Ar šādu ievadrakstu sākas žurnāla “Latvijas Biškopis” 1921. gada pirmais numurs. Gadumijas daudzajās brīvdienās atlika laiks arī šāda veida izklaidēm – senu un it kā, mazaktuālu rakstu lasīšanai. Tas nebija pirmais raksts, ko šajā pagātnes “ekskursijā” apmeklēju. No iepriekšējiem biju nedaudz aizrāvies ar teju gadsimtu senās valodas pētīšanu un sajūsminājos par dažādām valodas pērlēm – šodien jocīgiem, bet tolaik, acīm redzot, pavisam ikdienišķiem vārdiem un teikumu veidojumiem. Pie tiem arī labprāt atgriezīšos, gan kādā citā reizē.

Un tā nu meklējot atkal jaunus un jaunus, mūsdienu skatījumā, pat smieklīgus izteicienus, ķēros arī pie pagaidām man nepazīstamā autora Jaunā gada uzrunas Latvijas biškopju saimei. Sākumā arī šis gadumijas sveiciens šķita tāds pajocīgāks: tāds kā naivs, kā bērnišķīgs. Gribējās pat paņirgāties par vienu otru izteicienu, kas lasot “pa diagonāli” un tā atrauts no konteksta, šķita diezgan neloģisks. Bet tad, izlasot aizvien vairāk fragmentu un pat atgriežoties pie lasītā otro reizi, sapratu, ka raksts jālasa rūpīgi un no sākuma līdz pašām beigām. Un tiešām – nenožēloju!

Tā kā laba vēlējumu jau nekad nav par daudz un Jaunajā gadā apsveikumus un vēlējumus varot izteikt visa janvāra mēneša garumā, tad domāju, ka mūsu biedrības mājaslapa ir pelnījusi, lai tās saturā tiktu iekļauta tik izteiksmīga literārā pērle, tik sirsnīgs Jaungada sveiciens, kas savu aktualitāti nav zaudējis arī pēc 95 gadiem.

Jaunā Gadā!

Sveiki visas Latvijas bitenieki! Sveikas katras dvēseles visdziļāki noslēptas domas, katra atstumta jeb nesaprasta dvēsele! Mans Jauna gada sveiciens lai aiziet pie visiem, lai sniedz katru vistālāko visnoslēptāko Latvijas stūrīti! Cik daudz ir, laikam, tādu vietiņu, kur bitenieks beidzamā gada vakarā sēž savā istabiņā dziļās domās nogrimis. Jaunais gads ir pienācis, bet ko viņš mums dos? Vai nebūs atkal aukstie likteņa smiekli par cilvēka cerībām, pilnām to viscēlāko centienu! Tik kluss un rāms ir brīdis, kad lēnām pienāk Jaunais Gads, tik noslēpumains, un nekā mēs nespējam saredzēt, kas atrodas viņa somā. Bet neviena diena mūsu dzīvē neatkārtojas otru reizi. Pagājušo gadu somas, pilnas ar asarām un bēdām, ir iztukšotas un tās nevar būt Jaunajam Gadam atkal līdz. Mazā Latvija ir spēcīgi nosvieduse no sevis svešinieku jūgu; ar grūtumiem un zaudējumiem ir atrasta dzimtene un, lai tas tā paliktu, ir katru brīdi jāatmin, ka latvietis ir uzvarams, bet latvieši – ne. Pārciestie grūtumi nenāks vairs atpakaļ, kā neatkārtosies arī nekas cits. Ja saule atnāk pie mums katru vasaru atpakaļ, tad tomēr tās sejas, ko viņa silda, nav vairs tās pašas, jo katra diena tur savus priekus, katram brīdim ir savas sāpes un katris pagājis acumirklis rada jaunu cilvēku. Katra neizdevība, katra kļūda rada priekš mums labāku cilvēku, jo kļūdas ir mūsu dzīves skola, lai gan diezgan rūgta, un par kļūdām nav cilvēks sodāms – tikai pie tā, kas nekā nedomās un nekā nedarīs, mēs neatradīsim kļūdas. Un ja vispārējais cilvēku pūlis, to nesaprazdams, darītu sāpes kādam no mums pakritušam, ar savu nosodīšanu, tad nenoskumsim, bet pūlēsimies sev izskaidrot tā soda un sodītāju vērtīgumu. Kas gan to nezin, ka dvēseles vislabākās un cēlākās jūtas ir jo dziļāki jāglabā sevī un ne viena vien dvēsele būs salauzta, ja to nedarīs. Neizteiktas iekšējas domas un jūtas, dažreiz tik sāpīgas, rada cilvēkam tik savādi skaistu dvēseles apģērbu, kas nevar palikt nemanams ar savu it kā starojošu no iekšienes gaismu, kas rāda, ka cilvēka dvēsele ir dzīva. Bet kad tu, tāda dvēsele, ej no savas istabiņas ārā, no istabiņas, kur, kā jaukie gari neredzami lēnām staigā tavas vientulīgās domas, tad lai seja tava staro līksmā smaidā un lai visapkārt birst tavi jautrie smiekli. Tad tevi mīlēs, visur tevi gaidīs un nesodīs, jo cits nekas nav vajadzīgs vienaldzīgam cilvēku pūlim. Ja dodi, tad dod darbu, dod savus spēkus, pūles cilvēku jeb tautas labad, bet zini, ka ari tādā gadījumā tikai tad tu iegūsi apmierinājumu, kad nekā priekš sevis par to negaidīsi. No pūļa nekā negaidi, kā ari vispāri nekā ne no kā negaidi. Gaidīt var tikai skaisto, zaļo vasaru, kad lēnas lauku puķītes lej savu smaržu un viss reizā ar sauli līksmo un smej! Tur, tanīs bezgalīgi bagātos dabas skaistumos būs patiesība, kura spēj mierināt un pildīt ar augstāko baudu kartu dvēseli. Un kad Jaunais Gads ir klātu, var vieglāk jau domāt par vasaras sauli, kura starp citu atmodinās arī mūsu bitītes un atkal mūs pulcinās uz Latvijas Biškopības Centrālbiedrības sarīkotiem kursiem un priekšlasījumiem. Pēc aukstas ziemas saule atkal radīs uz nobalējušiem vaigiem smaidu, atkal dos bālām sejām skaistu veselīgu zeltaini brūnu nokrāsu...

Lai nāk Jaunais Gads! Un lai šo reizi ne mēs no viņa, bet viņš no mums kaut ko sagaida!

Orelija
Žurnāls “Latvijas Biškopis” Nr. 1. 1921. gada janvārī.

Materiālu sagatavoja:
Juris Šteiselis
LBB

Submit to FacebookSubmit to Google PlusSubmit to TwitterSubmit to LinkedIn

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt