Biškopības biedrību vēsture Latvijā

Ziemeļeiropā biškopju organizāciju vēsture iesniedzas 19. gadsimta vidū, precīzāk, tā otrajā pusē.

19. gadsimts bija laiks, kad veidojās tas pamats uz kura vēlāk, 20 gadsimtā, attīstījās zinātne, rūpniecība un arī lauksaimniecība. Pasaules biškopībā 19. gadsimta vidus ir raksturīgs ar racionālās biškopības dzimšanas laiku un, neizbēgami, biškopībai kļūstot ienesīgākai, pieauga lauksaimnieku interese par šo nozari. Ieinteresētiem cilvēkiem vienmēr ir par ko parunāt, apmainīties viedokļiem un pakāpeniski rodas interese apgūt jaunas zināšanas un zināmā mērā arī pabalstīt vienam otru. Un te nāk talkā tāds instruments, kā biedrība. Cunftes, amatu brālības un tamlīdzīgas organizācijas pazīstamas jau kopš „ļoti sirmas” senatnes, taču biškopībai tas bija kas jauns.

Latvijā 19. gadsimta nogale un biškopības biedrību veidošanās sasaucas arī ar latviešu tautas pirmās atmodas laiku. Var izdarīt pat zināmus pieņēmumus, ka biškopības biedrības latvieši izmantoja tādai kā nacionālai kopā sanākšanai un nacionālā gara stiprināšanai, jo kā zinām, tad liela loma biškopības biedrību organizēšanā bija tā laika latviskajai inteliģencei – tautskolotājiem.

Interesanti, ka Latvijas biškopības biedrību pirmsākumi meklējami vienlaikus ar citu Ziemeļeiropas valstu biškopības biedrību veidošanos. Turklāt, latvieši kopā ar dāņiem, bijuši čaklākie organizāciju veidotāji: Dānijas biškopju asociācijas pirmsākumi meklējami 1866. gadā, Latvijā – Kurzemes Biškopības biedrība dibināta Jelgavā 1867. gadā. Tiesa gan, sākumā kā izteikti vāciska organizācija, taču pēc tam kad 1875. gadā aktīvu darbību Kurzemes Biškopju biedrībā sāk Māteru Juris, tā pāris gadu laikā no vāciskas biedrības kļūst par izteikti latvisku organizāciju.

Zviedrijā un Norvēģijā biškopju organizētība nav bijusi tik aktīva – Norvēģu biškopības asociācijas dzimšana tiek datēta ar 1884. gadu, bet Zviedrijas – ar 1897. gadu.

Vēl Latvijā šajā laika periodā:

• 1889. gadā dibināta Lestenes ­Irlavas Biškopju biedrība,

• 1890. gadā dibināta arī Rīgas Praktisko biškopju biedrība,

• 1894. gadā dibinātas biškopības biedrības: Līvānos, Bārbelē, Aisterē, Slokā, Dzirciemā,

• 1898. gadā dibinātas biškopju biedrības: Nītaurē, Opekalnā, Gulbenē, Ķempos,

• 1899. gadā dibināta Kalsnavas Biškopības biedrība,

• 1905. gada notikumi Latvijā un arī 1. Pasaules kara gadi biškopību ietekmē negatīvi un Biškopības biedrību dzīve apstājas.

Jauns pavērsiens nāk ar Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanu. Jau 1920. gada, 4. februārī Latvijā tiek nodibināta Latvijas Biškopības Centrālbiedrība (LBCB) – visas valsts biškopjus vienojoša organizācija. Tās vadītājs Pauls Grīnups ir arī biškopju žurnāla „Latvijas Biškopis” izdevējs.

1935. gada beigās sakarā ar K.Ulmaņa valdības projektu atsevišķas lauksaimniecības biedrības tika likvidētas un apvienotas Latvijas Lauksaimniecības Kameras lauksaimniecības biedrību nodaļā. Biškopjiem Kameras pilnsapulcēs vairs nebija pat savu pārstāvju. Tika likvidēta arī LBCB un pārstāja iznākt tās izdotais žurnāls. Līdz ar to tika pārtraukta Latvijas biškopības biedrību vēsturiskās attīstības secīgā gaita, biedrības naudas līdzekļi un manta nonāca „kopējā katlā” un biškopība uz laiku palika ne tikai bez savas organizācijas, bet pat bez pārstāvības tiesībām Kameras pilnsapulcēs.

1940.gadā ­ pirmajā padomju varas gadā Latvijā tika nodibināta Zemkopības Tautas komisariāta (ZTK) Biškopības nodaļa un lauksaimniecības kameras Biškopības piederumu apgāds tika pārdēvēts par ZTK Biškopības piederumu apgādu. Biškopji cerēja, ka par jaunizveidotās organizācijas vadītāju kļūs Pēteris Rizga, kurš 1905. gada revolūcijā un vēlāk izrādīto kreisi orientēto uzskatu dēļ šķita pieņemams arī jaunajai varai. Turklāt Rizga bija arī deputāts un 1940. gada 3. septembrī uzstājās ar daudzsološu runu par biškopības tālāko attīstību. Taču biškopju un arī paša profesora Rizgas cerības nepiepildījās. Par ZTK Biškopības nodaļas vadītāju iecēla S. Krilovu no Maskavas.