21. aprīlī domubiedru grupa pie Krimuldas baznīcas izgatavoja bluķu stropus. Visus, kurus interesē bluķu stropu izgatavošana un ir vēlme iesaistīties domubiedru grupā, lūdzu rakstīt Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. vai zvanīt 29717111.

Ideja

Varbūt raksta virsraksts kādu ievedīs maldu mežā un ticiet, dažādu, reizēm pat diametrāli pretēju uzskatu par šo tēmu netrūkst. Interesantas idejas attīstās daudzviet pasaulē, un mūsu pienākums ir tām sekot. Sekot un varbūt pamēģināt kaut ko arī pašiem. Te nav stāsts par kādas jaunas dravošanas sistēmas izgudrošanu. Nē, manā skatījumā reizēm nav nemaz tik slikti pakāpties atpakaļ, paskatīties, vai kut ko neesam aizmirsuši, jo kā jau zināms, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais...

Izvairīsimies no radikālām idejām un, jo īpaši, no radikāliem secinājumiem (piemēram, ka bluķī ievākts medus atšķiras no stropā ievāktā).

Šarlatānisms un buršanās nav šīs idejas pamatā! Idejas pamatā ir biškopju vēlme vērot, kā bites dzīvo apstākļos, kas maksimāli pietuvināti dabiskajiem apstākļiem. Turklāt, ja citās zemēs sentēvu dravošanas paņēmieni un instrumenti jau sen ir zuduši, tad mūsu zemē vēl ir daudz kas saglabāts – gan 19 un 20 gadsimta etnogrāfiskajās ekspedīcijās, gan tautas dziesmās par bitēm un dravošanu, gan apskatāmos un aptaustāmos reālos eksponātos, piemēram, bluķu stropi, dzeiņa replikas utt.

Ja kādam biškopim tas šķiet interesanti un atdzīvināšanas vērts, tad – uz priekšu, lai top!

Vieta

Ar kaut ko ir jāsāk. Ģeogrāfiski mums tuvākais bluķu stropu darināšanas pasākums un bišu modināšana meža dravās bija paredzēts šā gada aprīļa sākumā Polijā. Diemžēl aizbraukt neizdevās laika trūkuma dēļ. Paralēli radās arī ideja, ka brīvdabas biškopības entuziastus no Vācijas, Šveices, Polijas un citām Eiropas zemēm, varētu uzaicināt pie mums uz meistardarbnīcu: mums taču ir Vienkoču parks, Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas Muzejs, Laumu dabas parks, Āraišu ezerpils muzejs un visur tur ir kaut kas no senatnes liecībām par biškopību vai arī, kur iespējams smelties informāciju, kā un ar ko izgatavot senos stropus. Taču ar kaut ko bija jāsāk. Rokas niezēja pamēģināt arī kaut ko pašiem, pirms aicinām kādu pie sevis ciemos.

Un te īsti laikā nāca Arta Krasta (Bišu un medus muzejs “Mišās”, Veclaicenē) piedāvājums izmēģināt roku bluķu stropu darināšanā un likt pamatus Krimuldas draudzes dravai parkā pie Krimuldas baznīcas.

Stropi

Pirmais darbs – kabinetā pie rakstāmgalda – kādu stropu taisīsim? Labākā pieejamā informācija (plašas informācijas apkopojums) – “Dravniecības un biškopības piederumi” (Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas Muzejs; Uģis Niedre, Rīga, Avots, 1990). Mēģināju apkopot grāmatā atrodamo informāciju par bluķu stropiem, to formu un, galvenais – izmēriem.

Apkopoju vēl citus U. Niedres grāmatā dotos bluķu izmērus un ieguvu arī vidējos lielumus:

*H iekš. – pieņēmu, ka dores iekšējais augstums ir vienāds ar vāku augstumu – daudz neko jau augstāk un zemāk par vāku izkalumu diez vai dore ir kalta. Tādēļ arī grupēju atsevišķi bluķus, kam ir pilnie gali (tabulā) un kam gali izkalti cauri (šeit netiek tabulā atspoguļoti). Un ja arī kādai dorei augstums ir lielāks, tas tikai par labu – palielinās tilpums.

Kas mums kā dravniekiem ir svarīgi? Protams, dores tilpums!

Dores tilpums

Vidēji: 75 litri. Mazākie tilpumi 41 litrs un 51 litrs – tuvu Norvēģu vai Langstrota stropa 1 korpusam (39 l un 42 l, attiecīgi). Te gan jāņem vērā, ka brīvi velkot šūnas, to virsmas kopējais laukums tukšā dorē ir lielāks nekā tāda paša stropa korpusā, kur ir arī apkāru līstītes. Taču minētie tilpumi vienalga ir par mazu normālai dravošanai, ja dravošana notiek tikai tik liela izmēra vienā korpusā.
Lielākie izmēri – 128 un 115 litri – jau labāk! Pat ļoti labi, Rubeņtēvs savās atmiņās par dravošanu meža dorēs raksta, ka dores augstums ir ap 1 m un diametrs – vidēji ap 37 cm un tilpums ir 107 litri (“Bišu dziesma”, P.Rubenis, Avots, 1982. “Stropi Latvijā un pasaulē”, J.Šteiselis, LBB, 2015). P. Rubenis no šādas dores uz stropu pārcēlis “sevišķi spēcīgu bišu saimi, kas apdzīvojusi 12 kāres”. Salīdzinot šādā dorē teorētiski iespējamo šūnu virsmas laukumu ar stāvstropa vienas peru telpas + medus telpas šūnu virsmu, iegūstam teju vienādu skaitli (24 000 cm²). Līdz ar to nosacīti varam pieņemt, ka arī bluķim dores tilpumam vajadzētu būt ne mazākam par 100 litriem, vēlams – ap 110-115 litriem.

Līdz ar to, par etalonu izvēlējos BDM_1886 - Zemgale, 19. gs.

Būtisks jautājums – vāku izmēri, jeb kas mūs vairāk interesē – vāku ailes platums (jo platāka, jo vieglāk grebties pa iekšu!). BDM_1886 vāku platums ir 12 cm. U. Niedre savā grāmatā min arī šādus platumus:
14 cm; 15 cm; 16 cm; 17 cm; 18 cm; 19 cm stāvbluķiem, bet guļbluķiem ir arī platāki vāki (20 cm 32 cm, pēdējais eksponēts Vidzemes sētā, BDM_1882).

Iespējams, jāvadās pēc apstākļiem (koka īpašībām), bet diez vai būtu nepieciešams izgatavot par 20 cm šaurākas vāku ailes.

Protams, pamatu pamatos pastāv arī jautājums: cik ļoti mēs pieturamies pie etnogrāfiskā materiāla?

Daudz ko nosaka arī bluķa stropa gatavošanai pieejamā bluķa diametrs. Mūsu gadījumā, nu jau pēc fakta varu rakstīt, ka vāku aile mums sanāca 18 cm plata.

Darba rīki

Darba rīku izvēli nosaka gatavošanas paņēmiens. Parasti dores gatavošanai esot izmantota vedga un kalti. Otrs paņēmiens – dedzināšana iepriekš izurbtā caurumā (nosacīti – pa koka serdi). Cik tas ir etnogrāfisks un no kurienes šāds paņēmiens radies – nezinu, bet šķiet, ka tas prasa vismazāk pūļu (Rihards Vidzickis – mūsu pieaicinātais eksperts, vienkoča laivu un citu viena koka izstrādājumu meistars no “Vienkoču parka Augšlīgatnē apstiprināja, ka principā šāds paņēmiens eksistē). Tikai dedzinot strops iznāk viscaur dobts. Šāda čaula pēc tam no abiem galiem jāaizdarina ar kaut ko. Tomēr šķiet, ka lielākā daļa bluķu stropu (stāvbluķu – tieši tādus gatavojāmies darināt) ir ar pilniem galiem.

  • Neapšaubāmi, mūsdienās visas bluķu “grauzēju” kopas izmanto motorzāģi.
  • Otrs nepieciešamais instruments – vedgas veida cērte, kalts vai cirvis, sauc kā gribi.
  • Un trešais – šķēpveida kalts. Kuram, kā jau nosaukumā to norādu, kāts ir ap 1 m garš – kā šķēps.
    Iespējams, noderētu arī liela izmēra greblis.

Šādus instrumentus eksponēja vācu/holandiešu kolēģi Minsterē “Apistikus Tag 2016” ietvaros.

Krievi izmanto līdzīgus kaltus garā kātā, tikai asmens ir krietni (2x) platāks un liekts kā vedgai.

Manā rīcībā ir šāda “vedga”, ko atradu savu senču darbarīku kastē (nezinu, kādai vajadzībai gatavota, iespējams, kāds jumiķa darbarīks, jo no viena gala ir āmurs):

Vēl ātri sameistaroju no būvmateriālu veikalā par 5 EUR nopirkta 38 mm kalta (ar liektu asmeni) – kaltu garajā kātā (par spalu to nenosauksi – 70 cm garš). Šis instruments praksē izrādījās ļoti labs. Tāpat kā arī mana vedga – ar garos kātos iestiprinātiem cērtamrīkiem jāstrādā ļoti uzmanīgi – viegli sabojāt vālu ailes malas.

Vēl ļoti noderīgs praksē bija vienkāršs lauznis (kazas kājas neiešķeltais gals). Ar to bija ļoti ērti atlauzt iezāģētos gabalus. Darba gaitā vietējais kolēģis Atis Vallis savā mājas instrumentu arsenālā atrada pavisam parocīgu lauzni, kam viens gals saplacināts un placinātā daļa saliekta, veido 130 grādu leņķi. Laužņa garums nedaudz virs metra – ļoti viegli strādāt, izmantojot tik garu sviru!

Riharda Vidzicka instrumenti – redzami attēlā pie jau gatavā stāvbluķa (pagaidām gan vēl guļus pozā).

Darba uzdevums

Lai būtu lielāka skaidrība par veicamo darbu, datorā “uzmetu” bluķa “rasējumu”. Par bāzi atkal ņēmu to pašu BDM_1886, tikai patvaļīgi paplašināju vāku aili līdz 20 cm un ieliku dori vietā pēc sava prāta – apakšā atstājot 40 cm neizdobtu stumbra daļu un augšā – 22 cm. Šāda stropa iekšējais tilpums ir 115 litri – vajadzētu būt “vidēji optimāls” lai apmierinātu biškopja prasības un būtu gana pieņemams arī pašām bitēm.

Darba rezultāts

Darbu sākām 11:00 un beidzām ap 20:00. Iesākām četras sagataves – divas bija paredzētas apstrādāt ar grebšanu (kalšanu), divas – ar dedzināšanu. Punktu pielikt bija paredzēts ar dabiski bojā gājušas milzu kļavas stumbru ar dobtu vidu – to vajadzēja tikai nedaudz pielāgot (iegriezt vākus).

Rezultātā – viss gāja ļoti gludi ar grebšanu – divi bluķa stropi un minētais kļavas stumbrs nu gaida savas bišu saimes. Sliktāk klājās ar dedzināšanu. Mans secinājums – uguns pārvaldīšana nav vienkārša lieta. Tam noteikti nepieciešamas labākas iemaņas (mums tādu nebija vispār) un beigās viens strops varbūt arī kādreiz iznāks, bet otrs izdega tiktāl, ka daudzviet sienas kļuva cauras un nācās secināt, ka labākajā gadījumā tur iznāks dekoratīvs vides objekts – gaismeklis, ja izdegušo stumbru aprīkos ar kādu lampu...

Bet kopumā ar paveikto esmu ļoti apmierināts – domāju, ka mums visiem pasākumā iesaistītajiem radās samērā liela skaidrība, kā tad kādreiz tika gatavoti bluķa stropi.


Informāciju apkopoja:
Juris Šteiselis

Paldies "Krimuldas Novada Vēstis" redaktorei Inārai Miškinai par fotouzņēmumiem.

27/04/2016

Submit to FacebookSubmit to Google PlusSubmit to TwitterSubmit to LinkedIn

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt