Bišu parazitārās slimības

Parazitārās slimības ir slimības, ko izraisa vienšūņi, tārpi, ērces vai kukaiņi. Ja par vīrusiem, sēnēm un baktērijām saka, ka tās inficē organismu, tad par parazītu slimību izraisīšanu apzīmē par invāziju un runā par invadēšanos.

Parazīts par savu mājvietu vai barības avotu izmanto saimnieka organismu vai saimnieka nepilnīgi pārstrādāto barību. Kā izplatītākie bišu parazīti ir zināma nozemoze (nozematoze), varroze, amebiāze, akaroze (akarapidoze), brauloze. Parasti parazīts savu saimnieku nenogalina, taču izraisa tā novārgšanu un dzīves kvalitātes samazināšanos. Ja parazīts konkrētai sugai ir jauns vai/un invāzijas pakāpe ļoti spēcīga,tad saimnieka organisms iet bojā, to skaidro ar nenoregulētajām saimnieka un parazīta attiecībām.

Nozemoze (nozematoze)

Slimības nosaukumam tiek lietoti abi nosaukumi, kaut gan krieviski lasāmajā literatūra vairāk tiek lietots nozematoze, bet angliski un vāciski lasāmajā nozemoze.

Šī parazitārā slimība ilgu laiku bija pazīstama kā bišu pavasara caureja, ko izraisa vienšūnis Nosema apis. Tagad ir pazīstama arī otra veida nozemoze, kuras ierosinātājs ir Nosema ceranae un šajā gadījumā nav raksturīga caureja, bet gan bišu saimes lēna novārgšana, sliktāka ziemošanas spēja un pat bojāeja.

Nosema apis jeb klasiskā nozemoze izpaužas kā bišu zarnu darbības traucējumi (caureja), parasti saslimšanu novēro garas ziemas beigās vai vēsos garos pavasaros. Saslimšanu veicinošie faktori ir garš ziemošanas periods, lapu vai tumšais medus ziemas barībā, nesagremoto barības atlieku uzkrāšanās un zarnu trakta pārpildīšanās, arī liels nozemu sporu saturs barībā un stropā.

Kādas pazīmes liecina par saslimšanu?

Novēro aptraipītas kāres un stropa sienu iekšpusi, kā arī tumšus caurejas traipus uz skrejas un stropa priekšējās sienas. Smagākā gadījumā novēro arī streipuļojošās bites, kuras nevar pacelties spārnos. Nozemas izraisa pārmaiņas ne tikai bišu zarnu traktā, bet arī ietekmē hipofaringiālo dziedzeru darbību, kā rezultātā bites nespēj saražot pietiekami daudz un kvalitatīva peru pieniņu jaunās paaudzes pabarošanai.

Kā notiek invadēšanās?

Bite apēd nozemas sporu, nonākot bites viduszarnas epitēlijā spora dīgst un vairojas, apmēram 2-3 dienu laikā rodas jauna spora, apmēram pēc nedēļas šūna ir pilna ar sporām, tā iet bojā, atdalās no sieniņas un kopā ar ekskrementiem tiek izvadīta no organisma. No jauna apēdot sporu, cikls sākas no jauna. Ja slimo bišu ekskrementi ar sporām nokļūst bišu stropa iekšienē, tad cikls visai drīz sākas no jauna. Nozemu vairošanās optimālā temperatūra ir 30-35 °C. Saimes saslimšanu veicina arī vēss, lietains laiks un bez ienesuma periods pavasarī. Parasti slimo vecākās darba bites, lai gan var saslimt arī bišu māte un trani. Nomainoties vecajām ziemas bitēm, uzlabojoties laika apstākļiem un sākoties ienesumam vieglas un vidēji smagas pakāpes saslimšanas gadījumā saime atveseļojas dažkārt bez biškopja iejaukšanās.

Nozemoze ir bieži sastopama bišu slimība Latvijā un otra izplatītākā pēc varrozes.

Ārstēšanas pasākumi:

Sašaurina saimi, atņem aptraipītās kāres un nomaina pret tīrām (tur visur ir nozemu sporas), vēlams pārcelt tīrā izdezinficētā stropā. Dod piebarojumu, var lietot kandiju vai arī cukursīrupu ar ārstniecisko augu piedevu (mārsils, vērmeles), paskābinātu barību (3 g citronskābes pievieno 1 l cukursīrupa, izbaro ārstnieciskās devās ne vairāk kā 150-300 ml dienā). Nesen zinātniskos žurnālos parādījās pētījuma apraksts par timola efektivitāti pret nozemām. Arī Latvijas biškopjiem ir novērojumi par timolu. Vairākas bioloģiskās biškopības saimniecības, kuras varru apstrādei izmanto timolu vai tā preparātus pavasarī, atzīst, ka šīs saimes daudz labāk saņemas un attīstās nekā tās, kurām timola preparāti nav lietoti.

Agrāk Latvijā plaši tika lietots Krievijā ražotais preparāts „Nozemat”. Šis preparāts satur antibiotiku fumagilīnu. Fumagilīna lietošana Eiropas Savienībā tika aizliegta 2000. gadā un, sakarā ar Latvijas iestāšanos ES, kopš 2004.gada arī Latvijā. Fumagilīnu aizliedza tā citopatoloģiskās ietekmes dēļ uz šūnām (kancerogēna iedarbība). Šis efekts vēl tiek pētīts. Fumagilīns ir efektīvs pret nozemu vairošanās formu un pārtrauc nozemu vairošanos bišu zarnās, taču tas nav dezinfekcijas līdzeklis un sporām, kuras jau izveidojušās un nokļuvušas ārpus bites organisma uz aptraipītajām virsmām, tam ietekmes nav. Kā ar visām antibiotikām - nav pieļaujama tā atlieku konstatēšana medū.

Varroze

Varroze ir bišu ērces jeb varras parazitēšana uz bitēm. Visizplatītākā un postošākā bišu slimība Latvijā, sastopama kopš 1977. gada. Ērce dzīvo uz pieaugušajām bitēm (ziemošanas periodā, saimes bezperu stāvoklī) vai bišu periem (perošanas laikā) un pārtiek no bišu vai peru hemolimfas. Varras vairošanās un pārošanās notiek aizvākoto bišu peros. Tiklīdz saimē parādās peri, tā varras dodas tieši tur. Nobriedusi varru mātīte ielien peru šūniņā īsi pirms tās aizvākošanas. Kad peri aizvākoti, tā izdēj pirmo olu, pēc dienas nākošo, kopā izdējot vidēji 5 olas. No pirmās olas izšķiļas varru tēviņš, kura dzīves uzdevums ir apaugļot jaunās varru mātītes, tam nav pat orgānu barības uzņemšanai. No pārējām olām izšķiļas varru mātītes, no kurām dzimumbriedumu visas nesasniedz, jo izšķiļas jaunā bite un neattīstījušās varras iet bojā. Varras priekšroku dod tranu periem, jo tiem lielākas šūniņas un ilgāks attīstības laiks, līdz ar to Latvijas apstākļos no darba bišu periem iznāk vidēji 1,4 nobriedušas varru mātītes, bet no tranu periem pat 2,6 nobriedušas varru mātītes.

Varras ieurbjas starp pieaugušo bišu vēdera segmentiem un sūc bišu hemolimfu ar savu darbošanos traucējot un bojājot bitēm dzīvi. Vairošanās laikā hemolimfa tiek sūkta no periem, kuri attīstās traucējot to normālu attīstību un inficējot ar dažādiem bišu vīrusiem, kurus varras pārnēsā. Varru invāzija novājina saimi un pazemina tās spēju sagatavoties ziemošanas periodam, varru traumētām bitēm saīsinās dzīves ilgums. Ja netiek veikti nekādi varru ierobežošanas pasākumi, tad bišu saime 2 -3 gadu laika var iznīkt.

Varru ierobežošanas pasākumi:

• Biotehniskie (tranu peru izgriešana, dravošana ar sieta grīdām, saimju dalīšana u.c.)

• Dabīgo un dabīgas izcelsmes vielu pielietošana (apstrāde ar skudrskābi, skābeņskābi, pienskābi un augu ēterisko eļļu izmantošana (timols, eikaliptols, kampars), augu novietošana stropos (vērmeles, vaivairiņi, salvija, u.c.) , apdūmošana (biškrēsliņi).

• Sintētisko pesticīdu izmantošana (fluvalināts (Apistan, Vetfor) u.c.), flumetrīns (Bayvarol), kumafoss (Perizin), amitrāze (Bipin, Apivar).

Akarapidoze

Bišu saimē novēro palielinātus ziemojošo bišu zudumus un pavasari slimības skartā saime sagaida nemierīga un vāja. Pēc pirmā bišu izlidojuma pavasarī, konstatē daudz rāpojošu, lidotnespējīgu bišu, kurām daļai var novērot asimetriski izplestus spārnus.

Ierosinātājs ir trahejas ērce jeb smidzis Acarapis woodi, kurš parazitē bites trahejās. Bite invadējas, ja apaugļota ērces mātīte caur stigmām iekļūst bites trahejā, parasti apmetas 1.traheju pārī. Skartas tiek 1-4 dienu vecas jaunās bites, to skaidro ar to, ka jaunām bitēm elastīgākas stigmas un parazītam vieglāk pa tām iekļūt. Mātīte trahejā dēj olas, no kurām šeit pat trahejā 11-16 dienu laikā izaug un attīstās jaunās trahejas ērces, kuras pārojas un arī uzsāk olu dēšanu. Kad traheja kļūst pārapdzīvota, apaugļota mātīte dodas jaunas bites meklējumos, tā izlien no trahejas un spēj ārpusē izdzīvot līdz pat 1 dienai, kamēr iekļūst jaunas bites trahejā.

Ērces dzīvo trahejā un sūc bites hemolimfu, trahejā nokļūst ērču izdalītie vielmaiņas galaprodukti ,kā arī tiek traucēta gāzu apmaiņa trahejas sienā.Ja invāzija ir ļoti spēcīga, tad tiek bojāta arī bites lidošanas muskulatūra un bite var aiziet bojā pat pirms tā kļuvusi par lidojošo biti.

Klīniski slimas bites - nespējīgas lidot, ar nepareizi orientētiem spārniem var labi novērot bišu pirmā pavasara lidojuma laikā, kā arī sezonas laikā pēc ilgstošāka lietus periodiem, kad bites ilgāku laiku nav tikušas ārā no stropa. Saslimšana nav agresīva un saimi novājina pamazām. Parazītu savairošanās maksimums novērojams tieši ziemojošo bišu trahejās, jo sezonas laikā bites mūžs bieži vien nav tik garš, lai trahejas ērce sasniegtu dzimumgatavību un varētu vairoties.

Kā cīnīties ar akarapidozi?

Nodrošinot agri pavasarī iespēju tikt pie ziedputekšņiem, ievērojami paātrinās ziemas bišu nomaiņa, vāji un vidēji invadēta saime var daļēji atveseļoties pati saviem spēkiem.

Stropa priekšā rāpojošām bitēm, kuras nespēj tikt stropā nevajag palīdzēt tur nokļūt, drīzāk noderīgi ir tās savākt un iznīcināt.

Spēcīgāk invadētu saimju apstrādei der preparāti, ko bites ieelpo, tātad tādi, kas stropā iztvaiko, tiek kūpināti, tvaicēti u.c. Iedarbībai uz parazītu jānotiek caur trahejām. Lai gan trahejas ērce, tāpat kā varras pārtiek no bišu hemolimfas tomēr pretvarru līdzekļi uz tām neiedarbojas, jo tiem ir kontakta iedarbība. Labs akarapidozes ierobežotājs ir skudrskābe, ko parasti lieto varru ierobežošanai. Citviet tradicionāls ārstniecības līdzeklis ir mentola tablešu lietošana. Novieto 250-500 g mentola tablešu marles maisiņā virs stropa kārēm. Tāpat efekts ir arī timola pielietošanai, ja vien pastāv silts laiks un timola iztvaikošana ir pietiekama. Ja nav pieejami gatavie preparāti, tad noderīgi varētu būt arī dažādi augi (piparmētras, mārsils, vērmeles, biškrēsliņi, vaivariņi, u.c.), ko varētu izmantot liekot zaļā veidā virs stropa kārītēm vai arī apdūmojot bišu saimi.

Brauloze

Saukta arī par bišu utainību, ierosinātājs ir Braula coeca bišu uts jeb bišu muša, kas ir muša bez spārniem.

Pieaugušu, apaugļotu uti stropā atnes bites. Uts apmetas uz dzīvi uz bites krūtīm, kad pienācis laiks maltītei, tā ar priekšējām kājām kairina bites apakšlūpu, liekot bitei atrīt barību, uts to ātri uzlaiza. Īpaši utīm patīk apmesties uz mātes. Ja bišu māti stipri apsēdušas utis, tā kļūst nemierīga un uzbudināta, var tikt traucēta dēšana.

Laikā, kad Latvijā nebija varru, bišu utis bija diezgan parasta parādība. Kopš biškopji aktīvi cīnās ar varrām, bišu utainība vairs nav problēma un jaunās paaudzes biškopji savām acīm bišu utis nav redzējuši. Būdams kukainis, uts ir daudz jūtīgāka pret varrozes ierobežošanas līdzekļiem (sevišķi jau sintētiskajiem pesticīdiem) nekā varras.

Rakstu sagatavoja: Ineta Eglīte