu īsāks un vieglāk vilkt, atklājās brīnuma lietas – viss bluķis no viena gala līdz otram bija pilns ar medu. Steidzīgi gāja pakaļ un stiepa mājās arī pārējos klučus. Tā radās piemājas drava, sastāvoša no vairākiem bišu kokiem (tā tos klučus turpināja saukt, kaut gan tie neauga).

Sakarā ar visu notikušo, tajos laikos medus daudzumu mērīja nevis pēc svara, bet pēc garuma. Sākumā plaukstās, sprīžos, pēdās, soļos, vēlāk arī collās un olektīs, atkarībā no tā, cik garš bluķa gabals bija pilns ar medu. Piemēram, teica - dabūju trīs pēdas medus. Mazākā mērvienība bijusi – „melns aiz naga”. Piemēram, - cik medus tu šoreiz atnesi? – Ne tik, cik melns aiz naga! Tas nozīmē – neko, acīmredzot bites padzina.

Pēc šādām deportācijām bites, protams, bija lielā šokā. Kā nu ne. Var iedomāties, kas notiek, kad pēkšņi apgāžas uz sāniem daudzstāvu dzīvojamā māja? Jukas neaprakstāmas! Grīda nu ir kļuvusi par vienu no sienām. Gleznas karājas pie griestiem kā izžauta veļa. Skapī var iekāpt no augšas kā kastē, bet televizorā visi cilvēki staigā pa sienām. Televizoru pagriezt atpakaļ var ļoti viegli, bet kā tikt ārā no dzīvokļa, ja durvis atrodas griestos? Bitēm gan, kā saprotams, tas nebūtu grūti. Un daudzas citas problēmas.

Jāsaka, ka bites šo jautājumu atrisināja samērā ātri un vienkārši. Pārkārtoja interjeru, uzbūvēja jaunas šūnas, savāca iztecējušo medu un turpināja ierasto dzīvi, it kā nekas nebūtu bijis. Tikai dažas vecās nevarēja aizmirst iepriekšējo mājvietu un turpināja nest nektāru uz turieni.

Dažām bišu saimēm paveicās, jo atvestos kokus bitenieks novietoja stāvus, kā mežā auguši, nekāda pārkārtošanās nebija vajadzīga.

Pamazām radās arī citi uzlabojumi. Bišu kokam izgatavoja jumtiņu, sānos izgrieza gabalus. Tos varēja noņemt vai izņemt, savākt medu un nolikt atkal atpakaļ. Kopš tiem laikiem medus daudzumu vairs nemērīja pēc garuma, bet pēc svara – karotēs, podos, ķočos. – Kāda tev šogad raža? – Maza, tikai trīs podi un septiņas karotes. Vasku mērīja ritulīšos – dzeltenos, smaržīgos ritulīšos.

Ar laiku bišu koki vienkārši satrunēja un sapuva. Bites tos pameta ar visu medu un devās meklēt jaunu mājvietu. Tāpēc jau atradās koki, pilni ar medu. Lai kā bitenieki centās pierunāt bites palikt – remontēja vecos bluķus, žāvēja, piesedza no vēja un lietus, sargāja no bargo ziemu sala – nekas nelīdzēja. Līdz vienam ienāca prātā sagādāt pavisam jaunu bluķi ar dobu vidu, ierīkot atņemamas daļas un caurumu, kā arī uzlikt jumtu. Jā, tas bitēm bija pa prātam.

Un vēl viena piezīme: Jāatšķir bišu darba dejas, ar kurām viņas patiešām sniedz ziņojumus visai saimei, no tām pasaku dejām, kas varētu būt līdzīgas cilvēku dejošanai. Attiecībā par medu koku dobumos viss ir pilnīga taisnība, tā gadās arī tagad, mūsdienās. Tikai nav skaidri zināms, kā mērīja medus daudzumu, ko izķeksēja no koka kopā ar vasku un prauliem, tāpēc var stāstīt visu, kas vien ienāk prātā. Un šī stāstījuma beigās tas modernais strops ar krānu sānos ir tīrā fantāzija un sastopams tikai sapņos.

Tā radās mākslīgi būvēts bišu mājoklis, ko nosauca par stropu. Bitēm paredzēto caurumu vai spraugu, pa kuru tikt iekšā un ārā, nosauca par skreju. Kāpēc tieši „skreja”? Bites tajā neieskrien, bet ierāpo un izrāpo. Vārds „ ieeja” arī neder. Vispareizāk būtu bijis saukt par „rāpotavu” vai „rāptuvi”. Bet nu jau par vēlu.

Kad cilvēks izgudroja naglas un āmuru, stropu vienkārši sakala no dēļiem kā četrstūrainu kasti ar jumtu, ierīkojot arī rāpotavu jeb skreju. Bites brīnījās, kāpēc mājoklis no apaļa kļuvis četrstūrains? Bet neņēma galvā un necentās izdibināt, mūrēja (vilka, šuva) šūnas pa apli tā, kā radušas koka dobumā, piestiprinot pie jumta un kastes sienām.

Mūsdienās stropi kļuvuši par moderniem bišu mājokļiem, kam nav gandrīz nekā kopīga ar seno laiku bluķiem, ja neskaita, ka tur iekšā dzīvo bites. Cilvēks neļauj bitēm būvēt šūnas pa apli un piestiprināt pie griestiem un sienām, bet plakanas, pa vienai atsevišķi speciālos koka rāmīšos, sauktus par kārēm. Atgādina bibliotēku vai arhīvu ar milzīgiem plauktiem, pie kuru satura var tikt klāt tikai ar trepēm. Bites pa kārēm rāpo, iztiekot bez trepēm. Katru tādu kāri var izcelt, izgrozīt un apskatīt no visām pusēm, ielikt atpakaļ, pārvietot uz citu vietu vai pat aiznest uz tirgu un pārdot, ja tajā ir tikai medus. Lai piespiestu vilkt plakanas šūnas, rāmīšos iepriekš ievieto no tā paša bišu vaska mākslīgi izgatavotas šūnu starpsienas ar jau gatavām pamatnītēm. Bitei nekas cits neatliek, kā turpināt mūrēt šūniņu. Vienā tādā mūsdienu kārē pa abām pusēm kopā var būt līdz 9000 (deviņi tūkstoši !) šūniņu. Ja tās visas piepilda ar medu, kārē var iepildīt līdz četri kilogrami medus. Cik tas būtu podos - ? To var vienkārši paņemt un aiznest! Lūk, ko cilvēks gadu gaitā izdomājis! Un tas viss pateicoties tam, ka bitēm bail no dūmiem.

Ļoti svarīgs notikums bišu dzīvē ir jaunas saimes piedzimšana, tas ir - vairošanās. Tas notiek šādi: kādā jaukā, siltā vasaras dienā no mājokļa kopā ar Karalieni – Māti izlido aptuveni puse visas saimes bišu un dodas uz jaunu, iepriekš izvēlētu dzīves vietu. To sauc par spietošanu. Viss notiek ļoti ātri – dažu minūšu laikā, bet gatavošanās šim pasākumam var ilgt vairākas nedēļas. Spietošanas laiku saskaņo ar jaunās mātes dzimšanu.

Te nu varētu sākt stāstīt pasaciņas par to, kā bites taisa no vaska mazus groziņus, kuros ieliet medu līdzņemšanai uz jauno mājas vietu; kā saber ziedputekšņus propolisa maisiņos tam pašam nolūkam, sagatavo vaska ritulīšus jauno šūnu būvēšanai un vēl daudz ko citu. Par to, kā speciāla celtnieku brigāde sameklē mājokli un sagatavo dzīvošanai. Bet diemžēl nekas tāds nenotiek. Turpmākais stāstījums izklausās pasakains, jo bites pašas ir pasakaini radījumi, bet nekāda pasaciņa tā nav. Viss patiešām notiek tā, kā stāstīts.

Bites, kurām paredzēts spietot (kā viņas to zina, kas izlemj?), vairs nestrādā, nelido pēc nektāra pat skaistā laikā, paliek mājās, ēd, atpūšas un krāj spēkus. Tajā pašā laikā svīta gatavo Karalieni – Māti lidošanai: dod mazāk ēst, izmaina ēdienkarti. Viņa kļūst mazāka, tievāka un vieglāka, pārtrauc oliņu dēšanu un ir gatava lidot.

Bites, kuras spietošanas brīdī izlidojušas pirmās, tūlīt projām nelido, bet, riņķojot turpat gaisā pie mājokļa, gaida pārējās, kuras kā strūkla plūst ārā no šaurās skrejas. Veidojas liels bišu mākonis, radot tik īpatnēju skaņu, ko nevar sajaukt ar nevienu citu. To tad arī sauc par spietu. Spietā mēdz būt 20...40 tūkstoši bišu!

Arī spiets nelido tūlīt prom, bet iekārtojas kāda tuvāka koka zaros vai pie stumbra, veidojot blīvu kamolu. Bitenieki saka – „iemetās” vai „sametās”. – Spiets iemetās tik augstu ābelē, ka grūti tikt klāt! Kāpēc ne „ielidoja”? Saķērušās ar kājām, bites turas tik stipri kopā, ka labi jāpapūlas, lai atrautu kādu kamola daļu. Visām galvas uz augšu, tādēļ blīvā kamola virsma izskatās pēc milzīga egles čiekura. Tādā stāvoklī spiets kādu laiku karājas kokā un nepārtraukti ar kaut ko nodarbojas. Ko viņas tur dara?

Miteklī paliek un sāk saimniekot vecās Karalienes – Mātes meita – princese, kļūstot par jauno karalieni. Bet ja arī viņai ienāk prātā spietošana, tad izlido nākošais, vēl viens spiets. Pie cilvēkiem karalienei nenāk ne prātā atdot valsti meitai, parasti viņu izprecina prom no mājām. Pie bitēm, redzi, ir otrādi. Princese pavisam viegli kļūs par karalieni.

Jebkuram biteniekam spietošana ir tīrais zaudējums. Aizlido vesela saime, kura būtu sagādājusi daudz medus. Viņš dara visu, lai spietošanu aizkavētu. Ja nevar, tad cenšas spietu saķert un atstāt kā jaunu saimi savā dravā. Mūsdienu bitenieks ir pietiekami gudrs, labi zina, kad bites spietos un gaida to brīdi, lai tās sagūstītu. To dara, atkal izmantojot iebaidīšanas metodi, tikai šoreiz ar ūdeni. Proti – spieta mākonim no augšas uzsmidzina tīru ūdeni. Bites nodomā, ka pēkšņi sācis līt lietus, kaut gan spīd spoža saule un tuvumā nav neviena mākonīša. Arī Karalienes – Mātes svītas sinoptiķi paredzēja ļoti jauku laiku. Drošs paliek drošs, spiets steidzīgi „sametas” kokā, saspiežas ciešāk kamolā, ārpusē ar dibeniem uz leju. Ūdens tad notek kā no siena gubas. Spārni tomēr slapji, lidot nevar, jāžāvējas. Bitenieks pa to laiku izgudro, kā tikt spietam klāt un savāc to speciālā kastē – spietuvē.

Bet kas notiek spieta kamolā, ja neviens viņu nav pamanījis un liek mierā? Kāpēc nelido tūlīt uz jauno mājokli? Iespējams, ka bites īsti nezina uz kurieni lidot. Miteklī pirms spietošanas, kad kopā visa saime, izlūkiem nav vērts stāstīt par jauno mitekli. Daļai tas nav jāzina, bet spietotājas tajā burzmā neko nedzirdētu un ja dzirdētu, tad ne visas. Svarīgais ziņojums acīmredzot tiek nodots kamolam kokā – klusumā, mierā un tikai spieta dalībniecēm, izmantojot dejas valodu. Jā, atkal tās dejas! Tieši tā, pats redzēju! Izlūks uz kamola virsmas izdejo slaveno astotnieku un visām kļūst skaidrs, uz kuru pusi un cik tālu jālido. Vienīgi sarežģījumi var rasties tad, ja vairāki izlūki izvēlējušies katrs savu mitekli. Paiet laiks, kamēr izlemj, uz kuru lidot. Gadās, ka spiets „notup” kokā pāris dienas. Tad var redzēt, ka ik pa brīdim no kamola izlido un atkal ielido atsevišķas bites. Veikli pazūd virsmā it kā tur būtu kāds caurums. Ko tas nozīmē – liels jautājums? Iespējams, ka bites nes Karalienei – Mātei barību un ūdeni, lai viņa pa gaidīšanas laiku nezaudētu spēkus.

Beidzot, kad mājoklis izvēlēts, spiets ceļas spārnos un kā dūcošs mākonis aizlido. Lidojuma īpatnējā skaņa dzirdama pa lielu gabalu. Labāk tādam ceļā negadīties.

Arī senos laikos negribēja zaudēt spietu. Ja neizdevās saķert, kamēr pēc paša vēlēšanās vai piespiedu kārtā spiets kaut kur sameties, skrēja pakaļ taisīdami troksni, visbiežāk sitot ar pavārnīcu pa liela katla dibenu, pannu vai bleķa gabalu. Bites nosprieda, ka sper zibens un ducina pērkons, tātad, tūlīt līs lietus un ātri sametās kādā kokā. Bet cik tālu skriesi, bļaudams? Ja līdz kaimiņa zemes robežai noķert neizdevās, stafeti pārņēma kaimiņš, jo jau pa lielu gabalu dzirdot, kas notiek, gaidīja ar katlu un pavārnīcu. Kurš noķēra, tam bites piederēja.

Lai nebūtu bites lieki jātraucē un jākaitina un lai cilvēkam būtu vēl vieglāk tikt pie medus, nekā jau ir, pēdējā laikā izgudroti pavisam jaunas uzbūves stropi (skat. pielikumā, kura šeit nav). Šūniņas ļauj mūrēt tikai kāres vienā pusē un pie stropa sienām, bet toties daudz dziļākas. Tā, lai bites neredz dibenu. Kāres otrā pusē šūniņu dibenos iebūvētas sīkas caurulītes, kurs tālāk savienojas vienā, resnākā caurulē. Tas pats izdarīts gar stropa sienām, tikai caurulītes ievietotas sienā iekšā. Lielo cauruli izvada ārā stropa aizmugurē vai sānos un galā pievieno krānu, tam apakšā noliek kādu tukšu spaini. Bites lej medu šūniņās un tas pa sīkajām caurulītēm plūst lejā spainī. Tāpat kā sīki ūdens strautiņi saplūst kopā vienā upē, kura to visu aiznes uz jūru. Šajā gadījumā - uz spaini. Bites tikai lej, un lej, un lej, nesaprazdamas, kur medus paliek? Tikai laiku pa laikam un uz rudens pusi bitenieks aizgriež krānu un šūniņās uzkrājas medus, kas paredzēts ziemošanai. Gribi tici, gribi netici.

Tāda, lūk, ir bites un cilvēka dzīve. Kā konstatējis slavenais bitenieks Vinnijs Pūks - ar bitēm nekad neko lāgā nevar zināt. Es kā Vinnija Pūka skolnieks, kuram vajagot būt drusku gudrākam par skolotāju, varu tikai piebilst – „nekad nesaki nekad”, šad un tad tomēr šo un to var uzzināt. Un tā nav pasaka, bet pilnīga taisnība.

Kopsavilkums

Sensenos laikos tecēja upes un auga meži. Tajos pašos sensenos laikos dzīvoja bites un cilvēki. Nedaudz mazāk senos laikos cilvēks atklāja, ka no bitēm var dabūt medu. Stipri mazāk senos laikos sāka stiept uz mājām bišu kokus. Nesenos laikos sāka būvēt mākslīgus bišu kokus, bet pavisam nesen arī stropus. Mūsdienās strops ir moderns bišu mājoklis, no kura medu var izņemt kārēs vai iztecināt pa krānu. Šodien jau ir tādas bites, kas nemaz nedzeļ, ļauj ņemt medu, cik gribi, bez dūmošanas. Runā, ka tuvākā laikā būs bites, kas medu mazos vaska toverīšos pienesīs cilvēkam klāt mājās. Kam ticēt, kam ne? Dzīvosim, redzēsim.

Vinnija Pūka draugs:
Laimonis Šteinbergs (bet ne tik slavens),
Rīgā. 2009.g.

Submit to FacebookSubmit to Google PlusSubmit to TwitterSubmit to LinkedIn

Komentāri  

0 #1 Dagnis 2016-06-26 13:26
Idiala :D
Citēt

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt