Kur bites, tur sirseņi

Ir jāpazīst tie ar kuriem var iznākt darīšana-piemēram kaimiņi. Citādi būs jāzīlē kā Lācītim Pūkam redzot Milzu Lempja pēdas- sak “vai viņiem gadījumā nav medus ? Un ja nu viņiem garšo Sivēni?”

Manā bērnības zemē Malēnijā sirseņu bija pamaz-varbūt aizrautīgās ķimizācijas laiki, varbūt vēsāks klimats. Pa kādam jau tāpat nositām-varēja pašausmināties, redzot centimetrīgo dzeloni...Savādāk bija Ogres novadā sevišķi pēdējos gados. Kamēr vēl viņi savā nodabā rušinājas pa plūmītēm, vēl nekas, bet medības pie skrejas un izdarības ar bitēm man nepatika. Teicu, ka būs karš. Tā nu viņi tev klausīs ! Reiz atveru stropa vāku-bet tur jau miga kā futbola bumba. Dīvaini, ka bitēm nekas-laikam sirseņi savā mājā nezog. Ko nu? Kļūdīties nedrīkst-būs sāpīgi. Nospriedu, ka viņiem vēl gēnos nav iesēdies ienaidnieks “Putekļusūcējs” , un piemīt paradums lidot uz gaismu. Tā nu naktī ķēros klāt. Bet gudri gan tie strīpainie !Kādi trīs dežuranti brīdina ārpusē, pārītis citu kā pārtvērējiznīcinātāji bola acis pa jumta ventilācijas caurumu- otro caurumu tālredzīgi biju aiztaisījis. Drīz vien šie aptver, ka visi , kas izlido, pazūd-un atlikušie vairs nenāk karot, tik dūc pa jumta iekšpusi. Varbūt beidzās regulārie spēki...Ausa jau rīts, metu mieru. Pirmajā naktī biju nonīcinājis 120 gabalus, (kopumā pūznī bija ap 200). Otrā naktī cīņa ritēja jau pa jumta iekšpusi. Kāds pa starpu pat mēģināja dzelt, bet tādu pašaizliedzīgu cīņu, kā pie bitēm nenovēroju. Individuālisti laikam. Ja ir gadījies redzēt bišu un sirseņa cīņu, tā ir ļoti asa, bet īsa, un bites karo nesavtīgi. Sirsenis tad izskatās kā izvārīts. Kāds leišu bitenieks ekskursantiem stāstīja , ka bites tajā brīdī paceļot temperatūru līdz 140 grādiem...Varbūt aizmirsa piebilst-pēc Fārenheita...Sirsenis jau svaiga gaisa mīļotājs-spainītī noķerts pēc 5 minūtēm ir pagalam.

Otrā naktī pret rītu jau varēju ņemt ūdeni palīgā, jo putekļusūcējs sirseņu šūnas lāga negribēja rīt. Uz beidzamā ripuļa bija pati mamma-skaists eksemplārs-kādus piecus centimetrus gara. Neparko negribēja slīkt. Saule uzlēkusi, ienaidnieks pieveikts, un tad atlido tāda galīgi nodzīta sirseņu vecenīte aplauzītiem spārniem ar ūdens pilienu žokļos- bērniņiem rīta putriņai.. Bet mājas vairs nav! Žēl palikās , uz brīdi jutos kā franču fantastikas rakstnieka Ronī vecākā stāsta “Ksipehūzas ”varonis- esam uzvarējuši, bet ir iznīcināta vesela sveša civilizācija, žēl, bet tāds bija liktenis.

Ar to vien mūsu iepazīšanās nebeidzās. Sāku viņus izsekot, bet viltīgi gan tie sirseņi-uzreiz maina kursu un noslēpjas. Nerāda, kur miga. Reiz , citugad, uzeju nejauši - pirtsaugšā. Blakus lapseņu pūznim. Koalīcija laikam. Nu te būs vienkārši, domāju. Ir jau tālšāvēji aerosoli, lai tik pienāk vakars! Bet aerosols pa ziemu pārrūsējis, un rītā iestājas lietusperiods uz kādu nedēļu. Nelido neviens. Ko nu šie ēdīs, domāju? Tad pēc nedēļām divām, sarūpējis aerosolu, skatos-sirseņiem ir klājies labi, lapseņu gan vairs nav, tik pūznim sānos apaļš caurumiņš...Izēduši. Te nu bija koalīcija.

Tagad tie siltie rudeņi, bites jau gandrīz guļ, nevaru saprast, ko tie sirseņi vēl maisās pa dārzu . Pulcējas vienās noteiktās vietās. Tvēru jau gāzes degli, tad man pielēca-kāzas rīko, un tur ir feromons. Lai jau, domāju, ziema noliks šo to vietā. Citādi nelāgi-kā iet uz svešu diskoteku ar ugunsmetēju. Tā ka sirseņi nebeidz pārsteigt. Bet mežā pie sirseņiem koka dobumā mani gājieni būtu daudz riskantāki. Tā viņu teritorija, norunas jārespektē.

Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš

Par Augsto Bišu komisāri spietu lietās

Bērnībā mani bišu darbi sākās ar spietu vaktēšanu. Ne jau vienmēr izdevās tik precīzi notrāpīt, gadījās, ka spiets jau gulēja uz eglīšu dzīvžoga. Bija vien jāvāc spietu grozā-tādā kā lielā apaļā tortes kastē ar liepu lūku pinumu vienā galā. Parasti pašas sagāja. Bet tur bija arī sava romantika. Roka spietā- citur tādu sajūtu grūti atrast. Ja nu vienīgi...

Manā tagadējā dzīves vietā gar dravu iet spietu ceļš un mežā pareizie ozoli - liec tik stropiņu un gaidi, un tā arī vairākus gadus darīju, bet vienreiz tā kā nejauša doma, kā balstiņa no ārpuses saka- “A tu vispirms tiec ar saviem galā...” Nolēmu, ka tas kāds Bišu Pārvaldnieks un paklausīju. Tāpat jau pa kādam atnāca turpat mājās- vienreiz skaisti dzeltenas, tad pat tā kā kaukāzietes. Reiz gan gribēja piesisties riktīgas klaidones- tādas melni zilganas, niknas un nobružātas. Teicu, ka negribu, lai iet citur.

Svešie spieti gāja savu ceļu, kādreiz pārnakšņoja, citreiz tikai atpūtās, kamēr vienreiz pievakarē ar varenu dūkšanu netipiskā vietā -pīlādzī – iemetās patiešām milzenis. Pieņem tādas sievišķīgas formas un gozējas vakara saulē kā labi iedegusi meitene dabīgā lielumā. Un tad tā pati nejaušā doma vai mazā balstiņa saka : “Kāpēc tu domā , ka bitēm vajag pārvaldnieku-varbūt viņām ir Augstā Bišu Komisāre spietu lietās? ” Nu tā kā Eiropā, piemēram. Tiešām , spietošana vairāk sieviešu darīšana, tranu puikām citi darbi. Spiets tiešām bija milzīgs, sameties astoņu metru augstumā virs zemes . Un simtgadīgais pīlādzis ir tāds neērts koks priekš spietu ņemšanas. Sāku gan meklēt trepes- ar vienām nepietiktu- , bet ģimene atrunāja, sakot, ka mazbērniem tomēr vajadzīgs vectēvs...Vai tad domāja, ka es ar šo aizlaistos prom? Jā, un kā tad beidzās? Pakārdināja un trešajā dienā aizlaidās tālāk, kā jau meitenes to dara. Skaistās formas pazuda jau otrajā dienā. Arī meitenēm tā notiek...Palika bilde un atmiņas. Katru dienu tā vis negadās. “Un vai tad pa divām dienām neko nevarēji sadarīt- būtu trepes uzbūvējis, kaut pūralādē būtu salaidis!?” - tā man teica rausīgāki ļaudis. Nebija priekš manis, un tur noteikti bija sajukuši kopā vairāki spieti. Slēgtā telpā būtu pamatīgs kautiņš un tādas izkāvušās lāga nedzīvo, to gan esmu pieredzējis. Labāk bilde un skaistas atmiņas, nekā rūpes visas vasaras garumā. Arī citas milzu lietas dabā var nebūt uz labu. Tā man reiz gadījās ar lielu egli-nu domāju būs plati dēļi, bet ātri satrupēja. Kaut kāda nedabīga ātraudze bija.

Spietošana ir viena liela dabas mistērija, un dalībniekus nemaz nevajag pārāk traucēt –ja nu varbūt drusku vietu parādīt. Fotografēšana arī par labu nenāks -kā tad mežā apskatīta sēne vairs negrib augt? Būs jāpalūdz Komisārei atļauja, ja gadījumā gribēšu taisīt kādu perfomanci – kaut vai bišu bārdu , piemēram. Mēs ar viņu tagad tikpat kā pazīstami...Ja ļaus, būs vēl citi stāsti.

Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš

Par bitēm no seniem laikiem

Manā bērnībā viedierīču nebija, iztikām ar stāstiem. Visinteresantākie bija par lāču medībām- nu kad vēl tie lāči bijuši-, jo tie postījuši bišu kokus. Ja zem dores piekārtais bluķis nelīdzējis, taisījuši luktu, kur tad mednieks ar kramenīcu lāci gaidījis ( uz luktu ejot gājuši divi, līdzi velkot maišeli ar zirgu mēsliem, un viens tad nācis atpakaļ , lai lācis domā , ka mednieks aizgājis). Tālākais nu Dieva rokā. Bet ja veiksme mednieka pusē, tad visgaršīgākās esot pelnos ceptas lāča ķepas. Var jau būt, ka stāstītājs bija drusku ietekmējies no Old Vaverlī piedzīvojumiem.

Ap 20.g.s. sākumu senčiem esot bijuši bluķa stropi, un , ja kādreiz bērniem apsāpējies kakls, vecais tēvs pat ziemā gājis tik pie bluķa, pagrabinājis apsega krijus un drīz nācis ar šūnu gabaliņu. Pa ziemu bluķi bijuši zem sniega kupenas, un vienreiz ap 1919. gadu bijusi tāda sērsna, ka Pilsoņu kara laikā Bulak-Balahoviča jātnieki jājuši ar zirgiem pāri visiem bluķiem. Pēc tam divdesmitajos gados apgādāti jau moderni rāmīšu stropi un vaska spiede “Vafelnīca” - to varēts nopirkt tik par zelta naudu, jo kā nekā ražošanas līdzeklis. Šie stropi bija slēdzami- jumta iekšpusē pamatīgs āķis, ko pirms atvēršanas vajadzēja pavilkt ar citu āķi. Bet vienreiz, jau “mūsu laikos”, jumts pasprūk, un piedurkne pienaglota gan. Labi, ka ne ar visu roku. Tad no šīs ekstras atteicās. Pāris tādu simtgadnieku man vēl kalpo. Iekšpuse tiem bija no liepas koka, ārpuse no priedes, gals atverams, pa vasaru ieliekams stikla šķirdēlis, skaties , kā bites dzīvojas. Muižas galdnieka darbs kā nekā.

Reiz , jau 30 to gadu beigās, mans tēvs priecīgs vedis medu uzpircējam uz Alūksni. Medus saliets ciema amatnieka taisītās bleķa piena kannās. Bet no Garjuru kalna rati ripo ātri, bremžu jau tiem nav, kā Eiropā. Un kannas kratās, un cinnējums nāk vaļā...

Jo medus pēc svara nav ne piens, ne ūdens, un tā nu rodas zināmi zaudējumi. Tēvs pēc tam visu mūžu “čortojās “, ka neienācis prātā apgriezt kannas ar vākiem uz leju. Formai jāatbilst saturam- tā ir mācījis satīriķis Edgars Liepiņš. Reiz, jau sovhozu laikos, pieredzēju kā pēc plāna steidzīgi pieņemamos šķidros minerālmēslus, tā saucamos ŽKU , salaida dīzeļdevielas cisternā. No rīta cisterna kā sardele, bet minerāļi paši aiztecējuši uz lauku. Jo tie arī ir smagāki par ūdeni, kur nu vēl soļarku. Fizika, ko padarīsi .

Kad jau biju tiktāl paaudzies, ka varēju pastiept 11 litru kanniņu ar medu , tā ap sešdemito gadu vidu, braucām uz Pečoru tirgu. Tirgojām uz svara, par 2 līdz 2,5 rubļi kilogramā. Dažreiz pat glāzēs un sinepju burciņās . Un garšošanai vajadzēja mācēt pili medus tā eleganti uzliet uz delnas virspuses – ja piespiež delnai īkšķi, veidojas tāda bedrīte. Tur tad bija tā degustēšana. Vēlāk gan man paskaidroja, ka delnas virspuse tos laikos bija salīdzinoši tīrākā vieta. Jo tie durvju rokturi... Un tā nu tirgošana iet, kanna tukša, bet medu , kā zināms, tik ātri no trauka neizliesi. Un te kā saukta, pajauna setu māmiņa ar dūšīgu sprogainu puišeli, kuram ļoti garšojot medus. Nu ja medus beidzies, viņš vismaz izlaizīšot kannu. Bet mums rodas zināmas bažas, vai puika neiesprūdīs. (tolaik vēl “Emīla nedarbi “ nebija uzņemti). Un drošs paliek drošs māmiņa ar jostiņu nomēra gan kannu gan puikam galvu. Rādās, ka būs labi, un viņi aiziet krāna virzienā. Pēc brīža atpakaļ , puika laimīgs, bet sprogas, rociņas un krekliņš lipīgs. Tomēr visi priecīgi, un mums ir tīra kanna , kur pārvest Peipusa līdaku. Liela bija, centimetrus septiņdesmit gara! Trīs rubļi maksāja.

Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš

Bišu stropi un caunas

Bišu dravu veidojot, jāsāk ar stropa izvēli. Katram ir iespēja izvēlēties sev tīkamāko un piemērotāko. Latvijā arvien un arī pēdējos gados, novērojot dravas, - manuprāt dominē Latvijas stāvstrops. Tas ir plašs, domāts lielām un spēcīgām saimēm. Strādājot ilgus gadus un dravu pārvadājot, saprotam, ka šie stropi ir smagi un lieli. Ja neizmanto sieta grīdas, tajos bieži ir liels mitrums un pelējums.

Saprotot visas šīs problēmas un ilgus gadus pārvadājot bites pa ganībām, radās sapratne, ka jāmeistaro kaut kas vieglāks. Pārvadājot saimes bieži, pirms pārvešanas ne visu medu varēja izsviest. Ar gadiem radās pārliecība – jāmēģina dravot, nepārvadājot tik daudz liekus kilogramus koksnes.

Tā es, kā daudzi biškopji, daudz nedomājot, sāku veidot bitēm pieņemamu kasti, kurā viņas justos labi, nebūtu mitrums, būtu pietiekoši silts, tiktu nodrošināta ventilācija.

Biškopībā, tāpat kā citās lauksaimniecības nozarēs, vienmēr jāveic jaunu saimju jeb atdaleņu veidošana – tā nomainot vecās un mazražīgās saimes. Tāpēc katram biškopim jābūt spietu jeb atdaleņu kastēm, kur veidot jaunās saimītes.

Domājot par stropa veidošanu, izvēlējos vienkāršāko un lētāko - 8 rāmju atdaleņu kasti (Dadan rāmji) izgatavotu no 8 mm finiera, aplīmēju to ar putuplastu (20 mm). Ventilācijai piemontēju noņemamu sieta grīdu, izveidoju arī noņemamu putuplasta jumtu. No kurienes ideja? Mājas Latvijā siltina, aplīmējot ar putuplastu.

Pieredze stāsta, ka bites, vasarā sasniedzot savu maksimālo attīstību, mēdz apdzīvot 32 peru (Dadan ) peru telpas kāres. Manā izveidotajā stropā vienā stāvā ir tikai astoņas kāres. Tāpēc ienesuma laikā kāres lieku augšējos stāvos, uzliekot tādus pašus korpusus kā apakšējais - tātad kopā būtu jābūt četriem korpusiem. Es iztieku ar trim.

Mana stropa priekšrocības un trūkumi. Priekšrocības – strops ir viegls, ērti pārvietojams (kamēr nav uzlikti vairāki stāvi), bites salīdzinoši ar stāvstropu to vieglāk piesilda, tajā ir labāka ventilācija. Negatīvais - salīdzinoši nestabils, uzliekot vairāk stāvus, pastāv risks apgāzties. Zem jumta seguma bieži parādījās skudras. Ārējo putuplastu ziemas periodā nograuza caunas vai varbūt viena cauna (skatīt attēlu). Saimnieks, 2020. gada Ziemassvētkos ejot pēc egles, ieraudzīja postījumu. Cauna stropu bojāja, galvenokārt nograužot putuplasta daļu, mazāk finiera daļu! Kopā no ieziemotajiem 10 stropiem 2020. gada ziemā bites izziemoja 9 stropos! Cauna bojājumus stropiem bija izdarījusi tikai no ārpuses, bet stropa iekšienē neiekļuva.

Latvijas stāvstropu daļai izmēģinājumam esmu izveidojis mazus izgriezumus 12 x 12 centimetri, ar skavotāju piestiprinot smalku sietu grīdā, - ventilācijai. Vairākos gados tikai vienu reizi gadījās, ka cauna skavas bija atspiedusi un pavasarī stropā bija palikušas tikai tukšas kāres bez medus un vaska. Cauna stropā bija iekļuvusi caur apakšu, atspiežot sietu no skavām!

Lai veiksmīga un medus bagāta Jaunā sezona!

Autors: Mārtiņš Leibus

Kā nejauši tapa Bišu kolekcija Bišu ielas Rīgas PII “Bitīte”

Prologs

Gandrīz 10 gadus atpakaļ Rīgas pirmsskolas izglītības iestāde “Bitīte” sagaidīja savu jauno vadītāju un šis ir laiks, kurā pavisam neviļus un nejauši arī sākās gana interesantais bērnudārza vadītājas bišu kolekcijas stāsts.

Stāsts

Kā nejauši tapa BIŠU kolekcija Bišu ielas Rīgas pirmsskolas izglītības iestādē “Bitītē”

Āgenskalna mazo un sīko ielu tīklojumā ir kāda gana pievilcīga un līkumota iela ar latvietim tik saprotamu vārdu: Bišu iela. Un likumsakarīgi, ka Rīgas pilsētai piederošais bērnudārzs, kura nams pieder Bišu ielai lepni nes izvēlēto vārdu “Bitīte”. Kur gan citur, ja ne bērnudārza teritorijā darba dienās visu dienu dun mazuļu čalas, skan balsis, kur čakli strādā un dzīvo tā iemītnieki: mazi meitenes un zēni, kuriem pieder viss pasaules laiks... līdz skolai. Bet kopā ar viņiem ikdienas gaitās un raitā solī darbojas personāls.

Kāda gan varētu būt dāvana bērnudārza vadītājai uzsakot darba gaitas? Bišu ielā? Bērnudārzā “Bitītē”.?

Divas bišu lellītes plaukstas lielumā... un tas tad arī ir sākums kolekcijai...

Šobrīd viņas mājo vadītājas kabinetā, it visur sasēdušas, novietotas vai piestiprinātas: Bites kā lelles un figūriņas, mīļmantiņas un dažāda lieluma rotaļlietas, somiņas, krūzes, glāzes, šķīvji, apgleznotas burciņas un trauki, sīki trauciņi un mazi keramikas stropiņi, sāls un piparu trauciņš, vaska sveces, ziepes, apgleznoti akmeņi, plastmasas bišu figūriņas, atslēgu piekariņš, lecamaukla, piespraudes un auskari, piezīmju blociņi, uzlīmītes, kancelejas preces, spiedogs, zīmodziņi, zīmuļi un ietinamais papīrs, apsveikuma kartiņas, arī konfektes, veidojumi no māla un keramikas figūriņas, veidojumi no stieplītēm, bērnu darbi un zīmējumi, pat šķiltavas, zeķu pāri, no Madeiras atceļojis izšūts dvielītis, kabatas lakatiņi, grāmatiņas un pat pulkstenis.

Katra jaunieradusies kolekcijas BITE ir īpaša dāvana un vienlaikus arī sirsnīgs sveiciens no ikviena...drauga, darbinieka vai bērnudārza audzēkņa un viņa vecākiem,...ar iemeslu un bez iemesla,...lai papildinātu kolekciju, lai kādu iepriecinātu!

Nejauši tapusī kolekcija priecē visus!

Epilogs

Rīgas 209. pirmsskolas izglītības iestādei ir tapis gan īpašais logo, gan sarūpēta Ingunas Cines sadzejotā un uzrakstītā dziesmiņa – bērnudārza himna “Bitītes dziesmiņa”.

Un vēl gaisā virmo ideja par Latvijas pirmsskolas izglītības iestāžu “Bitīte” salidojumu, jo to ir 12: Rīgā, Jūrmalā, Sējas novadā, Laucienā, Viļānu pagastā, Aknīstē, Bebru pagastā, Brankā, Rēzeknē, Ķekavas novadā, Ventspilī un Kuldīgas novadā.

Ar bitēm bez biksēm

Tas notika pirms gadiem piecpadsmit. Liels bišu spiets bija iemeties augstu kokā. Kārtīga biškopja goda lieta to saņemt! Tolaik nebija nekāda kombinzona, tikai bišu cepure galvā, mugurā krekls un šorti. Pieliku trepes, bet spiets tik augstu, ka trepes līdz tam nesniedzās. Biju uzkāpis, cik vien tālu iespējams. Ar spietuves kasti uz viena pleca, ar otru roku tik vien varēju kā virs galvas sataustīt un purināt īsto zaru. Purināju, purināju, bet spietuvē nekas iekšā nebira. Toties bišu smagums gūlās man uz galvas un pamazām sāka plūst lejup. Drīz vien to jutu jau uz kakla, aiz apkakles un tad zem krekla. Kamēr es kā palēninātā filmā šļūcu pa trepēm lejā, tikmēr bišu kamols tik pat lēnām kā silta dzīva būtne līda lejā man pa muguru.

Kad beidzot tiku zemē, stāvēju kā sastindzis un nespēju ne pakustēties, jo bišu spiets tobrīd bija nonācis tieši līdz manai “bīstamākajai” zonai. Spietuve pie manis, bites šortos, bet dūmeklis, kā par nelaimi, nolikts kaut kur malā! Aizsniegt to nevarēju, soli paspert bail, nebija citu variantu, kā vilkt nost šortus ar visām bitēm. Vilku arī. Bites man bija stipri pieķērušās un ar šortiem vien vaļā nelaida. Neko darīt, jāvelk nost arī apakšbikses.

Šajā brīdī nāca kaimiņiene saukdama: “Man spiets kokā! Vai vari palīdzēt saņemt?”

Nu tieši šobrīd nevaru! Un man pašam vajag palīdzēt! Saucu pretī, lai padod dūmekli. Manā neērtajā situācijā palīdzība nāca tieši laikā! Ar dūmekli rokā un bez biksēm beidzot atbrīvojos no lielā spieta apskāviena. Tā viss beidzās laimīgi. No spieta sanāca laba, spēcīga saime, kas ražīgi sanesa medu. Un man ir ko atcerēties vēl pēc daudziem gadiem!

Autors: Viesturs Upītis

Četri stāsti

Pirmais stāsts – Mana pieredze bišu spietošanā

Spieto bitītes no manas stropa. Bites jaukas, mierīgas. Spiets iesēžas samērā zemu, skābajā ķirsī. Eju saņemt, īpaši nesaģērbusies. Tuvojoties spietam, uzbrūk 3-4 bites. Atkāpjos, saģērbjos, eju otrreiz. Tas pats. Ar niknān bitēm nedraudzējos. Novēlu labu ceļa vēju, un pēc laiciņa viņas ir prom. Tā kā stropā neko nedarīju pret spietošanu, pēc kādām dienām spieto atkal.

Šoreiz spietiņš mazāks, nosēžas arī zemu, aprikozē. Saģērbjos šoreiz un eju klāt. Nekāda uzbrukuma. Varu spietu glaudīt, kā pūkainu kaķēnu. Kā vienai mātei var būt tik dažādi bērni?

Otrs stāsts

Dravā nāk iekšā svešs spiets. Nāk divos netālu stāvošos, sagatavotos stropos. Pēc laiciņa vienā stropā bišu kļūst vairāk, otrā mazāk. Vēl pēc laika visas bites saiet vienā stropā. Pēc kādām 10 dienām bites nomainīja māti, ar kuru spiets atlaidās. Acīmredzot, bija nekvalitatīva, par maz smardžīga, tādēļ bitītes maldījās divos stropos.

Treišais stāsts

Ņemu ļoti lielu, svešu spietu ābelē. Bet bitītes, te iet iekšā, te ārā no spieta kastes. Labi, laidīšu tūliņ stropā. Un atkal, te iet iekšā, te ārā. Apskatos vai aizmugurē esošajā tukšajā stropā iet iekšā bites. Tātad bija divas mātes. Bites sadalījās divās līdzīgās daļās un es tiku pie diviem pilniem stropiem.

Ceturtais stāsts

2022. Gads bija ļoti atšķirīgs no citiem gadiem. No manas dravas aizlidoja apmēram 20 spieti, spietoja ļoti augstu. Ja kāds bija zemāk, tas neļāvās lai saņem. Uz dravu atlidoja, kādi 10 sveši spieti. Tukšos sagatavotos stropos neiegāja neviens. Tā parasti nenotiek. Vienu, ļoti lielu svešo spietu ābelē ņemu ar tehniku, pacēlāja kausā. No pieredzes, ka spiets ļoti liels, paņēmu divas spieta kastes. Bitītes ar koka pavārnīcu liku gan vienā, gan otrā kastē, bet spiets ļoti pretojās, lidoja iekšā un ārā. Kad tehnika nolaida mani zemē, skats bija nekad neredzēts. Biju noklāta ar bitēm no kājām, pāri mugurai un cepurei. Bišu māte pār manu kāju bija izkāpusi no kastes un viss spiets viņai līdzi. Atlikušās bitītes laidu stropā, bet bez panākumiem.

Otrā rītā spiets atkal sēdēja ābelē. Saucu vēlreiz tehniku, tagad zināju, ka māte ir tikai viena. Spietu saņēmu, ielaidu stropā un uzreiz uzliku tukšu magazīnu. Pēc desmit dienām, apskatot stropu, atradu, ka magazīna piedēta pilna. Tātad spietā bija jau dējoša vecā māte.

Biškopja 4. Numurā ir fotogrāfijas ar spietu, kas atlidojis līdz spieta kastei, bet tomēr iekšā nav gājis un šobrīd jau gāja bojā, jo nevienam viņu nevajadzēja.

Šāda spietošana, kā 2022. Gadā, manas 50+ biškopības gados nav bijusi, un arī izteiktā pretošanās saņemšanai spieta kastē. Un vēl, kad spiets atradis tukšu sagatavotu stropu, sēd kokā virs stropa un tomēr nespēj tajā ieiet. Arī tā man bija.

Domāju, ka šāda bišu darbība ir bijusi visā Latvijā un arī citur. Pie tā varētu būt vainīgi laika apstākļi un globālā sasilšana.

Autore: Dzinta Cēsniece

Mazi stāstiņi no dzīves

Tā kā manas novietnes nav pārāk tālu no Rīgas, bieži sanāk uzņemt ciemiņus. Ģimenes, kas grib palūkoties uz bišu dzīvi tuvplānā, vienkārši draugus un paziņas, kas grib mazliet atpūsties dabā. Tālākie ciemiņi bijuši pat no Indijas. Visiem esmu izreklamējis, ka vērot bišu darbošanos ienesuma laikā ir labākā meditācija, kurā vispār pazūd laiks, bet stropa gaiss pilnīgi pierādīti pasargā no dažādām elpceļu slimībām.

Kāds mans draugs, liela uzņēmuma īpašnieks, sauksim viņu par Normundu, arī atbrauca paciemoties pie bitēm. Bet sākumā bija diezgan piesardzīgs. Pirmais jautājums: “Vai viņas man nevar iekost?” Teicu, ka, ja kāda iekodīs, uzreiz samaksāšu viņam 100 eiro. Zinot, ka es nemētājos ne ar vārdiem, ne naudu, Normunds ar mani kopā braši devās pie stropiem, nostājāmies aiz viena no tiem, runājāmies. Saule spīd, bites čakli strādā, gaiss smaržo, idille. Draugs atzinās, ka, lai gan pats nāk no laukiem, tik tuvā saskarē ar bitēm ir pirmoreiz. Tad nu es rāmi atgriezos pie tēmas par košanu: “Lūk, iedzelt, jā! To viņas var un dara diezgan labprāt. Bet kost – to nu gan nekādā gadījumā...” Todien palikām gan bez dzēlieniem, gan kodieniem.

Savukārt, ja man kāds prasa, “kas notiks, ja tava bite man iedzels”, saku, ka varēs samaksāt piecus eiro pēc parastā apiterapijas cenrāža un man nebūs nekādu pretenziju - būsim norēķinājušies.

***

Ik pa laikam man kā ķīmiķim un biškopim iznāk diskutēt par alerģijas tēmu. Šobrīd vispār ir kļuvis moderni un stilīgi piedēvēt sev dažādas pārtikas nepanesamības un alerģijas. Brīnumi gan – ja tavi senči daudzās paaudzēs ir bijuši zemnieki, kam piens un maize bija galvenais ēdiens – laimīgi bija tie, kuriem pietika! – kā tas nākas, ka tev ir glutēna un laktozes nepanesamība? Ja tas ir ģenētiski mantots, kā tad tie senči vispār nodzīvoja līdz pilngadībai, lai savus “šķībos” gēnus nodotu tālāk?

Skaidroju arī par bitēm – ja tev dzēliens sāp un tā vieta piepampst, tā nav alerģija, tā ir normāla reakcija. Alerģija ir netipiska, pārspīlēta, nedabiska reakcija. Arī man pampst, īpaši jau no pirmajiem dzēlieniem pavasarī, kad bijis ilgs pārtraukums. Bites jau tāpēc dzeļ, lai tev sāpētu un tu liktu viņas mierā. Ja kāds nonāk slimnīcā pēc čūskas koduma, mēs taču nesakām, ka viņam ir alerģija pret odzēm. Vai, neveikli savainojoties ar kādu instrumentu – alerģija pret palielinātu dzelzs daudzumu organismā. Vienkārši, odzei ir inde, bitei – arī. Nevis putukrējums vai vitamīnu injekcija, bet inde.

Par laimi, ar reālu alerģiju pret dzēlieniem ir iznācis sastapties tikai vienreiz. Kaimiņš nebitenieks bija mēģinājis pats nolaist zemē manis uzlikto spietu kasti ar visām iemītniecēm – bez maskas, bez nekā un dabūjis galvā un krūtīs kādus piecpadsmit dzēlienus. Alerģija izpaudās tā, ka pēc dažām stundām viņam sāka neciešami niezēt apakšstilbi, tik traki, ka varētu saskrāpēt līdz asinīm. Ieteicu viņam iedzert 100 – 150 ml brendija. Tas šādos gadījumos palīdz. Palīdzēja arī viņam.

Bet smieklīgākais gadījums bija, kad kāda paziņa kategoriski atteicās apciemot bites, jo viņai no dzēlieniem esot alerģija. Man, protams, uzreiz zinātniska interese: - Un kā tā alerģija izpaužas? Atbilde: - Nezinu, man vēl ne reizi dzīvē bite nav iedzēlusi!

***

Man uz dravu bija iedots līdzi draugu bērns – gadus vienpadsmit vecs puika. Lai izvēdina galvu, atraujas no mobīlā telefona, uzzina kaut ko jaunu. Tieši bija ieplānoti augusta darbi novietnē dziļā mežā – kāpēc ne?! Nopakoju puiku tā, lai neviena bite klāt netiek – jaka, maska, cimdi: man speciāli priekš ciemiņiem ir sagādāti arī bērnu izmēri. Virtuālās pasaules iemītniekam atrakcija “Bites” paredzami ātri apnika, bet man plānotais darbu apjoms tik un tā jāpadara, lai lieki nedzenātu auto šurpu-turpu pa bezceļiem. Skatos, puika, paņēmis maiksti, sāk dauzīt zāli ap stropiem. Novelk cimdus. Brīdinu, ka tā nevajag darīt, bet vai tad nu dženzijs (Generation Z – tie, kas dzimuši līdz 2013. gadam) ies klausīt tādu antīku mēbeli kā mani! Bērns vispār bija audzināts pilnīgā visatļautībā, rezultātā neklausīja ne vecākus, ne skolotājus. Pēc cimdiem sekoja maskas striķīša atsiešana – tāpat vien, spītības pēc. Un tad tas notika! Zem maskas palīda bite un puika panikā masku novilka... Protams, citas bites nekavējās izmantot situāciju. Redzēju, kā viena uzmetas tieši uz degungala... Ui! Es neko palīdzēt nevarēju, jo ap mani tāpat lidoja bariņš sekotāju. Pēkšņi izrādījās, ka puika spēj būt pat ļoti pieklājīgs – dzirdēju, kā viņš diezgan izmisīgi mēģina ar bitēm vienoties: “Bites! Lūdzu, lūdzu, tā nevajag! Es taču jūs lūdzu, ejiet projām! Bites, lūdzu, nedariet tā!” Neviens ne mājās, ne skolā neko līdzīgu no viņa nebija dzirdējis. Bet bites pat šāda pieklājība nespēja iežēlināt. Saucu, lai skrien iekšā mežā un gaida mani tur.

Beidzās viss laimīgi. Reakcija uz dzēlieniem bija pavisam neliels apsārtums, puikam bija piedzīvojums, ar ko lepoties un stāstīt, un vismaz uz kādu brīdi esot radusies atskārsme, ka pieaugušos reizēm tomēr vajag paklausīt.

***

Pa vasaru biju novietojis bites mazdārziņos. Labi gan dārzkopjiem, kuru augus bites apputeksnē, gan bitēm, jo tādu nepārtraukti ziedošu daudzveidīgu barības bāzi reti kur citur var atrast.

Dārza īpašniece – miesās nu īpaši ražena sieva – pie bitēm bija pieradusi un pat ar uzmācīgām sekotājām vienkārši parunājās. Un, ja kāda tomēr iedzēla, tad neņēma to ļaunā un reizēm pat man piepalīdzēja, ja bija vajadzīgs otrs roku pāris.

Kādu reizi biju nolēmis pārvietot vienu saimi par nepilnu metru tālāk – iemeslu vairs neatceros. Bites mitinājās Īslīces desmitrāmju stropiņā, par pamatu tam pagaidu variantā kalpoja skaidu plāksne, uzlikta uz četriem ķieģeļiem. Nolēmis, ka visērtāk stropu uz jauno vietu pārvietot būs ar visu pamatni, lūdzu īpašnieci palīgā. Viņa arī atnāca - kā jau no dārza darbiem. Krekliņā un plānās jo plānās treniņbiksēs, apspīlētās ap varenajiem apaļumiem. Manis piedāvāto masku gan paņēma, bet bez kādas bijības pret bitēm.

Pacēlām plāksni – katrs no savas puses. Es nebiju ņēmis vērā tikai vienu: dārzs atradās diezgan mitrā, purvainā vietā. Mitrumu uzsūkusī plāksne pārlūza uz pusēm, strops mūsu acu priekšā nogāzās un sadalījās sastāvdaļās. Tik rupju apiešanos nepiedotu neviena saime, kur nu vēl manas mežones...

Tūlīt tika atrasts arī vainīgais... Jo lielāks laukums, jo ērtāk iedzelt! Uzvilcis pilno tērpu, pēc pāris stundām, kad bites bija daudzmaz nomierinājušās, es sakārtoju stropu. Bet dārza īpašniecei sadzeltais dibens un ciskas esot neciešami niezējušas nedēļu.

***

Kāda mana paziņa arī nolēma kļūt par biškopi (šobrīd viņas stāžs jau ir gadi desmit vismaz!), iegādājās pirmās saimes, palasīja grāmatas, pakonsultējās ar citiem biteniekiem. Un kā vienu no pirmajiem darbiem nolēma savās jauniegūtajās saimēs atrast un iezīmēt bišu mātes. Abi ar brāli devās pie stropa, atrada pašu lielāko biti, uzlika punktiņu pēc visiem noteikumiem. Bet pēc brīža blakus ieraudzīja vēl vienu, tādu pašu vai pat lielāku. Iezīmēja arī to. Piezvanīja un pakonsultējās, vai var būt tā, ka stropā atrodas vairākas mātes. Teicu, ka vasarā, kad dzimst jaunās mātes, ja kannu daudzums un spietošanas noskaņojums netiek kontrolēti, kādā brīdī tā var gadīties. Tad nu viņi turpināja apzinīgi likt punktiņus visām lielizmēra bitēm. Pie kādas divdesmitās tomēr sāka nojaust, ka kaut kas nav kārtībā. Varu iedomāties citu apkārtnes biškopju pārsteigumu, ja viņi savā stropā pamanīja “ceļojošo” tranu ar koši dzeltenu punktiņu. Droši vien padomāja, ka tas izmucis no kādas superelitāras bišu selekcijas stacijas.

***

Cilvēku priekšstati un jautājumi par bitēm reizēm mēdz būt pat ļoti dīvaini. Parasti cenšos atbildēt pēc būtības un rūpīgi izskaidrot – interese ir jāatbalsta. Bet viens jautājums, ko uzdeva jauna sieviete – tipiska biroja darbiniece, ir īpaši palicis atmiņā: “Nu, tu aizved bites uz pļavu... Viņas vāc medu. Kā tu viņas pēc tam dabū atpakaļ mājiņā?” Jautājums tika uzdots pilnā nopietnībā.

***

Atziņa par biškopību apdzīvotās vietās: bites kaimiņiem traucē tikai tad, ja viņi redz stropus. Ja stropi nav redzami, bites gadiem ilgi var dzīvot un nav nekādu sūdzību.

Autors: Ilmārs Jargans

Kā es lietuviešu bites izglābu

Katru gadu cenšos apmeklēt bitenieku svētkus Lietuvā. Patīk tas burziņš, jautrība, protams, lielais gājiens ar karogiem un tērpiem. Protams, tirdziņš, kurā var atrast, kā iztērēt naudu pat tad, ja viss inventārs jau ir un ar rezervi.

Starp daudzām citām lietām tiek pārdotas arī sēra plāksnītes, ko ieliek speciālā kvēpeklī un aizdedzina, lai noliktavās apkarotu visādus mošķus. Bitenieku gadījumā – vaska kodi. Pirms manis lietuviešu dāma, iegādājusies sēra plāksnītes, prasa, kā tās lietot (saprašanas līmenī valodu zinu, ar runāšanu gan ir grūti, jo vārdos uzsvari “staigā”). Pārdevēja steigā paskaidro, ka vajag iekarināt (plāksnītei ir pat speciāls caurums) un aizdedzināt. Pati priekš sevis dāma vēl skaļi rēķina, cik viņai vajag, lai uz katru saimi būtu divas plāksnītes.

Man kļūst nepārprotami skaidrs, ka kādai dravai draud apokalipse, jo lietuviešu biteniece ir sapratusi, ka plāksnītes domātas varras apkarošanai. Principā jau arī izskatās kā jebkuras citas, tikai jāaizdedzina. Pasaucu viņu malā un, kā nu prasdams, izskaidroju, kam tās plāksnītes domātas un kas notiks, ja viņa kūpošas plāksnītes ieliks stropos. Lieki teikt, ka lietuviešu biškope bija ļoti pateicīga un sēra plāksnītes atdeva atpakaļ.

Mans vectēvs kādreiz stāstīja par līdzīgu gadījumu tepat Latvijā. Tie bija laiki – šķiet, 70.-to gadu sākums – kad spēcīgi insekticīdi – DDT jeb dusts un heksahlorāns (heksahlorcikloheksāns) lauksaimniecībā bija brīvi pieejami, tika uzskatīti par pilnīgi nekaitīgiem siltasiņu dzīvniekiem un kaisīti burtiski pa labi-pa kreisi, pat govīm spalvā, lai dunduri nekož. Kāds biškopis, rudenī noliekot glabāt tukšās kāres, tās bija apkaisījis ar kādu no minētajam indēm, lai kode neiemetas. Pēc tam, vai nu aizmirsis, vai nolēmis, ka pa ziemu inde ir izvējojusies, vasaras sākumā izmantojis kāres ligzdu paplašināšanai. Rezultātā visās paplašinātajās saimēs beigtās bites gulējušas akurātos celiņos zem saindētajām kārēm. Biškopis ilgi neesot varējis sev to piedot, gandrīz gribējis galu padarīt. Viens no gadījumiem, kad labāk mācīties no citu kļūdām.

Autors: Ilmārs Jargans

Tā vella bite...

Mana bērnība pagāja dzimtas mājās “Upeslīči” – skaistā, pakalnu ieskautā vietā pa vidu starp Alūksni un Gulbeni, pavisam netālu no daudziem zināmajām Ates dzirnavām. Vectēvs Jānis Jargans (1911-1999) bija varens bitenieks. Varens visās nozīmēs. Atceros, kā viņš, lai gan augumā vidējs, bet plecīgs un sīksts, vēl mūža nogalē – pēc maniem rēķiniem sanāk, ka gandrīz 70 gadu vecumā – bišu mākoņa pavadīts, uz rokām nesa mājās divas pilnas stāvstropa magazīnas ar medu no simt metru attālās dravas. Man kā puišelim toreiz tā bija pierasta aina, nesaskatīju tajā nekā īpaša. Šķiet, ka vēl agrākās bērnības atmiņās viņš nesa pat pa trim. Tagad, cilājot 6-8 rāmīšu pusmagazīnas ar medu stenēdams un pūzdams, es pa laikam sevi kauninu: “Atceries vectēvu!”.

Arī bites bija tikpat varenas kā vectēvs. Tādas, kas nepieļauj paviršību, steigu vai neuzmanību. Piemēram, kaltiņa iekrišana stropā varēja izprovocēt lokālu katastrofu – kad dusmīgs bišu mākonis no kārēm ceļas augšā vertikāli un par tādu dūmekli viņām nošķaudīties. “Īstas bites”, kā mēdzu teikt, jo pats joprojām dravoju ar tādām, nevis “apātiskajām” bakfāstietēm (kuras pat ļauj lapsenēm netraucēti dzīvoties pa malējām kārēm!) vai miermīlīgajām krainietēm.

No mūsdienās pieņemtā dravnieka apģērba vectēvam bija tikai sejas maska. Viņš vilka bieza brezenta jaku un bikses, palūdza mūs apsiet piedurknes ar striķi, lai bites nelien iekšā. Un rokas rūpīgi ierīvēja ar visparastāko etiķi. Nezinu gan, vai tas ko līdzēja. Cik esmu vaicājis par sevi vecākiem dravniekiem, neviens nav mācējis paskaidrot, kāpēc tas tika darīts. Vectēvs pats uzskatīja, ka ar etiķi sasmērētās delnās bites tomēr dzeļ mazāk.

Tā kā drava atradās nogāzītē turpat aiz mājas, bites visu teritoriju uzskatīja par savējo. Brīdi pa brīdim kāda sakreņķējusies sargbite, spārnus tricinādama, siroja pa mauriņu pie paša lieveņa un, skaļi spindzēdama, meklēja kašķi. Visbiežāk tika suņiem. Es ļoti ātri iemācījos atšķirt bišu skaņas un uzvedību: mierīgo darba sanoņu un lidināšanos pa ziediem no nervozas mētāšanās un brīdinošas spindzēšanas. Zināju, ka bišu tuvumā nedrīkst vicināties ar rokām, dauzīties, izdarīt straujas kustības. Ka viņas ļoti kaitina tādi darbi kā ravēšana un pļaušana. Kā rīkoties, ja bite ieskrien matos (grūti tagad noticēt, bet bērnībā man bija blondi, čirkaini mati). Un biju iemācījies, kas jādara, dzirdot komandu “Nikna bite!” – jānoliec galva un ātri jāskrien iekšā garāžā vai pūrūzī (priekšnamā). Ja nevar pagūt, tad jānoliecas, cik zemu var, jāpieplok zemei, kamēr draudīgā radība ir projām vai arī paguvusi ieķerties sunim pinkās.

Bet mazam bērnam jau grūti saprast, kā īsti būs, kad tā bite iedzels. Kā ods vai dundurs? Īstā saprašana nāk tikai tad, kad viss pārbaudīts uz savas ādas – gludeklis, oglīte, elektrība... Man ar biti gadījās tieši tā. Šķiet, tobrīd bija nepilni četri gadi. Aizrāvies ar kaut ko savu, nepievērsu uzmanību mātes brīdinājumam par niknu biti... Asas sāpes, un garāžā, jeb, kā mūspusē teica, vāgūzī ieskrēju jau ar visu biti, kas, gluži kā klipsis, turējās pie auss ļipiņas, turpināja dzelt un, kā šai bišu rasei raksturīgs, skaļi “kliegt”, lai radītu upurim vēl lielāku paniku. Caur asarām spēju tikai saukt mātei: “Ņem to vella biti nost!”. “Vells” bija lielākā rupjība, ko tobrīd zināju... biju naivs un nesamaitāts. Kad sāpes pārgāja, protams, staigāju kā dienas varonis.

Nākamajās vasarās jau iemācījos mierīgi sadzīvot ar to, ka ik pa laikam kāda iedzeļ. Pa rokai vienmēr bija “Validola” tablete – samitrinot to un pieliekot pie dzēliena vietas, sāpes pāriet gandrīz uzreiz. Kad vectēvs ņēma nost medu, tad gan centos dienas divas – trīs lieki ārā nerādīties: tas būtu pārāk ekstrēmi. Labāk brīvprātīgi pieteicos atvākot kāres. Un, braucot ar divriteni, bija izveidojies noturīgs paradums galvu piešķiebt un ieraut plecos: vienīgais celiņš, kur varēju mācīties braukt, bija tieši starp mājām un dravu. Bites, protams, tādu iespēju nekavējās izmantot...

Tāpēc, pirmo reizi nonākot Santas Biļinskas mācību dravā Brankās un redzot, kā viņa ar pirkstu pabīda bites uz kāres šurpu-turpu, nevilšus izspruka jautājums: “Ko Tu viņām esi iebarojusi?” Pēc analoģijas ar nomocītajiem tīģeriem Taizemes atrakciju parkos, kuri tiek sabaroti ar narkotikām, lai tūristi varētu ar tiem fotografēties kā ar plīša rotaļlietām. Biju pieradis pie daudz temperamentīgākām bitēm, tāpēc jutos manāmi pārsteigts. Bet vispār uzskatu, ka apšaubīt kāda dravnieka izvēlēto bišu rasi nav labais tonis, tāpat kā strīdēties, kurš suns labāks – kaukāzietis, toiterjers, mopsis vai jauktenītis, kas paņemts no kaimiņiem ... Katram savs! Piemēram, ASV ir vairāki bitenieki, kas dravo ar āfrikanizētajām killerbitēm un ir ar tām pilnīgi laimīgi. Es viņus ļoti labi saprotu!

Mana pirmā pieredze darbā ar bitēm

Padalīšos ar arī ar šo piedzīvojumu, par kuru gan labāk būtu paklusēt. Tikai nevar zināt, vai vēl kādreiz tāda iespēja būs tad, tā sakot, kad tad, ja ne tagad.

Esmu dzirdējis, ka iesācējs biškopis, drīz pēc tikšanas pie savām bitēm, ļoti ātri arī ticis no tā vaļā ar ūdens vai uguns palīdzību. Un, vispār, tā esot ļoti grūta un dārga nodarbe. Nekādi sajūsmas kliedzieni nav dzirdēti arī par tādiem, kuri šo nodarbi vēlas sākt ar sveša spieta noķeršanu. Tad esot jāmaina bišu māte un jādara vēl nezin kas.

Bet, ja meklē kādu nodarbi priekam? Ko tad? 

Es biju nolēmis iet dabiskāku ceļu, daudz ko atļaut izlemt, tā sakot, augstākiem spēkiem. Jo kā tu, cilvēciņ, vari zināt - ko darīt, un ko nedarīt? Vai sanāks tas, ko esi nolēmis un beigu beigās - vai patiks? Kurus tad uz šīs pasaules interesē kā tu jūties un ko tu vēlies. Protams, vienmēr taču ir iespēja kadu klausīt, vai vienkārši “nosist” laiku pie krāsainā ekrāna.

Un tā manā rīcībā ir nedēļa. Sāku ar to, ka mēģinu vienu iesākto bišu mājiņu sagatavot tik tālu, lai tur varētu ielaist bites. Man jāpiestrādā pie jumtiņa, jo tā man vienkārši nav. Par laimi šķūnītī atrodas gāzes plīts virsa, kuru varu pielāgot, kamēr tiks sameistarots kas labāks. Vēl piestiprinu priekšpusē dēlīti, lai bitēm nelītu virsū, nokrāsoju un gatavs!

Valmierā biškopības veikalā iegādājos dūmekli, kaltiņu un galvassargu, tādu baltu un nelielu, kur rokas pa sāniem var izbāzt. Šoreiz laukos esmu viens. Mans mērķis - dabūt tās bites no kastes kokā manā līdzatvestajā stropā, kur vieta ir 12 kārēm.

Jāsakopj arī izvēlētā vieta. Tā ir mežmalā, koku ieskauta, kāda sastumta kaudze, droši vien no meliorācijas laikiem. Savulaikt biju te mēģinājis, ko izaudzēt, bet neveiksmīgi. Tagad attīru un nozāģēju, kas zāģējams. Ja agrāk bites dzīvojušas dobumos, tad nolemju, ka arī tagad viņām būs labāk augstāk virs zemes. Kad uz sagatavotās konstrukcijas novietoju savu bišu mājiņu, redzu, ka jāpagatavo arī pašam, kur pakāpties. Piebildīšu, ka šogad esmu nolēmis stropus novietot zemāk, lai varētu apkopt stāvot uz zemes. Vajadzīgos priekšdarbus jau veicu vasarā.

Tā, lēnā garā darbojoties, paiet diena. Secinu, ka to kasti no koka varēšu pārnest tikai tad, kad bites beigs lidot. Ir 15. Jūnija vakars. Beidzot bites vairāk nelido. Kāpju pa trepēm kokā, sienu to bišu kasti vaļā un lēnām mēģinu dabūt zemē. Aiznesu bites uz to vietu, kur mans strops un nolieku blakus. Pēkšņi iedomājos, kāpēc man tagad nepārlikt tās bites stropā. Ir vakars, viņas guļ un būs mazāk dusmīgas. Vēl tikai mazliet pagaidīšu.

Sameklēju visu vajadzīgo, iekurinu dūmekli, uzlieku masku, mazliet pagaidu, lai kārtīgāk iemieg, un ķeros pie darba. Noņemu kastes vāku un mēģinu ar kaltiņu atlauzt ielīmētās detaļas. Sāku ar divām blakus esošajān līstītēm, kuras vienkārši nosedz tukšo vietu. Tagad pie tām jau bites pašas sākušas vilkt divas šūnas. Īpašu neapmierinātību bites par manu traucējumu neizrāda. Viņas sāk mosties, palikt dusmīgas un klupt man virsū. Es abas līstītes, ar visu kas tur virsū ielieku stropā, bet bites tikmēr man kož rokās. Man tas nav patīkami. IR arī sāpīgi un saprotu, ka tādā veidā netikšu galā. Nākas visu pamest un mukt. Mukt un domāt, kā sevi labāk pasargāt no bitēm. Izvēlos uzvilkt pirkstainus cimdus un cieši ar skoču pietīt, lai viņām nebūtu ne spraugas kā man tikt klāt. 

Darbu turpinot, kādu rāmīti liekot stropā no vienas rokas tas man izslīd un atsitas pret stropu. Tiek sacelts vesels bars dusmīgu bišu. Viņas visas man klūp virsū un briesmīgi saliekušās mēģina izkost cauri maniem cimdiem. Dažām tas arī izdodas. Neredzu nekādas iespējas turpināt darbu. Ir atkal jāmūk, cerībā, ka viņas mazliet nomierināsies. Bet tā nenotiek. Sāk jau satumst. Man atkal jādodas prom, šoreiz meklēt bateriju. Lai vismaz kaut ko varētu redzēt.

Kad beidzot esmu dabūjis visus rāmīšus stropā, ievēroju, ka kastē palicis diez gan daudz bišu, kas no aukstuma saķērušās viena pie otras un stingri turas pie kastes. Nezinu ko iesākt, kā tās bites dabūt stropā.

Kad beidzot esmu izdarījis tik daudz, ka vairāk neko nevaru izdarīt, metu mieru. Strops ir nosegts. Jumtiņš uzlikts. Kaste ar atlikušajām bitēm novietota ieslīpi pret skreju, lai pašas varētu līst stropā. Ir jau arī melna nakts. Vācu visu kopā un eju gulēt.

Kas to būtu domājis, ka būs tik traki. Vērojot darbošanos ar bitēm internetā, viss likās tik vienkārši. Toties naktī gan vairāk ar bitēm neņemšos!

No rīta, apraugot bites, redzu, maz viņas lido. Arī kaste ir gandrīz iztukšojusies. Tikai nesaprotamā veidā kastē sarodas ar vien vairāk bišu. Vai tad tur būs vēl viens spiets?

Neko darīt. Ņemu to kasti, salieku kaut kādus rāmīšus un stiprinu atpakaļ priedē. 

Tā es tagad stāvu un domāju, ka esmu kļuvis daudz dumjāks, kāds biju pirms darba. Tagad es vairs nesaprotu neko. Ar visu cītīgo bišu grāmatu studēšanu un visu to, ko var atrast internetā, es biju palaidis garām faktu, ka noķertais spiets jāpārved vismaz 3 km attālumā. Tā pēc pirmā spieta iedabūšanas stropā sapratu, ka man jāmeklē kāda palīdzība. Atlika vien meklēt to telefona numuru, kuru man iedeva biškopības veikalā un zvanīt. Tā arī nokļuvu biškopības kursos. Beigās piebildīšu, ka tā tomēr ir liela laime, ka ir kāda bitīte. Ka var kādreiz mierīgi padarboties. Kaut vai kādreiz mierīgi pasēdēt un pavērot.

Autors: Aivars Jenerts

Manas bišu mājiņas

Dzīvojot dzīvoklī un ejot uz darbu un nākot mājās, saskaros ar jautājumu: “Ko darīt?” Proti, ko darīt tajās četrās sienās. 

Pavadot laiku pie krāsainā ekrāna nekāda laimes sajūta parasti nerodas. Biju sācis interesēties par bitēm, tāpēc vajadzēja sākt arī domāt par bišu mājiņām. Uzskatīju sevi par pietiekoši spējīgu izdomāt un izgatavot, tāpēc arī pa brīvajiem brīžiem ķēros pie lietas. Virtuvē un uz balkona. Kamēr sieviešu cilvēks var ar adīkli rokā mierīgi paskatīties kādu raidījumu, vai jaunā paaudze pavadīt laiku interneta vidē, es ar nazīti rokā pie krāsns no kādas līstītes varu izgriezt bitēm peru vai medus rāmīti. Protams, tā ir tāda niekošanās! Un tomēr – mazs solītis kādā virzienā.

Pēc visādas informācijas apkopošanas, kaut kādu aprēķinu izdarīšanas, apstājos pie peru telpas iekšējiem izmēriem 45x46 cm. Gribējās kantainu, bet nekā nesanāca. Bet skrejas gatavoju divas - vienu apakšā, bet otru maziņu, pa vidu! Šobrīd, pēc manas īsās pieredzes novērojumiem varu teikt, ka vidējā skreja tiek pirmā izmantota pēc aukstuma perioda. Sākumā vidējo skreju padarīju platāku vai jaunāku pieskrūvējot ar akumulatora urbjmašīnu līstīti. Šīs darbības manām bitēm nepatika, viņas mēdza arī man uzbrukt. Tad man nācās mukt. It īpaši viņām patika mani mati, kuros mēdza arī sapīties un iekost. Tāpēc, kad turpmāk gāju apraudzīt savas bites, centos vismaz cepurīti uzlikt. Skreju arī izgatavoju vienkāršāk aizbīdāmu un atbīdāmu.

Viena lieta man pie savām mājiņām ir iepatikusies. Zem peru telpas esošā grīdiņa man ir izgatavota tā, ka varu atvērt to no aizmugures. Telpa ir pietiekoši liela, ka grīdiņu varu viegli izvilkt un iztīrīt vai apmainīt pret citu. Vajdzības gadījumā, izvelkot grīdiņu, varu ar baterijas un spogulīša palīdzību apskatīties savas bites no apakšas. Varu novērot kamolu, aplūkot, cik kāres apdzīvo, pēc iespējas mazāk iejaucoties bišu dzīvē. 

Kad veicu apstrādi pret ērcēm, tad pavisam vienkārši varēju kontrolēt - izvelkot grīdiņu un saskaitot uz tā nobirušās ērces.

Tikai jāievēro viena lieta. Tā konstrukcija ir jāizgatavo tāda, lai būtu atverama arī pavisam slapjā laikā, kad viss ir briesmīgi sabriedis. Tāds nu ir mans stāst par manu pieredzi par maniem meklējumiem, lai atrastu sev pieņemamāko veidu darbā pie bitēm.

Autors: Aivars Jenerts

Gadījums ar bitēm (gandrīz anekdote iz dzīves)

Tas notika ap pagājušā gadsimta 80. gadiem. Paplašināju savu dravu, pērkot bišu saimes. Pārdevēja bites atradās pierīgā privātmāju rajonā. Nedaudz ātrāk par norunāto laiku ierados norādītajā adresē. Vārti nebija aizslēgti. Tā kā viss bija sarunāts, iegāju teritorijā un sāku pārcelt bites savā būrītī. Savā darbā aizņemts nemanīju, ka mani novēro kaimiņš. Tad atskanēja jautājums: “Ko jūs te darāt?” Nezin kāpēc atbildēju, ka zogu bites. Sekoja neliels klusums. Tad kaimiņš paskatījās pulkstenī un sacīja, lai taisoties ātri. Pēc pusstundas kāds varot atnākt. Par viņu lai neuztraucoties, jo viņš neko nav redzējis  un gāja prom. Es sāku smieties un teicu: “ Nav tik traki. Jūsu kaimiņš bites pārdod un tūlīt atbrauks.” Jums vajadzēja redzēt šī cilvēka reakciju. Pacēlis rokas uz augšu, viņš teica: “Ak, dievs! Beidzot es tikšu atpestīts no tā lāsta. “ Savā naivumā pajautāju, kas tas par lāstu. “Man ir nodzelti divi suņi, paši dienas laikā nevaram iziet ārā, esam sadzelti daudz reižu. Ir saukta milicija, bet nekas nemainās. Beidzot būšu atpestīts!” 

Tik laimīgu cilvēku sen nebiju redzējis. Pēc mirkļa atbrauca bišu īpašnieks. Nokārtoju finanses un aizbraucu. 

Autors: Aldis Bērziņš

Biškopības virsotnes

Ar biškopību, jau vismaz 29 gadus nodarbojas mani vecāki. Bieži gadās dažādi pārpratumi un kuriozi. Vienu viss spilgtāko atgadījumu vēlos dalīt ar jums.

Kaimiņi un apkārtējie vienmēr ir zinājuši, ka mēs nodarbojamies ar biškopību, tāpēc, ja savā tuvumā ierauga nosēdušos spietus, vienmēr dod ziņu.

Tā nu kādā augusta rītā kaimiņiene, kurai pašai ir alerģija no bišu kodumiem, ejot uz dārzu pēc gurķiem, ievērojusi, ka pie liepas stumbra lidinās bites. Pavērusi skatienu uz augšu ieraudzījusi, ka bites jau ir iedzīvojušās un izveidojušas šūnas. Zvanīja manam tētim. Tētis, protams, ar lielāko prieku, bija gatavs doties pakaļ spietam.  Paņēmis dūmekli, apģērbu un spietu ķeramo somu garā kātā, sēdās mašīnā. Aizbraucot secināja, ka koks tomēr ir augstāks, nekā licies, bet tas nebija šķērslis, iegūt spietu. Nolēma zvanīt kaimiņam, kuram ir traktors ar kausu. Tā nu kaimiņš atbraucis, iesēdināja tēti un mammu traktora kausā un cēla tos augšup. Tā nu visi pieliekot pūles ieguva spietu. Saglābām kā mācējām, nākošo pavasari saime sagaidīja, bet līdz vasarai spēka nepietika.

Šis atgadījums ir visvairāk palicis atmiņā. Savā arhīvā atradu arī dažas bildes, tādēļ nolēmu padalīties ar Jums.

Autore: Santa Pavloviča

Mani pirmie soļi pie bitēm

Nekad nebiju iedomājies, ka man varētu būt bites. Taču pienāca laiks, kad sāku apdomāt situāciju, kurā esmu iedzīvojies. Dzīvoju dzīvoklī, gāju uz darbu, gāju mājās. Mans zemes pleķītis nebija tik tuvu, lai katru mīļu brīdi, kad to vēlētos varētu būt tur. Tā nu prātot, ka ne vistas, ne govi uz balkona turēt diez vai būtu iespējami. Vienīgais, ko teorētiski varētu, tās būtu bites, kuras varētu kaut vai pie kādas mājas tepat tuvumā, vai arī  mežā novietot. Bet kaut kad vēlāk, kad varētu dzīvot savā zemes pleķītī – tās pārvest uz turieni. Bez tam taču agrāk bites dzīvoja dobumos, tad kāpēc tad arī manas bites tā nevarētu darīt? Proti, viņas varētu dzīvot dobumā, kamēr man būtu laiks dzīvot savā zemes pleķītī un tās kopt!

Sāku ar to, ka ņēmu bibliotēkā visas iespējamās grāmatas par bitēm un bišu dzīvi, lai iepazītu, tā sakot teorētisko pusi un citu pieredzes. Protams, šodienās jau ir arī internets. Šo to pierakstīju, uzzīmēju.Tā kā man pašam patīk šo to izgatavot un labprātāk kaut ko darīt, kas ienāk manā galviņā, bet nevis kāds liek, tad pa brīvajiem brīžiem sāku gatavot savas bišu kāriņas, cirst dobu un likās pārāk arhaiski un darbietilpīgi, tāpēc izdomāju, ka jāizmanto modernās tehnoloģijas no celtniecība, plāns dēlītis iekšpusē, pielīmēts putuplasts, apvilkts ar dekoratīvo apmetumu. Ieguvums – mājiņa vieglāka, bitēm būs siltāk, darbus var darīt virtuvē.

Pirmo gadu savas bišu mājiņas izliku tepat tuvumā, pie kādas sievas bijušās darba kolēģītes mājas vecā lielā un zarainā kokā. Ļoti iespējams, ka tā bija liepa. Pēc mana prāta, bites tur vienīgi varētu ielidot un uzsākt savu pastāvīgo dzīvi. Vienu tādu savu meistarojumu ieslēpu mežā – bijušajā izcirtumā un jau kur jau kaut cik paaudzis un saulains, taču nekā. Rudenī noņēmu visas mājiņas, izvērtēju laika zoba iedarbību un veicot attiecīgus uzlabošanas darbus. Vēlāk padomāju, kāpēc gan man tās mājiņas neaizvest uz savu zemes gabaliņu un tur tās nenovietot? Tā arī izdarīju. Bija pienācis 2018. Gada 9. Jūnijs, biju laukos, bija priekšpusdiena un ļoti silts un saulains laiks, biju nolēmis vai nu mājiņas novietot mājiņas tuvējā priedītē. Tā bija pajauna, bet ļoti kupla, jo auga klajumā un nelielā pakalnītē. Man nācās staigāt turp atpakaļ vairākas reizes, jo katru reizi kaut kas pietrūka, proti, tad vajadzēja kāpnes, tad zāģi, tad urbjmašīnu un vēl nezin ko. Bet man jau vairs nebija jāsteidzas, mājiņa jau bija jānostiprina tā lai būtu stabilā līmenī, tā lai būtu vienkārši noņemama. 

Kad beidzot kādā zaru žoklī biju to izdarījis, tad atlika vien pēdējo piesiešanu, vajadzēja iet pusdienās. Tā kā īpašu steigu neredzēju, izdomāju, ka  tās pēdējās nostiprināšanas darbības veikšu pēc iestiprināšanās. 

Es gandrīz nekādu uzmanību nepievērsu tām bitēm, kas lidinājās apkārt, viņas gan pamazām kļuva vairāk un vairāk, bet es biju pārāk aizņemts ar saviem darbiem un bija jāiet ēst. Kad biju paēdis un jau gatavojos doties pie kastes un to piesiet, sieva man teica, lai es paskatot uz to pusi, kur mana priedīte. Tai pa gaisu tuvojās kaut kāds svešs mākonis, kaut kādu kukaiņu bars. Tās bija bites, bišu spiets!!! Viņas tuvojās manai priedītei un pilnībā apņēma to, pamazām lienot iekšā manā mājiņā, kuru nebiju kārtīgi nostiprinājis. Un tā 5:10 manā kastē ienāca bites, ienāca spiets. Labi, ka mājiņa starp zariem turējās diez gan stabili, bet atstāt tā arī nevarēju – vajadzēja piesiet. Kad bites bija kļuvušas mazliet mazāk, uzlicis galvā cepuri, gāju pa trepēm augšā to kasti piesiet. Vienīgi es brīnos, kā man nebija bail, jo savā laikā no daudz kā biju taču baidījies, man taču galīgi nebija, ne maskas, ne dūmekļa, itin nekā! Biju iedomājies – kad būs bišu gan jau tad arī iegādāšos instrumentus, tā ka tagad, gandrīz vienīgais,  ko varēju darīt bija priecāties un vērot notiekošo. Vērot kā bites lido iekšā un ārā no mājiņas. Taču ak vai! Bites bija ielidojušas mājiņā, kas vairāk bija ķeramo kaste, kurā pa ziemu tās noteikti nevarētu atstāt, bet nevis tajās ko biju sagatavojies, kā dobumus dzīvošanai. Bez tam arī kastē man nekā prātīga nebija – kaut kādi sadabūti daži veci rāmji, citi rāmji galīgi tukši un arī ne visa kaste pilna ar rāmjiem, dažas tukšās, citas no virspuses piesegtas ar līstītēm. Tā tas arī tobrīd arī bija, viss ko varēju izdarīt. Vismaz manā saprašanā. Manā rīcībā tagad bija nedēļa laika, kuras laikā man bija jādodas uz darbu, kaut kur bija jāiegādājas aprīkojums un kaut kādi instrumenti, kā arī jāsagatavo mājiņa, kurā tās bites pārvietot. Bet kā man gāja pēc nedēļas, nezinu vai drīkstu stāstīt.

Tagad, kad man ir drusku vairāk bites un esmu beidzis biškopības kursu un varu tikai saķert galvu par to, cik daudz esmu darījis aplam un brīnīties un kā viņas man ir izdzīvojušas. Šobrīd piebildīšu vienīgi to, ka viens no argumentiem par labu bitēm bija pārdomas par to, par tām iespējamajām darbībām, ko es varētu veikt, ja nu gadījumā palaimētos nodzīvot līdz pensijai. Tagad, kad līdz tai saucamajai “brīvībai” var teikt ir atlicis gads, ir milzīgs prieks, ka ir kāda bitīte, ka pasaule var būt reizēm tik skaista.

Autors: Aivars Jenerts

Grābiens

Manas bites bija pārziemojušas! Pavasarī paliku vienu korpusu ar svaigām svaigām šūnām uz grīdiņas, bet esošo peru korpusu uzcēlu virsū. Mans aprēķins bija – lai bišu ligzda nevarētu kļūt par šauru, jo, kad viņas piepildītu augšējo korpusu, varētu mierīgi turpināt darbu uz leju, kā es biju sapratis no lasītā.

Taču stropā man bija vēl viena problēma. Toreiz, kad pārcēlu stropā spietu, kas man tajā kastē atnāca, pārliku arī tās divas līstītes, pie kurām bites bija sākušas vilkt šūnas un kaut  ko pildīt tajās. Un tā manā stropā bija divas pašu bišu savilktas un apdzīvotas kāres, ar kurām neko nevarēja iesākt. Tās bija cieši piestiprinātas pie stropa, sniedzās līdz pašai grīdiņai un nebija kustināmas. Bez tam viena līstīte bija platāka par otru, ka knapi varēju stropā sabāzt visus 12 rāmjus.

Reiz gribēju tikt vaļā no līstītes. Dodoties pie stropa biju paņēmis līdz pannu no cepeškrāsns, kur to kāri varētu uzlikt. Uzmanīgi ar nazi atgriezu abas malas un lēnām aiz līstītes cēlu ārā. Nāca labi. Tikai uz kāres bez medus un bišu maizes bija arī peri, tāpēc pēdējā mirklī izdomāju to pārlikt citā vietā – tuvāk maliņai.

Taču tūlīt ar šausmām ieraudzīju, ka mana kāre netālu no augšas pa aizvākoto medu sāk plīst.

Domāt nebija laika. Pēdējā mirklī ar abām rokām saķēru medaino masu ar visām bitēm un uz metu uz pannas, jo bites briesmīgi koda.

Tagad manā stropā visas kāres bija izņemamas un pārvietojamas. Arī medus un bišu maize ļoti garšoja, tikai peri gāja zudumā.

Ideja par apakšējo korpusu nerealizējās. Mazliet gan bites bija sākušas izvilkt šūnas un ienest medu, bet beigu beigās izvēlējās labāk aizspietot. Nodomāju – tā es saņēmu spietu un tās es viņu atdevu atpakaļ. Ej nu saproti.

Kursos pie Armanda jau viss vienkārši un saprotami. Bet, kad esi pie savām bitēm, tad reizēm nezini ko iesākt. Bet ir ļoti labi, kad ir kur ko pamēģināt.

Autors: Aivars Jenerts