Bišu peru bakteriālās slimības
Amerikas peru puve
Amerikas peru puve (saukta arī par aizvākoto peru puvi, staipīgo peru puvi, ļaundabīgo puvi) ir baktēriju izraisīta aizvākoto peru slimība, kas izraisa saslimušo peru bojāeju. Amerikas peru puve ir visā pasaulē izplatīta bišu peru slimība, kas rada milzīgu postu biškopībai. Vairāk raksturīga siltā klimata zemēs, bet diezgan bieži sastopama arī Latvijā.
Ierosinātājs.
Amerikas peru puves ierosinātāju Paenobacillus larvae atklāja amerikāņu zinātnieks G.Vaits 1904.gadā. No fakta, ka viņš bija amerikānis, cēlies slimības nosaukums – Amerikas peru puve un tam nav nekāda sakara ar slimības ģeogrāfisko izplatību. Paenobacillus larvae ir sporas veidojoša baktērija. Tas nozīmē, ka baktērija eksistē divās formās:
nūjiņveida (2-5 µm gara un 0,5-0,8 µm plata) vairošanās forma;
ovālas sporas (1,2-1,8µm X 0,6-0,7µm) saglabāšanās forma.
Izturība.
Izveidojušās sporas ir ļoti izturīgas gan apkārtējā vidē pret temperatūras iedarbību un izžūšanu, gan arī pret ķīmiskajiem dezinfekcijas līdzekļiem. Dzīvotspēju saglabā barotnēs un beigtu bišu ķermeņos vairākus desmitus gadu. Medū, kuru apspīd tiešie saulesstari spora saglabājoties 4-6 nedēļas. Vārot medu iet bojā 40 minūtēs. Sterilizējot vasku tas jāsterilizē vismaz 30 minūtes 120 ºC. Nātrija hidroksīda (NaOH) 10 % šķīdumā vārot iet bojā 4 minūtēs. Koka daļās iekļūst un saglabājas līdz 3 mm dziļi.
Uzņēmība un izplatība.
Galvenais infekcijas avots ir slimā bišu saime, kurā ir slimi un beigti bišu peri. Jaunās bites, kuras tīra un spodrina šūnas notraipās arī ar baktēriju sporām. Vēlāk šīs pašas bites kļūst par barotājām un inficē 3-4 dienu vecus cirmeņus. Pieaugušām bitēm nekāda saslimšana nenotiek, tās ir tikai slimības ierosinātāja pārnēsātājas. Saslimst darba bišu cirmeņi, var saslimst arī bišu mātes cirmenis, tranu peri parasti neslimo. Cilvēkiem peru puves ierosinātājs nav bīstams.
Vienā slimā perā var būt līdz 5 miljardi slimības ierosinātāju. Lai inficētu vienu bišu cirmeni pietiek ar 10 000 sporām. Inficēšanās notiek ar sporām, vairošanās nūjiņveida forma to neizraisa, taču veģetatīvā forma ļoti ātri pāriet sporu formā.
No saimes uz saimi un starp dravām izplata bites laupītājas un parazīti. Liela loma slimības izplatīšanā ir biškopim un viņa dravošanas metodēm – pārceļot kāres no vienas saimes otrā, nezināmas izcelsmes inficēta medus izēdināšana, nedezinficēta lietota inventāra iepirkšana izmantošanai savā dravā, inficētu mākslīgo vaska šūnu lietošana, inficētas bišu mātes vai saimju iepirkšana.
Slimības norise un pazīmes.
Latvijā visbiežāk slimība uzliesmo viskarstākajā vasaras laikā, kad iekrīt bezienesuma periods - jūnija beigas līdz augusta sākums, parasti jūlija vidū. Inkubācijas periods ilgst 3-7 dienas. Sākumā saslimst tikai atsevišķi cirmeņi, kuri atrodas dažādās vietās izklaidus starp veseliem. Slimo cirmeņu skaits pamazām palielinās. Sākuma stadijā saslimšanu var nepamanīt. Pamana tikai tad, kad aizvākotā pera kanniņas vāciņš kļuvis tumšāks, nelīdzens, ieliecas uz iekšu, bieži ar caurumiņu vidū.
Saslimušā pera ķermenis zaudē segmentāciju, tā krāsa kļūst arvien brūnāka (kafijas ar pienu krāsā). Veseli peri ir perlamutra baltā krāsā ar spīdumu, bet saslimušie kļūst iedzelteni un pēc tam arvien tumšāki.
Baktērijas spora nokļūstot cirmeņa zarnās dīgst un sāk vairoties, caur zarnu sieniņu ierosinātājs nokļūst hemolimfā un izplatās pa visu ķermeni, izraisot deģeneratīvas izmaiņas visās cirmeņa ķermeņa šūnās.
Aizvākotā pera apvalks kļūst plānāks un sadalījusies masa nogulsnējas kanniņas apakšā. Tā kā pera galvas daļa ir piestiprināta pie šūnas vidussienas, bet otrs gals pie aizvākojuma, tad pera ķermenim saraujoties aizvākojuma vāciņš tiek ievilkts, veidojas robotas malas un caurums.
Beigtā cirmeņa masa kļūst gļotaina, staipīga, ar galdnieku līmei līdzīgu vai puvuma smaku. Cirmeņa atliekām iežūstot, tās pielīp pie kanniņas apakšējās sienas un veido tumši brūnu garoziņu, ko bites nespēj iztīrīt. Ja saimei ir ļoti izteikts sanitārais instinkts jeb higiēnas uzvedība, kā arī ja tā ir spēcīga saime slimības sākuma stadijā, tad bites tomēr spēj savlaicīgi atpazīt un izvākt beigtos slimos perus. Tādejādi pārtraucot infekcijas tālāk izplatīšanās ķēdi.
Saslimšanu pastiprina un veicina slikta cirmeņu barošana, kas veidojas vājās vai nepareizi koptās saimēs (maz bišu barotāju, vecas bites, ir bijis nedēšanas periods mātei, dziedzeru attīstības traucējumi darba bitēm).
Kā noteikt saslimšanu?
Klīniski apskatot bišu saimi konstatē – pārmainītas krāsas aizvākotos perus, vāciņi kļuvuši tumšāki, ievilkti uz iekšu, caurumiņi vāciņos, zem vāciņa konstatē gaiši brūnu līdz tumši brūnu pera masu, kas varbūt pārvērtusies staipīgā pēc kaulu līmes smirdošā masā. Kanniņas saturu mēģina izvilkt ar irbulīti vai zāles stiebru - saturs ir lipīgs un staipīgs. Pēc šīm pazīmēm var uzstādīt klīnisko diagnozi pēc apskates.
Diagnozi apstiprina laboratoriski nosūtot 10x5 cm aizvākoto peru šūnu gabalu uz laboratoriju. Šūnas gabalu ievieto kastītē, virspusē un apakšā novieto līstītes, lai nesaspiestos, to visu iesaiņo dubultos, blīvi noslēgtos maisiņos. Kā ierosinātāja noteikšanas ekspressmetode, noder ātrais noteikšanas tests, ko var iegādāties jau gatavu un lietot turpat pie stropa (ražotājs VITA Europe UK mājaslapa informācijai www.vita-europe.com., pārstāvis Latvijā SIA „Vinnis”).
No kā jāatšķir?
Amerikas peru puve jāatšķir no citām peru slimībām.
Eiropas peru puve - slimo vaļējie peri, parasti parādās pavasarī un vasaras sākumā, saslimušo un beigto cirmeņu masai parasti nav staipīga konsistence, to var izņemt no kanniņas, nav raksturīgās smakas. Saimē dažreiz varbūt gan Eiropas, gan Amerikas peru puve vienlaicīgi. Skaidrību var ieviest laboratorijas analīzes.
Apsaldēti peri - ja peri apsaluši stropā, nepietiekamas siltuma uzturēšanas dēļ, tad tos parasti novēro malējās peru kārēs, apsaldētie peri atrodas vairāk vienlaidus blakus. Ja apsaluši apskates laikā, tad varbūt arī iekšējās kārēs, bet izmaiņas novērojamas vairāk vai mazāk vienlaidus. Apsalušiem periem viens ķermeņa gals ir tumšāks, bites tos izmet no kanniņām.
Maisiņu peri – saslimušais cirmenis ir ietverts tādā kā maisiņā, ko viegli var izņemt no kanniņas. Atsevišķi izklaidus peri.
Kaļķu un akmens peru gadījumā novēro baltas vai krāsainas mūmijas veidošanos. Bojāgājušos mumificējušos perus var izņemt no kanniņām un bites tos tīra ārā.
Nevienāds peru laukums dažkārt novērojams arī gadījumos, ja saimē ir pavisam jauna māte, kura tikko uzsākusi dēšanu vai arī saimē ir veca māte, kura vairs nav tik kvalitatīva dējēja.
Kā izvairīties no Amerikas peru puves dravā?
Slimība izplatās ar slimām bitēm, barību un inventāru, tāpēc galvenie pasākumi ir slimu bišu un inficēta inventāra un barības neievazāšana dravā.
Galvenais priekšnoteikums - jādravo ar veselām un stiprām saimēm un jārūpējas, lai bišu saimes tādas būtu. Tomēr, lai arī ko jūs darītu, nekad nav 100% garantijas, ka jūsu drava tiks pasargāta. Bet, ja ievērosiet sekojošas lietas, tad no saslimšanas var arī izvairīties:
laupīšanās novēršana;
nektāra nodrošinājums nepārtraukti sezonas laikā vai arī stimulējoša piebarošana, lai aizpildītu bezienesuma periodus;
regulāra bišu māšu nomaiņa, jāizvairās no tuvradnieciskās krustošanās;
savlaicīga regulāra veco šūnu nomaiņa stropā. Veicina bišu šūnu izvilkšanas tieksmi, iegūst labākas kvalitātes vasku, kā arī gaišākās šūnās peru izmaiņas ir labāk un ātrāk pamanāmas nekā vecās, tumšās šūnās.
bites nenovietot vietās, kur pieejamas atkritumu izgāztuves, kā arī apvidos, kur konstatēta Amerikas peru puve. Neved bites nezināmās vietās ganībās;
iekārto dzirdinātavas ar tekošu ūdeni;
jānovērš bišu maldīšanās;
iepērkot lietotu biškopības inventāru, jāveic tā pamatīga dezinfekcija vai arī jāizvairās tādu pirkt vispār;
pēc slimās saimes apskates darbarīki jādezinficē - jānovāra NaOH (kaustiskā soda, ziepjuzāles) vai jāapdedzina ar liesmu;
neizēdina bitēm nezināmas izcelsmes medu un ziedputekšņus (kandija sastāvā);
neizmanto nezināmas izcelsmes mākslīgās vaska šūnas;
neiepērk nezināms izcelsmes bišu mātes un bišu saimes, ja nav garantijas par bišu veselību;
neķer nezināmas izcelsmes spietus;
noķertos svešos spietus un iegādātās saimes var turēt izolētā karantīnā 30 dienas, nepieļaujot laupīšanos un nodrošinot labus ienesuma apstākļus.
Ko darīt dravas apskates laikā atrodot ar Amerikas peru puvi slimu saimi?
Aizdomīgo saimi sakārto un noslēdz. Turpmāko saimju apskati neturpina, jo uz darbarīkiem iespējams jau ir nokļuvis slimības ierosinātājs. Ja tiek veikts koka puļķīša tests, tad to atstāj kārē un kāri ievieto atpakaļ saimē. Ja diagnozes apstiprināšanai nepieciešams laboratorijas slēdziens, tad paņem peru šūnu paraugu un nosūta uz laboratoriju.
Slimības likvidēšana.
Agrāk saimju ārstēšanai izmantoja antibiotikas, bet kopš ES likumdošanā ir noteikts, ka medū nedrīkst būt nekādu antibiotiku un citu antimikrobo līdzekļu atlieku, Amerikas peru puves ārstēšana ar antibiotikām biškopjiem netiek ieteikta.
Kāpēc nelieto antibiotikas? Tāpēc, ka tās iedarbojas tikai uz vairošanās formu, bet ir neiedarbīgas uz sporām. Kamēr lieto antibiotikas tikmēr jauns uzliesmojums nerodas. Pārtraucot lietot, iespējams jauns slimības uzliesmojums, kā arī baktērijas veido rezistenci pret to tuvumā pastāvīgi esošām antibiotikām un to lietošana vairs nav efektīva. Daudzās valstīs (Francija, Itālija, Čehija u.c.) kā slimības apkarošanas paņēmienu lieto saimju likvidēšanu.
Saskaņā ar Latvijas Biškopības biedrības valdes lēmumu 2008.gadā, tika nolemts, ka LBB biteniekiem kā Amerikas peru puves apkarošanas metodi iesaka slimo saimju iznīcināšanu un visa infekciozā inventāra sadedzināšanu.
Eiropas peru puve
Eiropas peru puve ir baktēriju izraisīta peru slimība, ko raksturo vaļējo peru, retāk aizvākoto saslimšana un bojāeja.
Sinonīmi: vaļējo peru puve, labdabīgā peru puve, peru bakterioze, skābā puve.
Saslimšanas laiks: pavasara beigas, vasaras sākums.
Veicinošie apstākļi: nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi – vēss, mitrs laiks, bezienesums dabā. Uzņēmīgākas ir vājas saimes, tās saslimst ātrāk un ilgstoši netiek ar slimību galā.
Ierosinātājs.
Slimībai ir vairāki ierosinātāji, taču par galveno tiek uzskatīta baktērija Melisscoccus pluton, pārējās kā tiek uzskatītas par pavadošām jeb tādām, kas pievienojas, ja slimība jau sākusies (Bacillus alvei, Streptococcus apis).
Ierosinātājs nav ļoti izturīgs. Medū saglabājas 2 dienas, bites organismā 10-12 dienas, ziedputekšņos 5-6 mēnešus. Dabā brīvā veidā nav konstatēts, tātad piesārņoti ir tikai bišu ievāktie ziedputekšņi nastiņās. Saglabājas arī bišu maizē.
Slimības gaita.
Inficējas 3-4 dienas veci cirmeņi, retāk 5-6 dienas veci. 1-2 dienu vecumā parasti nesaslimst, jo to zarnās darbojas antibakteriālās vielas, kas atrodas peru pieniņā. Ierosinātāju uzņem ar barību. Ierosinātājs vairojas bites zarnās, siekalu dziedzeros un hemolimfā. Parasti pieaugusi bites bojā neaiziet un pēc 1-12 dienām ierosinātājs no tās organisma izzūd. Ja bites rezistence nav pietiekoša, tā iet bojā. Galvenais infekcijas avots, no kura izplatās infekcija ir slimie un beigtie peri. Bites ēdinot perus, tīrot šūniņas pārnes ierosinātāju uz citiem periem, kā arī aptraipa medu, bišu maizi. No inficētās bišu maizes nākošā gada pavasarī var saslimt jaunie peri.
Slimības ierosinātāju pārnes arī trani un lapsenes, klejojot pa dažādiem bišu stropiem.
Daļa slimo peru var nenobeigties, tie it kā izveseļojas un attīstās par bitēm, pieaugušās bites ir baktēriju nēsātājas.
Slimības pazīmes.
Inkubācijas periods ir divas dienas. Slimie cirmeņi ir nemierīgi, lēni kustoties tie maina savu ķermeņa novietojuma stāvokli. Pirmā pazīme – tie zaudē perlamutra spīdumu un iezilgani balto krāsu, kļūst balti vai blāvi dzelteni ar labi saredzamām trahejām. Vēlāk dzeltenā krāsa kļūst izteiktāka, samazinās ķermeņa spraigums, daļēji izzūd ķermeņa segmentācija, saplūst zarnu trakta robežas. Tālākajā stadijā slimie cirmeņi ir tikko dzīvi, uztūkuši, dzelteni, ar iebrūnu ķermeņa pakaļgalu, izliekusies dažādās dīvainās pozās. Cirmeņiem nobeidzoties to krāsa kļūst arvien tumšāka līdz pat tumši brūnai un ātri sažūst. Sažuvusī cirmeņa masa ir atdalāma un iztīrāma no šūniņas.
Atkarībā no tā kādas vēl baktērijas pievienojušās procesam, slimības aina var izskatīties arī citādi. Bacillus alvei gadījumā var veidoties tā saucamā smirdošā peru puve un beigti var būt arī aizvākoties peri – beigto cirmeņu masa ir lipīga, smirdoša, ciešāk saistīta ar šūniņu un grūtāk iztīrāma, vāciņi var būt ar caurumiņiem, atgādina ainu Amerikas peru puves gadījumā.
Diagnozes uzstādīšana.
Konstatē klīniski (apskatot perus) vai arī ierosinātāju laboratoriski. Noņem peru paraugu laboratoriskai diagnozes precizēšanai. Ņem aptuveni 10X15 cm paraugu ievieto kartona kastītē uz līstītēm, lai nesaspiestu, ietin divos cieši noslēgtos maisus. Paraugu laboratorijā nogādā ātri, jo cirmeņi ātri bojājas.
Ārstēšana.
Medikamentoza izmantojot antibiotikas – nav ieteicama, jo piesārņo medu ar neatļautām atliekvielām.
Nemedikamentoza – var izmantot vēl pietiekami spēcīgu saimju atveseļošanai.
No saslimušās saimes veido mākslīgo spietu, veicot dezinfekciju un iznīcinot visas saslimušo peru kāres. Var papildus palīdzēt bišu saimei atveseļoties izmantojot dabīgo augu līdzekļu izvilkumus, novārījumus.
Vai arī slimās bišu saimes iznīcina, inventāru dezinficē. Parasti mazas un jau novājinātas bišu saimes nav ekonomiski pamatoti mēģināt atveseļot, tās likvidē.
Materiālu sagatavoja I. Eglīte
LBB instruktore – pētniece veterinārārste
Tālr.: 27025600