Bišu māte – burvestība vai produkts

Atkal aizvadīta viena biškopības sezona. Esam kļuvuši par gadu gudrāki. Bet varbūt tieši otrādi – jautājumu radies vairāk? Man tā bija atkal viena bišu māšu tirdzniecības sezona, kad biedrības uzdevumā palīdzēju tikt biškopjiem pie ārzemju mātēm. Tīši nelietoju vārdus ”kvalitatīva ciltsmateriāla”, kuri te it kā būtu vietā. Kāpēc?

Tāpēc, ka par to arī būs šis stāsts. Bet sākumā nedaudz pievērsīšos statistikai. LBB šis ir mazas jubilejas – piektais – bišu māšu iepirkšanas gads. Šajos gados esam iegādājušies un tālāk biškopjiem pārdevuši vairāk nekā tūkstoti bišu māšu. Vidēji gadā – pāri par diviem simtiem. Arī šogad – 207 bišu mātes. Visvairāk no Somijas – ap 140 mātēm (itālietes, Krainietes un Bakfāstietes), 32 dāņu Bakfāstietes (samērā dārgas, bet tomēr biškopju iecienītas) un vairāk nekā 20 mātes arī tepat no kaimiņu zemes Lietuvas (Balžeka juniora Krainietes).

Vēl bišu mātes ārzemēs nopirka biškopji ekskursiju laikā – Lietuvā, Igaunijā un Dānijā. Tieši cik daudz – nezinu. Nezināms lielums manā statistiskajā uzskaitē ir bišu mātes, kuras iepirka biškopji paši, pasūtot no ārzemju bišu māšu audzētavām citās Eiropas valstīs, kā arī tas daudzums, kurš nelegāli ieceļoja no valstīm, kuras atrodas ārpus ES. Kāpēc nelegāli – tāpēc, ka noteikumi legālai ievešanai ir tik sarežģīti, ka neticu, ka kāds tos ir uzņēmies izpildīt. Tādēļ atliek vienīgi ievest pa kluso, kabatā.

Pieņemsim, ka kopumā tas būs ap trim simtiem, tātad, Latvijā gadā ieplūst aptuveni 500 bišu mātes.

LBB ievestās mātes vidēji maksāja ap 30,00 Ls/gb. (PVN ieskaitot) tātad, kopumā varētu būt ievestas mātes par kopējo vērtību ap 10 000 – 15 000 latiem (ieskaitot arī biškopju pašu ievestās mātes un ņemot vērā, ka tām vidējā cena par māti varētu būt arī zemāka).

Vai tas ir daudz vai maz, to vērtējiet un spriediet paši, tikai ņemiet vērā, es varbūt kļūdos un man nezinot ievesto māšu skaits iespējams ir krietni lielāks.

Tomēr tas ir neapgāžams fakts, ka bišu māšu iegādāšanās tālākai ataudzēšanai ir reāls fakts arī mūsu valstī. „Tālākai ataudzēšanai” – tas nozīmē, ka šīs mātes tiek augstu vērtētas, tās sauc arī par ciltsmātēm jeb citsmateriālu un tās izmanto augstražīgu pēcnācēju iegūšanai.

Bišu ciltsmāšu tirgum mūsu valstī un citur pasaulē esmu sekojis tāpat kā ikviens cits biškopis. Tas noticis gan gribot un darba pienākumus pildot, gan arī tīri nevilšus – jau kopš savu biškopja gaitu sākuma ikvienam, kurš mācās biškopību, tiek iemācīts, ka bišu saimē viss atkarīgs no bišu mātes spējām. Pilnīgi loģiski un neapgāžami.

Cik man ir zināms, tad Latvijā bišu mātes ievestas jau 19. g.s. nogalē. Par 20. gadsimta otro pusi varam vispār nepieminēt – PSRS laikos bišu mātes Latvijā ieveda, ja tā var izteikties, „tonnām”, taču arī pagājušā gadsimta sākumā biškopība attīstījās un bišu māšu jautājums bija gana aktuāls. Arī valsts mēroga bišu māšu audzētavu izveidošana tika bieži apspriesta un gan jau bišu ciltsmātes ieplūda Latvijā arī tajos laikos.

Pats esmu bijis arī liecinieks divām mūsdienu žargonā runājot, „mega” aktivitātēm ciltslietu jautājumā – PSRS bišu māšu rajonēšanas plānam, kad Latvijai tika noteiktas konkrētas bišu pasugas un notika šo pasugu bišu māšu samērā masveidīga ievešanai valstī, kā arī visai izmisīgai Latvijas vietējās, aborigēnās bites meklēšanai, atrašanai un saglabāšanas mēģinājumam. Cik kvalitatīvas bija bišu mātes abos gadījumos, tas ir cits jautājums, bet šoreiz gribu runāt par pašu kustību kā tādu – par bišu māšu ciltsmateriāla tirgu Latvijā. Un par bišu māšu tirgu Latvijā.

Visas iepriekš minētās stihiskās un vairāk vai mazāk plānveidīgās bišu māšu ievešanas rezultātā veiksmīgi esam ieguvuši tā saucamās „krūmu bites”. Proti, uz visiem laikiem zaudējuši savu vietējo biti, tāpat kā tas ir noticis arī citās zemēs, neuztraucieties neesam vienīgie tādi – vainīgie! Bet runājot par krūmu bitēm, situācija nemaz nebūtu tik bēdīga, ja vien mums būtu kur ņemt labas bišu mātes īstajā laikā un pietiekamā daudzumā.

Vai Latvijā ir bišu māšu tirgus? Praktiski nav! Vai Latvijā ir bišu māšu ciltsmateriāla tirgus? Arī praktiski nav! Un ja arī kaut kādas mātes tiek pirktas, tad tas ir tikai importa un visi ienākumi tiek ārzemniekiem. Ja pārdod, tad tās galvenokārt ir neapsēklotas bišu mātes un šādu tirdzniecības formu par māšu tirgu man nosaukt negribas. Kādēļ? Tādēļ, ka tā ir tirdzniecība ar pusfabrikātiem. Preces pārdošana praktiski bez kādas garantijas. Varbūt ne kāda vaina jau nebūtu, ja tikai šai tirdzniecībai būtu arī kāda alternatīva. Tādas, diemžēl, nav. Cik Latvijā ir biškopju, kuri apsēklo bišu mātes nukleusos, iegūst apsēklotas bišu mātes savām vajadzībām un cik pārdošanai? Jūs teiksiet – neapsēklotu māti izdevīgāk pirkt, jo tā ir lētāka. Lētosimies – pirksim lētāku māti, lētāku cukuru, lētākus instrumentus. Taupīsim kapeikas un zaudēsim latus! Kur tad paliek tā biznesa ābece, pamatgudrība, ka nauda taisa naudu?

Cik gara vasara mūsu klimata zonā? Cik gada ir biškopības sezona – laiks, kad bites vispār lido? Cik mēnešus no šā laika zied augi un bitēm ir ganības. Cik nedēļas no šā laika ir tādi laika apstākļi, kas veicina nektāra izdalīšanos un no tā savukārt – cik dienas ir tādi laika apstākļi, ka bites spēj lidot ziedos?

Vai mums ir jēga veidot atdaleņus ar neapsēklotām mātēm un gaidīt, kad tās apsēklosies un sāks dēt?

Un arī šis atdaleņu veidošanas laiks ir stipri ierobežots un bieži vien sakrīt ar ienesumu, bieži vien ar sezonas galveno ienesumu...

Protams, ir jau grūti aprēķināt to, kas būtu, ja būtu. Tāpēc tā arī dzīvojam – pa lēto. Tur ietaupam, šur ietaupam. Sākam aizrauties ar taupīšanu tiktāl, ka sākam arī taupīt kustības. Kāpēc darīt ja var nedarīt? Tā teikt, no tā, ka kaut ko dara, tak vieni izdevumi!

Tātad, pirmā un galvenā problēma mūsu māšu tirgū ir tas, ka tirgojamies galvenokārt ar neapsēklotām mātēm. Tā tas ir iegājies, kā saka, no laika gala un tā tas turpinās. Uz manu vaicājumu, kāpēc mums Latvijā nav nevienas normālas bišu māsu audzētavas (audzētāja) kur varētu iegādāties kvalitatīvas apsēklotas bišu mātes, es parasti saņemu atbildi: „Pēc tādām mātēm nav pieprasījuma. Man tas nav izdevīgi, es labāk ražoju medu.”

Un tā tālāk. Daži biškopji saka, ka varbūt arī vēlētos kļūt par normāliem bišu māšu audzētājiem un tirgotājiem, bet Latvijā biškopji ir tik izglītoti un varoši, ka liela daļa tieši lielāko potenciālo pircēju paši audzē mātes.

Un te nu es saskatu otru problēmu. Ja tik tiešām bitenieks nodarbojas ar bišu māšu audzēšanu, tad laikam jau viņš ir izrēķinājis, ka viņam ir pietiekami daudz brīva laika, lai varētu strādāt arī ar šajā virzienā. Tikai nav īsti skaidrs, vai tad biškopis ir uzskatāms par māšu audzētāju?

Skaidrs, ka šāds bitenieks lielāko tiesu audzē neapsēklotas bišu mātes – neies tak priekš sevis tērēties un audzēt apsēklotas mātes – apsēklosies atdalenī! Nu un protams, tas kas paliek pāri, tas nonāk arī pārdošanā citiem biškopjiem. Jā, nav jau tā, ka šādi rīkojas visi biškopji, ir jau arī tādi, kas jau no paša sākuma audzē bišu mātes pārdošanai, tikai arī šie kolēģi, sekojot vispārējam pieņēmumam, tirgū izlaiž tikai neapsēklotas mātes.

Ne vieni nedz arī otrie, par īstiem māšu audzētājiem uzskatāmi – māšu izejmateriāls, kādu viņi pavairo, ciltsmateriāla kritērijiem atbilst visai nosacīti. Liela daļa šo biškopju par savas ciltsmātes kvalitāti spriež pēc tās cenas un pēc tā, ka māte sūtīta no kādas ārzemju māšu audzētavas. Arguments – audzēts ārzemēs – darbojas absolūti neapstrīdami: atliek tikai nosaukt kādu skanīgu vārdu, plus valsti, plus pasugu un tas vien jau kalpo kā pase ciltsmātei. Viss jau būtu jauki, ja biškopis pirktu šo māti savām vajadzībām, bet, ja tā tiek pirkta ataudzēšanai un pārdošanai?

Protams, nopietnākie māšu audzētāji Latvijā saņemtās mātes novērtē – izaudzē meitas un pavēro, kas no tām sanāk. Ja materiāls ir labs, tad audzē masveidā. Taču cik nopietni šāda māšu vērtēšana uz pēcnācējiem notiek? Cik lielas ir iespējas izveidot lielu skaitu atdaleņu un pēcāk tos nevērot. Vai šajās dravās saimju vērtēšana notiek veicot jel kādus pierakstus, jeb tā teikt – uz aci.

Protams, ievestās mātes tomēr jau nāk no pieredzējušiem māšu audzētājiem, kuri ir ieinteresēti tirgot mātes arī turpmāk, tādēļ brāķi tie neatļaujas tirgot. Tikai arī šeit jāņem vērā vien aspekts. Proti, mātes, kuras mēs atļaujamies pasūtīt ir vairāk masu produkts nekā ciltsmateriāls. Arī māte, kas maksā 60 eiro gabalā un ir apsēklota kontrolētos apstākļos (uz salas, kalnos) ir tikai masu produkts. Īstās ciltsmātes šajā pašā māšu audzētavā (iet runa par A.m. carnica „Singer”) maksā 220 un pat 390 eiro. Tās ir pārbaudītas (veikti arī biometriskie mērījumi un novērtēta atbilstība pasugas standartam), gadu līdz trīs vecas bišu mātes no īpaši atlasītiem priekštečiem. Piecos gados kopš LBB nodarbojas ar bišu māšu pasūtīšanu, esam pasūtījuši uz Latviju tikai 10 šādas vai līdzīgas bišu mātes.

Loģiski būtu, ka māšu audzētāji Latvijā, kuri pasūta mātes un nevar atļauties par māti maksāt 150 – 200 latus, pirku vairāk kā vienu ārzemnieci. Tā teikt, lai būtu no kā izvēlēties. Un izvēles iespējas ir divējas: pirmkārt, (kā to dara un iesaka darīt Andrejs Mizis) ļaut, lai bites novērtē un nosaka labāko māti. To dara tā, ka vispirms jau novietojot krātiņus ar mātēm zem sedziņas, novēro, pie kuras mātes bites vairāk pulcējas. Pēc tam atdaleņus veido dubultniekos un blakus esošajām saimēm pievieno bišu „atzītākās” mātes (tās, kuras bitēm labāk patika testā „krātiņi zem sedziņas”). Pēc tam biškopis novērtē, kurā pusē vairāk bišu, tā māte ir vērtīgāka. Ja esmu neprecīzs, vai kļūdos, lai Miža kungs mani palabo.

Esmu gan dzirdējis iebildumus no bitenieku puses, ka šādā veidā iespējams atrast māti, kura bitēm labāk patīk, bet tas nenozīmējot, ka šīs mātes meitas būs labas medus vācējas, miermīlīgas un nespietos. Lai nu kā, tik tiešām, un tā arī ir tā otrā iespēja – pa īstam meitu kvalitāti varam uzzināt tikai no pašām meitām. Tātad, nekas nav labāks, kā izaudzēt meitas un pievienot atdaleņiem un pēc tam vērtēt to ražību un visus pārējos rādītājus, kādus tik esam izvēlējušies.

Taču diemžēl liela daļa pasūtījumu ir tieši mazie – māšu audzētāji pasūta vienu, divas labākajā gadījumā trīs bišu mātes. Un es tā arī īsti nesaprotu, ko cilvēks ir nolēmis pasākt? Man nekas nav iebilstams, ja tā rīkojas bitenieks, kurš ataudzēs šo māti tikai savām vajadzībām. Bet māšu audzētājam šāda rīcība nepiedien. Varētu būt tā, ka šādi rīkojas māšu audzētavā, kur jau ir gadiem strādāts pie vienas pasugas bitēm, izveidojusies sava ciltsmateriāla bāze, veikta atlase meklējot vietējiem apstākļiem piemērotākās bites un tad bitenieks laiku pa laikam piepērk kaut ko jaunu klāt, tā teikt kolekcijai. Varbūt nejauši izdodas nopirkt kādu brīnummāti.

Bet laiks iet. Tas tiešām ir ļoti bagāts cilvēks, kuram ir laika gana, lai spētu vairākas no ārzemēm iepirktās ciltsmātes, pārbaudīt novērtējot to meitu īpašības.

Starp citu, kādām prasībām jāatbilst ciltsmātei? Vai viss sākas ar medus vākšanas spēju? Kas tā tāda? Vai vispār ir bites kuras nemāk vākt medu? Vai tikai tās nebūs pavisam citas īpašības, kas noteic saimes medus ražošanas potences. Piemēram, atbilstība vietējiem klimata apstākļiem. Kā saimes attīstība pavasarī saskan ar konkrētajam reģionam raksturīgajiem laika apstākļiem un nektāraugu ziedēšanas laikiem, vai pat vispār – ar nektāraugu pieejamību.

Varbūt ir svarīgi tas, kā saime panes izsvīduma medu ziemas barībā, ar cik lielu bišu masu ieiet ziemošanā un ar cik strauju spurtu spēj iesākt pavasari, vai tieši otrādi, cik gausa tā ir pavasarī. Varbūt saime ir piemērota straujam un bagātam ienesumam, bet tāda te nekad nav bijis un nebūs, bet varbūt bites ir spējīgas izmantot lēnu un ilgstošu ienesumu, bet apkārtnē parasti ir īsu laiku ziedoši sētie nektāraugu lauki.

Lūk, kādēļ sākumā nelietoju vārdus „kvalitatīvs ciltsmateriāls”. Pirmkārt tādēļ, ka varbūt arī kādā citā valstī un citā reģionā tas ir piemērots un neapšaubāmi kvalitatīvs, bet vai tas der arī mums? Un otrkārt, tādēļ, ka tas nācis no tālienes, sūtīts pa pastu un ir tik daudz iespēju, lai garajā ceļā no kvalitatīva tas pārvērstos par ne tik kvalitatīvu. Salīdzinot ar bišu mātēm, kuras iegūtas tepat Latvijā, ievestajām ir lielāks risks, ka tās ceļā būs atradušās nepiemērotos apstākļos, traumētas vai pat atsevišķos gadījumos – gājušas bojā. Labi, ja vaina atklājas uzreiz, piemēram, ja sūtīšanas laikā māte gājusi bojā, tad audzētāji parasti to aizvieto ar jaunu. Taču nereti gadās arī tā, ka bišu māti sākumā saime pieņem, bet pēc tam maina nost. Vai vēl trakāk, sākumā pieņem, bet pēc laika tā vienkārši pazūd. Ej nu izzīlē, kurš šajā situācijā ir vainīgs – māšu audzētājs, tālais ceļš, vai pats biškopis. Starp citu, iespēja, ka šādā ligā vainojams pats biškopis ir tik tiešām liela. Viens no populārākajiem iemesliem pēdējā laikā – dravās parādās kaukāziešu asinis. Bet šī pasuga, kā zināt, ir slavena ar savu nešpetno raksturu jaunu māšu pieņemšanā.

Tātad, pēc manām domām, normālā māšu audzētavā būtu ne vispirms jācenšas veidot savu produktu. Lai mēs varētu atzinīgi teikt: „Jā māšu audzētava „Vaski” – nu tur tik ir bišu mātes. Miermīlīgas, labi ziemo mūsu apstākļos un cik ražīgas!”

Vēl, ja kāds uzskata sevi par māšu audzētāju, kas ražo mātes pārdošanai citiem biškopjiem, tad vismaz jau nu ievesto ciltsmateriālu vajadzētu pārbaudīt uz pēcnācējiem un tikai tad pasludināt sevi par māšu audzētāju. Taču, cik daudz ir tādu un vai vispār ir kāds māšu audzētājs Latvijā, kurš pie šādiem jautājumiem nopietni piestrādā? Manuprāt nē. Cik es zinu, un man ļoti gribētos maldīties, Latvijā mēs vienkārši uz labu laimi pavairojam to, ko esam svaigu ieguvuši. Tas arī viss. Tātad, nepārbaudītu izejmateriālu pavairojam un neapsēklotu pārdodam tālāk. Diemžēl tāda ir standarta situācija Latvijā. Ja kļūdos – droši iebilstiet un atspēkojiet manis rakstīto! Būšu tikai priecīgs un pie reizes, sanāks arī reklāma māšu audzētājam.

Jā un vēl viena problēma – mūsu bišu māšu audzētāji audzē visu pēc kārtas. Cik man zināms, tad savulaik vienīgi Miža kunga dravā varēja iegādāties noteiktu bišu pasugu – itālietes no Somijas. Dravā bija specializējusies uz noteiktu produktu. Gadiem strādājot pie tā arī rezultātus var gaidīt. Bet ko lai saka par bišu māšu audzētāju, kurš piedāvā teju visas iespējamās pasugas? Nē, neko jau sliktu es negrasos teikt. Konkrēti jau vārdā nevienu nesaukšu, jo biškopji jau strādā pēc vislabākās sirdsapziņas, kvalitatīvi izaudzē jaunās mātes un no šis puses jau viss kārtībā. Tikai kāds ir tas ģenētiskais materiāls, kuru viņi pavairo?

Par ģenētiskā materiāla kvalitāti runājot. Kāpēc Latvijā nerodas māšu audzētāji, nu kaut vai viens, kurš (kura) atlasītu kvalitatīvu, vietējiem apstākļiem piemērotu materiālu. Ir zināmi precedenti tepat kaimiņos Lietuvā, kad māšu audzētāji ar pavisam vienkāršām metodēm to ir spējuši.

Vai latvietis tik tiešām ir tik dumjš (ka nemāk) vai tik gudrs (ka neredz jēgu) un nopietnu māšu audzēšanu atstāj citu valstu biškopju ziņā? Kāpēc nevarētu būt tā, ka arī mūsu valstī būtu nopērkamas slavenas bišu mātes, pēc kurām nāktu pasūtījumi no tuvām un tālām zemēm?

Bišu māte nav burvestība, kā tas varbūt vienam otram Latvijas biškopim liekas. Jā bišu mātē slēpjas daudz, no tās gēniem ir atkarīgs bišu saimes „būt vai nebūt?”, tomēr bišu māte nav burvju nūjiņa, kuru pamājot viss notiek.

Bišu māte ir prece. Tā ir ļoti laba un vērtīga prece. Bišu mātes pērk un pārdod. Sūta pat no viena kontinenta uz otru. No vienas Zemes puslodes uz otru. Tas ir liels bizness. Ar visu no tā izrietošo. Arī ar nepatīkamo – mārketinga trikiem, reklāmas slavas dziesmām, spēlītēm ar cenām un vēl daudz, daudz ko citu. Kurš gan to nezin? To, ka reizēm nākas maksāt par vārdu un to, ka kārtīgi noreklamējot var pārdot visādus niekus. Pasaule jau sen tirgojas ar bišu mātēm. Latvijā, diemžēl, dzīvo tikai pircēji...

Juris Šteiselis
Vadošais pētnieks bišu māšu audzēšanā