Saka, ka cilvēces progresa pamatā esot cilvēka slinkums. Piekrītu, bet ar piebildi, ka tam komplektā nāk indivīda uzdrīkstēšanās un avantūrista daba. Ja nebūtu tieši pēdējās, diez vai mūsu sencis būtu ņēmis rokās savu pirmo instrumentu – koka nūju.

Šāds ierocis taču bīstami var pavērsties arī pret pašu – aizsitīsi garām kārotajam auglim un, kas zin, trāpīsi pats sev pa pieri… Nemaz jau nerunājot par tādu bīstamu parādību, kā absolūti nevadāmu, no koka zara krītošu kokosriekstu.

Bez jaunrades gara neiztiek arī biškopībā.

Spilgti atmiņā iegūlušies vārdi, ko pirms vairāk nekā 20 gadiem sacīja kāds nejauši sastapts dravnieks, kad vaicāts par saimju skaitu savā dravā domīgi atbildēja:

“Nezinu, kā lai to pasaka, mums ir atšķirīgi viedokļi par saimes lielumu un tādēļ, pirmkārt, mums vajadzētu vienoties, ko mēs katrs saucam par saimi.”

Izrādās, šim dravniekam labāk patika darboties ar nelielām bišu saimītēm un stropi viņa dravā vairāk atgādināja spietuves. Tolaik (kolhozu un p/s laikos) pastāvēja zināmi saimes lieluma standarti, visnotaļ tika popularizēts dienvidu zemēs, spēcīgiem ienesumiem piemērots viedoklis par saimes lielumu – jo lielāka saime, jo labāk. Tādēļ minētais dravnieks bija samērā bikls un ar savu dravošanas metodi nevienam īpaši neuzbāzās.

Plaši izplatīts ir viedoklis, ka spēcīga saime ir bagāta ienesuma pamats, tomēr tas, cik pūļu jāpieliek, lai mūsu klimatiskajos apstākļos pie šādās saimes tiktu, ne vienmēr tiek ņemts vērā. Tā pat kā tas, ko darīt, ja uzdzītajai masai nav darba – dabā bezienesums.

Dravnieks, mazo saimīšu piekritējs stāstīja, kā viņš, ienesumam sākoties, savām audzēknēm uzliek atbilstoša izmēra medustelpas un ievāc medu, tikmēr kamēr kaimiņi vēl līkņā ap stāvstropa plašajām peru telpām.

Var jau būt, ka tas ir pretrunā ar kādu no teorijām (uzsveru, kādu no teorijām jo, ja pastāv viena teorija, meklējiet un atradīsiet pavisam pretēji vērstu koncepciju - svārsta princips), bet praksē ir pierādījies, ka medu ražo un produktīvas var būt arī nelielas saimes. Protams, ar diviem noteikumiem: ja ir no kā ņemt un, ja ir kur likt (jeb citiem vārdiem – ja ir atbilstoši iekārtota ligzda). Nav runa par to, kurā saimē bites ienes vairāk medus rēķinot uz vienu saimes vienību - biti, kilogramu bišu utt, bet gan par to, kas ir izdevīgāk – visu vasaru gatavoties lielajam lomam, kas var būt tā arī nemaz nepieķersies, vai izmantot to ko daba dod?

Bez tam, ja inventārs un prasme to atļauj, sākoties spēcīgam ienesumam, divas nelielas saimes var apvienot un tā vajadzīgajā brīdī tikt pie spēcīgās saimes.

Pievēršoties saimju ziemošanai, es absolūti netaisos noliegt teoriju, ka gatavošanās nākošā gada dravošanas sezonai sākas jau iepriekšējā gada rudenī, bet vai tas nozīmē ka tikai ieziemojot lielas bišu saimes mēs varam cerēt uz bagātu medus ražu nākošajā vasarā?

Un vai vispār milzu saime rudenī nav tikai mirāža, acu apmāns? Cik spēka nav jāizlieto un barības jāizbaro, lai ieziemotu šādu monstru - un cik liels tas ir nākošajā pavasarī? Protams, lielāka šī saime būs, it īpaši salīdzinot to ar kādu citu dravas saimi, tādu, kas nebūs iepriekšējā rudenī tikusi “uzpumpēta”, bet vai tā pūs saglabājusi savu spēku proporcionāli tam, kāds tas bija rudenī.

Pēc bišu pētnieku atzinuma ziemošanai derīgas tikai fizioloģiski jaunas bites – tādas, kuras nav piedalījušās sezonas darbos – nav barojušas perus, piedalījušās ienesuma vākšanā. Taču, ja šī patiesība ir tik absolūta, varam mēģināt izskaitļot, cik tas ir iespējams teorētiski.

Visu nosaka mātes dējība un bites attīstības cikla ilgums. Uzskata, ka maksimālā mātes dējība ir ap 2200 oliņas diennaktī. Bites attīstība no oliņas izdēšanas līdz pieaugušam īpatnim ilgst 21 dienu. Jaunās bites rūpēties par savām jaunajām māsām uzsāk jau ar 5 mūža dienu, bet no oliņas izšķīlušies cirmeņi peru pieniņu pieprasa pirmās trīs dienas. Ja parēķinām, varam secināt, ka 21. mātes dēšanas diena ir pēdējā – sešas dienas vēlāk cirmeņi būs trīs dienas veci, bet pirmās dzimušās bites (pirmajā dienā, no divdesmit vienas dienas cikla, dētās) – gatavas tos barot. Līdz ar to turpināt māti stimulēt peru audzēšanai ilgāk par 21 dienu rudenī nav lietderīgi – pretējā gadījumā pārkāpsim bausli par fizioloģiski jaunajām bitēm.

Lai arī pēc zinātnieku atzinuma šāds dēšanas temps ir reta parādība un vēl grūtāk būtu māti piespiest izturēt šādu dēšanas maratonu rudenī, tomēr pieņemsim, ka dažā labā saimē tas tā varētu notikt. Rezultātā iegūsim šādu vienādojumu: 21 diena x 2200 oliņas = 46200 bites jeb saime, kas Latvijas stāvstropā apdzīvo 15 apkāres (ja pieņemam, ka 1 kg bišu ir 10000 īpatņu un, lai blīvi nosegtu vienu apkāri no abām pusēm, vajadzīgi 0,3 kg bišu).

Labi! Bet, ja māte nav pirmā svaiguma, klibo ienesuma apstākļi vai laika prognozes nav vēlīgas un rudens padodas tāds lietaināks – varēsim priecāties, ja pusi no šī daudzuma iegūsim. Tātad – 23100 bites, kas siltā laikā blīvi nosedz 7,5 apkāres (saraujoties kamolā bites aizpilda vēl mazāku stropa platību).

Lūk, atkal svārsts mūs šūpo – tiecamies pēc kaut kā liela un reizēm arī to iegūstam, tomēr bieži vien pulksteņa pendele atmet mūs tālu pretējā galējībā. (Protams, tas neliedz mums cerēt un tiekties un sasniegt atkal kādreiz ideālu.)

Šķita, esam jau tik tuvu mērķim, ieziemojām lielas saimes, bet pavasarī nevaram saprast kur kukaiņi pazuduši?. Gadās arī tā.

Laikam jau, lielo saimes masu rudenī veidoja vasaras bites, kas pamazām atmira un ziemošanā iegāja tikai patiešām tās, kas nebija piedalījušās sezonas darbos.

To, ka itin labi varam pārziemināt nelielas bišu saimes liecina arī norvēģu biškopju pieredze.

Norvēģu stropa viens korpuss (10 apkāres) atbilst pusei no Latvijas stāvstropa peru telpas – aptuveni 7,2 stāvstropa apkāres.

Daudzi norvēģu dravnieki izvēlas savas saimes ziemināt viena korpusā un ir pat tādi, kuri korpusa tilpumu samazina, rudenī atņemot 2 kāres, tātad, ieziemo bites norvēģu stropā uz 8 apkārēm!

Laika apstākļi Norvēģijā (it īpaši ziemā) nebūt nav piemīlīgi un nekādā gadījumā nav labāki par tiem, kādus nākas pārciest Latvijā ziemojošajām bišu saimēm. Tad kur gan slēpjas viltība? Kā ziemeļu kaimiņi uzdrošinās dravojot daudzkorpusu stropa nelielajā korpusā ieziemot tik mazas saimes?

Viena no atbildēm varētu būt:
- nemaz jau tik niecīgas tās saimes nav, kā tikko to aprēķinājām, lielākas iegūt ir pagrūti.

Bet otra patiesība skan apmēram šādi:
- Norvēģijā pavasaris ir tik pat vēss un nepastāvīgs kā pie mums. Reti kad izdodas piedzīvot bitēm labvēlīgus laika apstākļus aprīlī un pat maijā. Reti kad izdodas izmantot ienesumu no pavasara nektāraugiem un pirmais reālais medus saimēs sāk uzkrāties jūnija sākumā no aveņu ziediem. Bet līdz tam laikam nelielajām saimēm attīstībai laika gana. (Ko būtu darījušas lielās, jau no agra pavasara spēcīgās bišu saimes?)

Ja vēlaties vēl kādu klasiskajām teorijām pretrunā esošu dravošanas paņēmienu, ko teiksiet par saimju ziemināšanu rudenī uz mākslīgajām šūnām?

Jā, arī šāda dravošanas metode Skandināvijas rietumos pastāv.

Saimes ligzdu rudenī pirms piebarošanas pārkārto - atņem visas izvilktās šūnu kāres (pēc dažu dravnieku ieskatiem, pārīti var arī atstāt) un ligzdu piepilda ar mākslīgajām šūnām. Uzliek barojamo trauku un izbaro ziemas barības normu. Šūnas tiek izvilktas un piepildītas ar kvalitatīvu, ziemošanai piemērotu cukura sīrupa “medu”.

Ko iegūst šādā veidā saimes sagatavojot ziemai?

Pirmkārt, saimes saņem kvalitatīvu ziemošanai piemērotu barību. Ligzdā ar garantiju nav nedz lapu izsvīduma medus, nedz virsis, nedz rapsis.

Otrkārt, šūnas tiek izvilktas kvalitatīvi, tajās nav tranu peru.

Treškārt, nomainītā bišu ligzda veido labvēlīgu mikroklimatu - ar vienu rāvienu tikušas atņemtas visas vecās, nomelnējušās kāres un to vietā ligzdā atrodas tīras, gaišas izvilktās šūnu kāres.

Un, ceturtkārt, un varbūt ziemošanai visbūtiskāk, ligzdā nav bišu maizes!

Latvijas dravniekam šāda tēze šķiet galīgi absurda - visu mūžu taču mācīts, ka saimes ieziemojot, bišu ligzdā obligāti jāatrodas olbaltumvielu barības krājumiem. Norvēģi apgalvo pretējo - tas nav obligāti, jo iztrūkstot šim barības komponentam, bites ziemā neuzsāk pāragru perošanu (perošana ziemas nogalē, kā zināms, mūsu platuma grādos ir viena no lielākajām bišu un dravnieku ienaidniecēm, it īpaši gados, kad pēc pārlieku maigas ziemas, pavasara pusē piekniebj ilgstošāks sals).

Manuprāt, svarīgāka par norvēģu dravošanas, vai šinī gadījumā - ieziemošanas, metodiku ir filozofija kuru varam mācīties no ziemeļu kaimiņiem: nepaļauties uz sirmām teorijām, meklēt allaž ko jaunu un dažkārt iesaistīties vienā otrā avantūrā. Darīt to, protams, ar saprātu un jaunas un nepazīstamas lietas vispirms izmēģināt. Izmēģināt un neapstāties pie pirmās neveiksmes, jo ne vienmēr izdodas uztvert uzreiz visas jauninājuma nianses.

Nav jau tā, ka visi norvēģu dravnieki ieziemotu saimes uz mākslīgajām šūnām. Procentuāli ņemot, tikai neliela daļa izvēlas šo metodi, jo tā, neraugoties uz minētajiem labumiem, tajā pat laikā ir stipri darbietilpīga. Nepieciešams sagatavot lielu daudzumu mākslīgo šūnu, lielāka krāmēšanās pa ligzdām, saimes ieziemojot.

Šoreiz norvēģu pieredze lai vairāk kalpo kā piemērs, ka ne vienmēr pierastās un gadiem maltās dravošanas teorijas ir tās labākās un, kas vissliktāk, tās vienīgās. Jo patiesībā jau runa ir par to, vai mēs vēlamies kaut ko uzlabot savā darbā, atvieglot kādu ražošanas posmu un tādejādi saražot vairāk produkcijas, vai arī, turoties pie ierastā apmierināties ar to, ko esam sasnieguši.

Juris Šteiselis

Submit to FacebookSubmit to Google PlusSubmit to TwitterSubmit to LinkedIn

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt