Kaislīgais biškopis – Voldemārs Indriķis Sloka

Ģimene un “Dadzīšu” mājas

Voldemārs Indriķis Sloka dzimis 1910. gada 8. oktobrī (toreizējā) Katlakalna pagasta Žeiros. Lielāko mūža daļu nodzīvojis Ķekavas pagasta “Dadzīšos” (iepriekš “Pļavnieki”). V. Slokas vecāki bija kalpu ļaudis. Viņa tēvs Mārtiņš Sloka (dzimis 1877. g. 15. decembrī) brīžiem strādāja par enkurnieku pludināšanas darbos Daugavā. Voldemārs atceras, ka tēvu redzējis reti, jo viņš lielākoties bijis prom darbos. Tajā laikā Daugava bijusi pilna ar plostiem un notikusi aktīva ūdens satiksme. Pirmā pasaules kara laikā tēvs dienējis krievu armijā un nonācis vācu gūstā Rūras ogļu raktuvēs. Par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā Latvijas teritorijā – par mēģinājumu Rudzu muižas baronam atņemt plinti – ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā uz vairāk nekā trim gadiem, par laimi, knapi izvairoties no nošaušanas. Savukārt māte Minna (Indriķa meita) strādāja par kalpotāju Rīgā. Vecāki arī daudzus gadus strādājuši par kalpiem un dzīvojuši dažādās mājās Katlakalnā un Doles pagastā.

Uz “Dadzīšu” mājām Sloku ģimene pārcēlās 1927. gadā. Toreiz tās sauca “Pļavnieki” un piederēja Vilim Pļavniekam. Tām blakus bijusi maza būdiņa, ko Sloku ģimene iepriekš īrēja. 1916. gadā, pietuvojoties frontes līnijai, viņi bija spiesti pamest būdiņu. Kara laikā Slokas dzīvoja dažādās vietās, bet būdiņa nodega. Pēc Otrā pasaules kara saimnieks atļāvis Sloku ģimenei dzīvot lielajā mājā, jo mitinājies citā mājā. Saimnieks nomiris, bet viņa dēls 1944. gadā aizbēga uz Vāciju, baidoties no krievu armijas un atstājot māju Sloku ģimenei.

Par māju to gan būtu grūti nosaukt, drīzāk tā bija liela būda, – atceras V. Sloka. [2] Tā bija 1906. gadā celta koka mājiņa bez ērtībām ar virtuvi un vienu istabu, bet Slokas ģimenē bija trīs bērni – Voldemārs un divas māsas. Kad mainījās varas, 1946. gadā jaunās padomju varas pārstāvji gribēja Sloku ģimeni izmest no šīm mājām – viņi uzskatīja, ka kulaku īpašumi tagad pieder valstij. Bet Sloku ģimenei nebija kur iet. Ar pierunāšanu izdevās vienoties, ka māju un zemi varēs atpirkt par 25% no to vērtības – tas bija 860 rubļu. Citas izejas nebija, tāpēc ģimene kaut kā sagrabināja naudu un pa daļām nomaksāja summu.

No 1920. gada V. Sloka mācījies Katlakalna pagasta Pļavniekkalna pamatskolā. No 1923. līdz 1927. gadam apmeklēja Ķekavas pamatskolu un “nobeidza pilnas (sešklasīgas) pamatskolas kursu” [7] ar labām un teicamām sekmēm. Apguva arī krievu valodu, zemkopību, grāmatsiešanu un kokdarbus. Par šo skolu V. Slokam ir visgaišākās atmiņas. Tajā laikā tur esot mācījuši trīs izcili skolotāji – Pēteris Leitis, Jānis Sēja un Kārlis Šteinhards. Viņi esot bijuši paraugs daudziem – visu savu mūžu veltījuši savai tautai, un it īpaši sava pagasta ļaudīm. V. Sloka uzsver, ka P. Leitis un J. Sēja esot bijuši un joprojām ir viņa skolotāju ideāli [2]. “Šie trīs skolotāji bija ļoti godināti, un tos vajadzētu arī šodien pieminēt. Jo bez pagātnes nav tagadnes un nevar būt arī nākotnes. Šie trīs bija paraugs man un visiem bērniem, un sabiedrībai. Viņi bija pret smēķēšanu, dzeršanu un narkotikām”, – stāsta V. Sloka. P. Leitis esot ieteicis V. Slokam turpināt mācības Skolotāju institūtā, un viņš paklausījis. P. Leitis un J. Sēja arī augstu vērtēja V. Sloku un vēlāk aicināja atpakaļ uz skolu jau kā jauno pedagogu.

No 1927. līdz 1933. gadam V. Sloka mācījās Rīgas skolotāju institūtā un pabeidzot ieguva tiesības mācīt bērnus pamatskolā. Institūtā iestāties nemaz nebija tik viegli, konkurss bija liels – četri uz vienu vietu. Ar pirmo reizi V. Sloka iekšā netika, palika rezervistos. Tas bija pirmais gads, kad mācības pagarināja uz sešiem gadiem. Institūts atradās tagadējā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā – koka vienstāvu ēkās ar podiņu krāsnīm. Šis bija vecākais no četriem skolotāju institūtiem. [5] Institūtā uzskatīja, ka nākamajiem skolotājiem, tautas audzinātājiem, ir noderīgi mācēt dziedāt un spēlēt kādu mūzikas instrumentu. V. Sloka tikai pašmācības ceļā bija mazliet apguvis vijoļspēli. Arī pašas vijoles nebija, to viņš aizņēmies un iestājeksāmenā nospēlējis “Aijā, žūžū” kā nu pratis. Toties institūtā V. Slokam gadījās labs vijoles skolotājs – Krišs Gaņģis. Viņš bija ne tikai skolotājs, bet sekojis līdzi kā sokas skolēniem un nabadzīgākajiem pat palīdzējis ar naudu. Sapratis, ka V. Sloka ir trūcīgs, viņš viņam deva katru mēnesi 5 latus, kas tajā laikā bija ļoti daudz. V. Sloka to vienmēr atcerējies ar pateicību. Tiklīdz viņš sācis strādāt un saņēmis pirmo algu, tā tūlīt atdevis skolotājam 120 latus un uzdāvinājis vēl vienu medus kāri. Skolotājs bijis patīkami izbrīnīts, jo neviens cits skolēns līdz šim naudu nebija atdevis. Tik godīgs bija V. Sloka. Mācību laikā bija sakrājušies arī citi parādi, kopumā gandrīz 1000 latu, arī tos viņš bija kārtīgi pierakstījis un vēlāk atdevis, atzīmējot pierakstos. V. Sloka izrādījās muzikāli apdāvināts un kļuva par iecienītu vijolnieku, kas tika aicināts gan spēlēt dažādās vietās, gan arī mācīt vijoļspēli. Spēlējis arī citus instrumentus – altu, brāču, pikolo, kontrabasu. Institūtā bija daudzveidīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Studentus mudināja iesaistīties arī dažādos dziedātāju un spēlētāju ansambļos. Tā V. Sloka dziedāja vīru dubultkvartetā (otro tenoru), ar kuru brauca uz dažādām vietām laukos dziedāt, galvenokārt, latviešu komponistu dziesmas. V. Sloka dziedāja arī korī, bet vēlāk pats tika pie kora diriģēšanas. Vislabākās sekmes institūtā V. Slokam bija dziedāšanā, vijoles spēlē, zīmēšanā, fizkultūrā, rokdarbos (koka un metāla darbos), latviešu valodā, reliģijā un ētikā, lauksaimniecībā, kā arī praktiskajos darbos. Beigšanas apliecībā īpaši izcelts, ka “uzrādījis teicamas sekmes brāčas, pikolo un kontrabasa spēlē. Ieteicams kā mūzikas skolotājs, un kora un orķestra diriģents” [7]. Interesants fakts, ka Skolotāju institūtā kopā ar V. Sloku dubultkvartetā dziedāja arī pazīstamais trimdas (ASV) dzejnieks un rakstnieks Nikolajs Kalniņš, kas vēlāk uzrakstīja romānu “Laipu licēji”, kurā Valda Zīriņa prototips ir Voldemārs Sloka. V. Sloka ir saglabājis daudzus viņa drukātos darbus. N. Kalniņš esot sūtījis vēstules, paciņas, vēlāk arī abi tikušies Rīgā.

Jau institūta laikā, 1933.–1934. gadā, V. Sloka sāka strādāt par audzinātāju Rīgas pilsētas sociālās nodrošināšanas nodaļas bērnu patversmē (Patversmes ielā 23). Tur dzīvoja bāreņi – puikas un meitenes –, un V. Sloka apzinīgi rūpējās par viņiem. Viņa uzdevums bija palīdzēt bērniem tikt uz skolu un sagatavot mājasdarbus. To viņš atceras kā ļoti interesantu laiku. Taču kādu dienu viņš tika apcietināts par izvairīšanos no kara dienesta. Izrādās, paši bija sajaukuši iesaukšanas datumu, tomēr sodīja par to V. Sloku. Viņu aizveda uz Daugavpili, kur bija jādienē Jātnieku pulkā (1934.–1935. g.). Kara dienests pagāja ātri, zirga mugurā, un V. Sloka to pabeidza kā dižkareivis. Tiesa, V. Sloka atzina, ka militārisms viņam ir pretīgs – jo tas māca, kā ātrāk nonāvēt. [4] Pēc dienesta V. Sloku aicināja strādāt par skolotāju Rīgas pilsētas 2. pamatskolā (Kr. Barona ielā 71), kur viņš arī nostrādāja no 1935. līdz 1941. gadam. Skolas vadītājs bija Eduards Ozoliņš. V. Sloka to atceras kā brīnišķīgu laiku, līdz brīdim, kad 1940. gadā gar skolu sāka braukt tanki. Sākās karš. [4] 1941. gadā ienāca vācieši, un V. Sloka baidījās no iesaukšanas vācu armijā, tāpēc ar bērniem slēpās pagrabos. Viņu noķēra, pratināja, bet izglāba tas, ka latvieši bija izkārtojuši iespēju skolotājiem atbrīvoties no frontes. Bija noteikts, ka uz fronti var nebraukt, ja skolotāju piesaista skolēniem, kas iesaukti gaisa karaspēku artilērijas izpalīgu dienestā. V. Sloku piekomandēja artilēristiem Jaunjelgavā, un viņam nebija jābrauc uz fronti. Vācu laikā V. Sloka pārgāja strādāt uz Doles pagasta Ķekavas pamatskolu 1941.– 1944. g. P. Leitis tajā laikā bija jau miris, bet par jauno skolas pārzini tika iecelts progresīvais J. Sēja. “... Man iedeva istabiņu, kur mans mīļais skolotājs P. Leitis pēdējo reizi dusēja...”, – atceras V. Sloka. Vācu laikā nekas īpaši nemainījās, – secina V. Sloka. Tie paši skolotāji un klases. Nekādu represiju nebija, tikai vajadzēja mācēt nodziedāt “Deutschland über alles”. Vācieši nelaupīja, maizi un sviestu pirka no mājām par markām, ar varu nost neņēma. Viņi neizturējās ar naidu vai ļaunumu pret iedzīvotājiem. Ja kāds sūdzējās, ka karavīri kādu mantu paņem, vācu virsnieks bija klāt un to visu nokārtoja, aizstāvot vietējos iedzīvotājus.[4]

Sākoties Padomju varas laikam, V. Sloka atkal sāka skolotāja gaitas Rīgas pilsētas 2. septiņgadīgajā skolā (Kr. Barona ielā 71, Tallinas ielā 57), kur nostrādāja no 1944. līdz 1952. gadam Eduarda Ozoliņa vadībā. Četrus gadus viņš tur bija arī mācību pārzinis. Šo skolu vēlāk likvidēja, un skolotājus pārcēla uz Rīgas 24. vidusskolu. V. Sloka atceras, kā 1946. gadā komisija iznīcināja skolas bibliotēku – izmeta ārā visu latvisko, pat “Latvju rakstus” un Dernova “Praktiskos darbus dārzā”. Pašu V. Sloku gandrīz aizsūtīja uz Sibīriju, jo viņš bija paņēmis tās grāmatas saglabāšanai. [4] No 1952. gada līdz pensijai 1970. gadā strādāja par skolotāju Rīgas 24. vidusskolā (Tallinas ielā 57). Skolā mācīja dabaszinības un vadīja jauno naturālistu pulciņu. Interesants fakts, ka viens no V. Slokas skolniekiem bija pazīstamais mākslinieks, karikatūrists Edgars Ozoliņš. Viņš esot lieliski zīmējis jau skolas laikā, un skolotājs ieteica zīmēšanu neatmest, bet turpināt mācīties. V. Sloka viņu atceras kā vienu no brīnišķīgākajiem skolniekiem, kurš “pildīja mājasdarbus un stundās klausījās”. [4] Par ievērojamiem cilvēkiem kļuva arī viņa skolnieki Ivars Holms un Tālivaldis Klieģis. Abus V. Sloka slavēja par teicamu darbošanos jauno naturālistu pulciņā. Abi izrādījuši lielu interesi par dārzkopību un bijuši izcili gan darbos, gan izpratnē, un ne velti izvēlējušies ar dārzkopību saistīt savu nākotni, iestājoties Bulduru dārzkopības tehnikumā. Arī pēc iestāšanās tehnikumā, viņi apņēmušies piedalīties naturālistu pulciņa darbībā. Iespējams, ka tieši darbošanās naturālistu pulciņā un tā vadītāja V. Slokas spēja ieinteresēt, bija par iemeslu I. Holma nākamās profesijas izvēlei. Tagad (2021. g.) mēs viņu pazīstam jau kā ievērojamu zālaugu selekcionāru, kam šogad aprit 86 gadi. Pēc tehnikuma beigšanas viņš Lauksaimniecības akadēmijā ieguva agronoma diplomu. Vēlāk turpinājia zinātnisko darbu un Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijā ieņēma vadošā pētnieka amatu. Aizstāvēja disertāciju un ieguva lauksaimniecības zinātņu doktora grādu. Turpināja zālaugu selekcijas darbu. Piedalījies daudzu grāmatu un publikāciju veidošanā, no kurām kā nozīmīgākā jāmin “Laukaugu selekcija Latvijā”. T. Klieģis tomēr kļuva par dejotāju. Viņš izveidoja horeogrāfisko miniatūru ansambli “Vecrīga”, kam vēlāk atzinīgi tika piešķirts Tautas deju kolektīva nosaukums par augstu meistarību. V. Sloka 1955. gadā tika ievēlēts Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomē un četrus gadus darbojās kā deputāts. Padomē V. Sloka iesaistījās Izglītības pastāvīgajā komisijā pie Rīgas darbaļaužu deputātu padomes. Tomēr viņš tā arī nav iestājies partijā. Kopš 1941. gada bija izglītības darbinieku arodbiedrības biedrs. Par sabiedrisko darbu (viņš pirmais PSRS izveidoja ābeļdārzu par skolas līdzekļiem) apbalvots ar goda nosaukumu “LPSR nopelniem bagātais skolotājs” (1955. g.), ordeni “Goda zīme” (1960. g.) un atzinības rakstiem.

V. Sloka bija apzinīgs, atbildīgs un kolēģu, vadības un skolēnu cienīts skolotājs, kas ar sirdi un dvēseli nodevās iemīļotajam darbam. Tā kādā raksturojumā rakstīts: “Stundām skolotājs rūpīgi gatavojas. Stundas māca zinātniski un metodiski pareizi. Plaši pielieto uzskaites līdzekļus. Lielu vērību piegriež praktiskajām nodarbībām. Savu arodniecisko un politisko kvalifikāciju ceļ apmeklējot kvalifikācijas celšanas kursus. .. Ar skolas kolektīvu sadzīvo draudzīgi.” [7] Kā skolotāju V. Sloku vienmēr uztraukušas jauniešu problēmas – alkohols, smēķēšana un izlaidīga dzimumdzīve. Viņš mudināja pret šiem ļaunumiem cīnīties, sadarbojoties vecākiem un skolotājiem. [4] Viņa ieteikums, kā risināt konfliktus, – tas jādara nevis streikojot, bet sarunājoties, “jo valoda ir siržu taka”. [4]

- Interesants fakts, ka, sākoties Atmodas laikam, V. Sloka sarakstījās ar LNNK un LTF aktīvistu Eduardu Berklāvu. Viņš atzinīgi novērtēja V. Slokas darbību. Par to liecina citāts no E. Berklāva vēstules 1991. gadā: “Mani visu laiku nospiež apziņa, ka mēs, vismaz pārāk liels mūsu pulks, neesam savu senču cienīgi. Un tāpēc mani stiprina, ja redzu tādus domājošus un latviešu labāko īpašību iemiesotājus un tradīciju turpinātājus kā Jūs, cienījamais Slokas kungs! Paldies Jums par to! Mums jāpanāk, lai latvieši neaizmirstu, ka ir latvieši, ka šis vārds ir svēts, ka to nedrīkst apkaunot neviens, nekad un ne kādos apstākļos.” [7]

- Interesants fakts, ka V. Slokas labs draugs bija Ķekavas pagasta vecākais Gunārs Vilde, kura gaišo prātu un aizrautību, kalpojot pagasta iedzīvotājiem, viņš īpaši augstu novērtē. Šī cieņa ir bijusi abpusēja.

Jau skolas laikā V. Sloka piedalījās meža dienās skolotāja J. Sējas vadībā, sējot priedītes mežā. Arī vēlāk mīlestība uz kokiem turpinājās. Kopš 1954. gada V. Sloka aktīvi piedalījās “Dārza un meža dienās” Katlakalna ciemā. Viņš, iesaistot arī skolēnus, sagādājis un iestādījis ievērojamu daudzumu koku stādu – vairāk nekā 1000 liepas, kļavas, pūpolvītolus, ātraudzīgās apses un dzeltenās akācijas. Daļu no šiem stādiem pats arī bija izaudzējis. V. Sloka stāsta, ka diemžēl no tiem saglabājies ļoti maz, lielākā daļa nolauzti.

Vērienīgākais V. Slokas darbs bija tūkstošiem ābelīšu un citu stādu izaudzēšana 10 hektāru lielam kolhoza dārzam 1949.–1953. gadā (plašāk par to nākamajā nodaļā). Pēdējais lielākais darbs bija kolhozā “Ķekava” 1969. gadā, kad pēc dārznieces Palmanes un agronoma Varika ierosinājuma tika izveidota 134 metrus gara apstādījuma josla gar siltumnīcām ar V. Slokas sagādātām kļavām un paša izaudzētām dzeltenajām akācijām. Ik gadus V. Sloka organizēja dažādu klašu skolēnu piedalīšanos talkās vai nometnes darbos tuvējos kolhozos “Daugavas krāces”, “Ždanovs”, “Daugava”, “Ķekava”.

Arī pēc tam V. Sloka nodarbojās ar stādiņu audzēšanu savā piemājas dārzā, gan vairs ne tik lielos apmēros, un dāvināja cilvēkiem par velti, visiem, kas gribēja. Viņam šī darbošanās sagādāja patiesu prieku. Vēl lielāks prieks un gandarījums bija, redzot, ka arī citi grib ko skaistu izaudzēt un priecājas par iegūtajiem stādiņiem. Vienreiz kolhozs esot iedevis mašīnu, un V. Sloka varējis atvest no Limbažu rajona veselu kravu ar kļavu stādiem. Arī tās visas tikušas izdalītas par velti.

Kopš 1972. gada V. Sloka bija LPSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības biedrs.

Īpaša aizraušanās V. Slokam bija ar lazdām. Jau kopš 1936. gada viņš vāca materiālus par lazdām un to stādīšanu Latvijas apstākļos. Tajā laikā sabiedrībā parādījās idejas, ka Latvijā būtu labi audzēt riekstus. Tie ir veselīgi un vērtīgi, bet kādēļ tie būtu jāieved no ārzemēm par dārgu naudu, ja varētu audzēt uz vietas? Tāpēc iedzīvotāji tika aicināti meklēt pa visu Latviju lazdu šķirnes, kuras būtu piemērotas mūsu aukstajam klimatam un kurām būtu lieli rieksti. Atrastos riekstus mudināja iesēt vai pavairot lazdas ar noliekšņiem.

V. Sloka izveidoja ļoti glītā rokrakstā rakstītu un ar paša zīmējumiem rotātu kladīti, pievienojot arī bildes un avīžrakstus par šo tēmu. Uzzīmētas kartes un dažādas riekstu formas, pierakstīti tautas ticējumi, tautas dziesmas par lazdām, receptes un vērtīgās uzturvielas riekstos un, izraksti par lazdu izplatības vēsturi.

1937. gadā V. Sloka iesējis 90 stratificētu riekstu Katlakalna “Ozolkalnu” mājās (tur dzīvojis brālēns P. Kalniņš). Daļa iznīkusi, palikuši 60 gabali, tos vēlāk uzacojis.

1938. gadā stratificējis 2600 riekstu, kas pirkti veikalos, un iesējis. No tiem izdīguši 30%. Atkal tirgū nopircis 2 kilogramus riekstus, stratificējis un iesējis.

1939. gadā iesējis 20 kilogramus stratificētu riekstu, pusi no tiem “Pļavniekos”. Iepriekšējo gadu stādiņus uzacojis. Iestādījis 12 no kataloga pasūtītus viengadīgus dižciltīgo lazdu šķirņu noliekšņus. Kopumā “Ozolkalnos” un “Pļavniekos” iesētas 20 šķirnes.

Interesants fakts, ka 1940. gada janvārī Latviju pārņēma rekordzema gaisa temperatūra. Rīgas apkārtnē tā nokritās līdz -36°C, taču citos rajonos vēl zemāk – līdz -43,5°C. Ziņās lasāms, ka Gaujas krastos nosaluši pat simtgadīgi ozoli un to birzis izskatās kā pēc ugunsgrēka. Nosaluši ļoti daudzi augļukoki visā Latvijā, pēc speciālistu aprēķiniem – gandrīz puse. Krietni apsaluši arī savvaļas koki, īpaši ozoli un alkšņi. Vietvietām mazās eglītes izskatās kā apsvilušas, sarkanas. Lazdām nosalušas ziedu spurdzes. Vismazāk cietušas priedes, bērzi, apses, liepas, kļavas.

V. Sloka atzīmēja, ka sniega segas biezums bijis 50–70 centimetru, vietām dziļas kupenas, tā ka divgadīgo lazdu dzinumiem virspusē palikuši tikai galiņi. “Katlakalna un Doles pagasta lazdām, pat ļoti veciem krūmiem, nosalušas ne tikai spurdzes un ziedi, bet pat daļa iepriekšējā (1939. g.) gada dzinumu,” rakstīja V. Sloka savā piezīmju kladē. Savām lazdiņām viņš nogrieza nosalušos posmus, un lielākā daļa stādiņu turpināja augt.

Pavasarī iestādītas viengadīgās lazdas – 8100 pirmšķirīgās, 4000 otršķirīgās, kā arī 500 divgadīgās lazdas (kopā 12 600 lazdu). Stratificēti lielaugļu riekstu šķirņu rieksti un 3 kilogrami parasto riekstu.

1940./1941. gada ziema atkal izcelās ar zemām temperatūrām – vietām pārsniedza -30°C. Daudzas lazdas nosalušas līdz sniega segai. No minētām 12 600 lazdām labi auga un bija derīgas ap 50% (ap 6000). Diemžēl šeit pieraksti apraujas un nav zināms, kas noticis tālāk ar iestādītajiem lazdu tūkstošiem. Dažas lielas lazdas gan joprojām aug “Dadzīšos”, un ir arī rieksti, kurus gan mudīgi novāc vāveres.

V. Sloka bija precējies ar Elzu Rozi no Doles salas. Elza izmācījusies par šuvēju modelētāju un strādājusi Rīgā. Piedzimis dēls Dainis Sloka. Diemžēl Elza pēc slimības kļuva par invalīdi, un dzīve laukos šķitusi pārāk nepiemērota viņas fiziskajām iespējām, tāpēc apmetusies uz dzīvi Rīgā (Terēzes ielā 2, agrāk – Līčupes iela). Tā arī ģimenes dzīve palēnām izjukusi. Dēls arī gāja tēva pēdās un visu mūžu ir veltījis skolotāja darbam. Viņš pasniedza rasēšanu un mākslas pamatus. D. Slokas lielā aizraušanās bija fotografēšana un mūzikas ierakstu kolekcionēšana.

Mazo mājiņu V. Sloka laika gaitā pamatīgi pārbūvēja un uzcēla arī jaunas ēkas. Visu paveica pats par saviem līdzekļiem un, cik vien iespējams, ar savām rokām. No 1946. līdz 1956. gadam laikā uzlabojis mājas pamatus, nostiprinājis sienas, uzsitis jaunu jumstiņu jumtu, ielicis mājā piecus jaunus logus, kurus pats uzrasējis un pasūtījis, nocementējis virtuves grīdu, uzcēlis jaunu priekšnamiņu, pārkārtojis durvis, izveidojis iekšējo ateju. Izbetonējis pagrabu un uzcēlis bišu māju virs tā. Izmūrējis aku un nokārtojis ūdens sūkņa ievietošanu. Nokārtojis elektrības pieslēgumu. Uzmūrējis jaunu trīsvadu dūmeni, izveidojis netīrā ūdens novadīšanu virtuvē. Noorganizējis jaunas plīts, siltuma krāsns un istabas krāsns uzmūrēšanu (palīgā nācis radinieks, krāšņu mūrnieks Ernests Ozoliņš). Vēlāk apmūrējis māju ar ķieģeļiem un virs jumstiņu jumta uzlicis šīfera jumtu. Uzcēlis jaunu kūti (izmantojot vecās kūtiņas plankas) un jaunu malkas šķūnīti (tvartiņu). [7]

Daudz darba ieguldījis arī dārza veidošanā – stādījis augļu kokus un ogulājus, palīdzējis augsnes apkopšanā. Audzējis visu, ko vien var izaudzēt, – ķiplokus, ķirbjus, pupiņas u. c. Turējis arī kazas, taču ar slaukšanu nav veicies, tāpēc drīz vien atteicies no tām. Mīlējis suņus – vienmēr bijis kāds kārtīgs mājas sargs, no tiem pēdējos gados – Kāravs un Ripkārs. [2]

Vēl šodien mājas bēniņos var atrast daudzus jo daudzus no klūdziņām pītus skaistus groziņus, kurus V. Sloka pats izgatavojis. Viņš tomēr stingri noteica, ka neesot nekāds tirgotājs. [2] Groziņu pīšana esot drīzāk vaļasprieks un labdarība. Tirgotāji grib lielāku peļņu, bet viņš groziņus dāvinot. Ja kāds gribot, tad varot dāvināt ko pretī, tas neesot aizliegts. Par groziņu prasījis simbolisku samaksu – 60 santīmus (no tā toreiz sanācis trim maizes klaipiņiem), bet, kam nebijis ko dot, tam devis par velti.

Kā radās ideja?

Tajā laikā V. Sloka strādāja par bioloģijas un darbmācības skolotāju Rīgas 2. septiņgadīgajā skolā, kā arī bija viens no jauno naturālistu pulciņa vadītājiem. 1949. gadā viņam radās doma – kā būtu, ja pulciņš paveiktu bioloģijas jomā kaut ko lielāku un nozīmīgāku? Ko tādu, kas palīdzētu bērniem apgūt padziļinātu izpratni par bioloģiju ne tikai teorētiski no mācību stundām, bet arī palīdzētu apgūt praktiskas iemaņas darbā? Kas varētu palīdzēt pagastam ātrāk atgūties pēc kara? Tā arī radās doma par kopā iestādītu augļu dārzu.

Skolēni jauno naturālistu pulciņa sanāksmē atbalstīja šo ideju, un arī skolas vadība tam piekrita. Jaunie naturālisti nolēma pieņemt izaicinājumu – pašiem izaudzēt ābelītes un izveidot ābeļdārzu vismaz 10 hektāru platībā.

Plāns bija grandiozs, taču uzreiz radās jautājums – kur ņemt tik daudz stādu? Ātri aprēķinot, sanāca, ka vajadzēs ap 2000 stādu. Tas tiešām bija daudz! Tomēr skolotājam V. Slokam ienāca prātā atjautīgs risinājums: stādus viņi varētu izaudzēt paši – no sēkliņām! Atliek tikai savākt pietiekami daudz sēklu. Tālāk viņš ierosināja, lai skolēni, ēdot ābolus, nemet sēkliņas prom, bet sakrāj un atnes uz skolu. Mudināja iesaistīt šajā darbā arī draugus un skolēnus no citām klasēm. Viss gāja labi – atsaucība bija tik liela, klases pat savā starpā sacentās, kura savāks vairāk.

Sēkliņas vāca tikai no vērtīgām un Latvijas apstākļiem piemērotām, izturīgām ābolu šķirnēm – Baltais dzidrais, Antonovka, Sīpoliņš, Lietuvas peipiņš, Trebū, Tērbatas rožu. Ar kopīgiem spēkiem tika savākti 2,4 kilogrami (citur minēts 3 kg) sēklu. Paralēli tam jaunie naturālisti mācījās par to, kā sagatavot augsni, par augļu kokiem un to audzēšanu. Kā iedvesmas avots kalpoja Mičurina mācība.

Darba plāns un šefība

1949. gada 24. septembrī skolas direktors un pulciņa vadītāji nosūtīja vēstuli Katlakalna pagasta kolhozam “Daugavas krāces”, izsakot vēlmi uzņemties šefību pār kolhozu augļkopības nozarē un izveidot ābeļdārzu uz kolhoza zemes (kolhozs mainīja nosaukumu 1950. g. vasarā – uz A. Ždanova vārdā nosauktais kolhozs). Konkrēto kolhozu izvēlējās tīri praktisku apsvērumu dēļ – tas atradās vistuvāk skolai – tikai 12 kilometru attālumā, un uz to varēja aizbraukt ar kuģīti pāri Daugavai. Vēstulē tika aprakstīts arī precīzs pulciņa darba plāns un nepieciešamā palīdzība, kas būtu jānodrošina kolhozam, lai sadarbība izdotos. Drīz vien (20. oktobrī) no kolhoza valdes tika saņemta apstiprinoša atbilde. Kolhozs solīja atbalstīt skolēnu ideju un piešķirt labu, iestrādātu zemi, kā arī mēslojumu un tehniku, un arī citādi palīdzēt. Pavasarī kolhozs noslēdza līgumu ar skolu.

Darbu plāns bija šāds:

1949. g. rudenī savākt 1–2 kg ābolu sēklu, kas būs derīgas potcelmu audzēšanai. Sēklas stratificēt.

1950. g. aprīlī sēt kolhoza zemē. Stādiņus (kas paredzēti potcelmiem) vasarā apkopt, rudenī izrakt un pierakt.

1951. g. pavasarī potcelmus iestādīt kolhoza kokaudzētavā, vasarā apkopt un augustā uzacot.

1952. g. vasarā apkopt okulantu lauku.

1953. g. izveidot okulantiem vainagus un rudenī nodot kolhozam stādīšanai dārzā.

Savukārt no kolhoza tiek lūgta palīdzība:

1949. g. rudenī sagatavot 200–300 m2 lielu zemes platību sēklu izsēšanai un potcelmu audzēšanai pirmo gadu.

1950. g. rudenī sagatavot kokaudzētavai nepieciešamo zemes platību.

1950.–1953. g. vasarās dot zirgu kokaudzētavas apkopšanai.

1952.–1953. g. uzcelt ap dārzu žogu, lai pasargātu stādus no zaķiem.

Jau ziemā bija nepieciešams izdarīt svarīgu darbu – sēkliņu stratifikāciju, lai tās labi dīgtu. Atlasītos 2 kilogramus sēklu janvārī liek mērcēties sniega ūdenī uz 2 diennaktīm. Pēc tam sajauc ar rupju granti attiecībā 1:5 un liek koka tvertnēs. Tās novieto tumšā un vēsā skolas pagrabā (temperatūra no 0 līdz +8°C). Marta sākumā tvertnes novieto dārzā zem sniega segas, bet vēlāk tās pārsedz papildus ar ledu un zāģu skaidām. Aprīlī sēklas pārjauc un vēdina, un atkal novieto pagrabā. Ir zināms, ja sēklas atradušās 4 nedēļas temperatūrā no +3 līdz +5°C, tad tām drīz jādīgst, tāpēc jāpārbauda katru dienu. Tas tiek piemirsts, un visus sagaida nepatīkams pārsteigums – sēklas sadīgušas agrāk, nekā domāts. Tas nozīmē, ka nekavējoties tās jāsēj zemē.

Steigšus kolhozā uzsāka augsnes sagatavošanas darbus, un jau nākamajā dienā grupa jauno naturālistu kopā ar vadītāju devās uz kolhozu, lai ķertos pie sēšanas darbiem. Jau rudenī samēslotajā 300 m2 (citur minēts 270 m2) laukā tika veidotas dobes. Sēklas bieži nevarēja atdalīt, jo tās bija jau sadīgušas un saķērušās, tāpēc vienkārši iekaisīja. Vēlāk gan tās bija nepieciešams izretināt (ābeles nepiķē).

Nedēļu vēlāk lauku apjoza ar žoga stiepli, lai sējumus pasargātu no dzīvnieku postījumiem. Tomēr tur pamanījās ielīst vistas un izkašāt 1% stādījumu. Pavasarī, vasarā un arī rudenī skolēni brauca uz kolhozu, lielākā vai mazākā pulkā, un apkopa iestādītos stādiņus. Tos gan mēsloja, gan nomigloja pret kaitēkļiem. Tomēr ne viss gāja tik gludi – no laputīm nīkulīgas bija palikušas ap 25% abelīšu. Nopietni kaitējuši arī kurmji, ar kuriem cīņa bija nesekmīga.

Paralēli jaunie naturālisti sagatavoja 200 ātraudzīgo apšu spraudeņu, no kuriem izaudzēs apses, kam vajadzētu pasargāt ābeļdārzu no vējiem. Rudenī no spraudeņiem izaugušas 150 apsītes, tās izraka un pieraka. Tāpat laicīgi, pa vasaru, jaunie naturālisti gatavojās nākamajam nopietnajam darbam – acošanai (potēšanas metode). Skolēni sarakstījās ar mičuriniešiem – A. Grīnbergu Elejas rajonā un A. Vīksni Kokneses rajonā –, lai noskaidrotu vislabākās ābeļu šķirnes dārzam, kā arī to, kā būtu iespējams iegūt kvalitatīvus potzarus rudenī. Skolēni iegādājās speciālus darbarīkus – labus potēšanas un acošanas nažus, jo to kvalitātei esot nozīme.

Gādāja arī par citiem materiāliem – lūkiem (pārsējiem) un potvasku. Lai iegūtu lūkus, resnākus liepu zarus 1. jūlijā iegremdēja bedrē ar ūdeni (mārkā) un jau 3. decembrī izņēma un mizu noplēsa. Lūki, kaut arī nebija mirkuši ieteiktos 6 mēnešus, bija pietiekami labi.

Rudenī stādiņus izraka un izvērtēja, atlasot labākos un spēcīgākos. Ābelīšu izrakšanu, pēc Latvijas dārzkopju pieredzes, vislabāk ir veikt novembra vidū. Paturēja tikai tos stādiņus, kam bija visspēcīgākā sakņu sistēma un kas resnāki par 7 mm pie pamatnes. Un atkal zaudējumi – 5 % bija apgrauzušas peles, lienot pa alām.

Pirmās šķiras potcelmu skaits bija 4250 (citur minēts 4000, citur – 4500), un tos atkal ieraka zemē. Daži naturālisti un skolotāja paņēma potcelmus arī savām vajadzībām. Redzot skolēnu panākumus, kolhozs nolēma piešķirt 2,5 hektārus (citur minēts 0,25 ha) jaunajai kokaudzētavai. Kopumā no izvēlētajām 2 kg sēklu ieguva 40 000 dīgstu. No tiem 20 000 bija dīgšanas problēmas; 9500 – izbrāķētas, jo bija ar kroplām saknēm vai par tievu (65 %!); 5000 – izpostīja laputis; 600 – izpostīja peles; 400 – izpostīja mājputni. Kopumā iegūto 1. šķiras potcelmu skaits bija 4500.

1951. – 1952. gads – stādiņu apkopšana un acošana

Turpmāk divas vasaras dārzā rosījās gan skolēni, gan skolotāji, gan kolhoznieki. Tika rīkotas talkas. Strādāja arī Lauksaimniecības akadēmijas studenti, palīdzot nospraust ābelīšu izstādīšanas vietas. Ravēja, laistīja, cīnījās pret kaitēkļiem, potēja, veidoja ābelītēm vainagus, rudeņos aptina stumbrus, lai pasargātu no zaķiem.

1951. gada 1.–2. maijā grupa jauno naturālistu kopā ar vadītājiem (V. Sloka, J. Krūmiņa) brauca uz kolhozu, lai pārstādītu potcelmus jaunajā, nu jau samēslotajā, kokaudzētavas zemē. Divu dienu laikā tika iestādīti 4150 potcelmi. Nedēļu vēlāk tika apvilkta stieple, lai pasargātu stādījumus no mājlopiem.

Tāpat jaunie naturālisti tikās ar mičurinieti A. Grīnbergu no Elejas rajona. Slavenais dārzkopis atbalstīja skolēnu darbu un uzdāvināja dārzam vairāk nekā 1000 potzaru no izcili labām, vērtīgām un Latvijas apstākļiem piemērotām ābeļu šķirnēm pilnīgi bez atlīdzības. Tomēr visiem potcelmiem nepietika. Trūkstošie bija jāsarunā no vietējā kolhoza.

1951. gada 16. augustā sākās acošanas darbi. Uz kokaudzētavu brauca V. Sloka, J. Krūmiņa un labākie jaunie naturālisti – Ivars Holms un Tālivaldis Klieģis. Darbi neveicās tik ātri, kā iecerēts, tomēr tika turpināti un nedēļas laikā pabeigti. Uzacotās ābolu šķirnes: ‘Baltais dzidrais’, ‘Suisleps’, ‘Rudens svītrotais’, ‘Tērbatas rožu’, ‘Lietuvas pepiņš’, ‘Serinka’, ‘Sīpoliņš’, ‘Korobovka’, ‘Landsberga renete’, ‘Kulona renete’, ‘Borovinka’, ‘Trebū’, ‘Nišnera zemeņu’ un Mičurina šķirnes – ‘Antonovka 600 gr,’ ‘Belflera – Kitaika’, ‘Belflera – Rekord’ un ‘Safrana pepiņš’. Uzacoja arī 3 izcilas šķirnes no Rīgas pilsētas skolu laboratorijas dārza. Intereses pēc atstāja neuzacotas 25 ābelītes, kurām, pēc Mičurina norādītajām pazīmēm (pēc lapām), varētu būt izcili augļi. Kopumā – uzacoti 4000 potzaru. Rudenī kolhozs apvilka kokaudzētavai 1,5 metrus augstu stiepļu žogu.

1953. gads – ābelīšu nodošana kolhozam

Aprīlī ābelītēm nogrieza galotnes un vēlāk veidoja vainagu, atstājot 3–5 sānzarus. Pavasarī, vasarā stādiņus apkopa, bet oktobrī izraka un atdeva kolhozam, kā bija plānots. Kopā izraktas 3030 ābelītes (no tām 2005 ir 1. šķiras, 1025 – 2. un 3. šķiras). Kolhozam tiek atdotas 2005 pirmšķirīgas ābelītes, darbiniekiem un kolhozniekiem – 940 (2. un 3. šķira). Par nederīgām atzītas 85 ābelītes.

Tomēr viss negāja tik gludi. Joprojām 1954. gadā bija domstarpības ar kolhoza valdi par dārza vietu. Kolhoza valde neparko negribēja dārzam dot zemi Daugavas krastā 14,5 kilometrus no Rīgas, kas jau bija apstādīta meža dienās ar liepiņām, – jo esot pati auglīgākā vieta, bet uz ienākumiem būs jāgaida 7–8 gadus. Tikai ar partijas Rīgas rajona komitejas neatlaidību panāca, ka ābelītes augs šeit, nevis liesajā smiltainē, kur to iedomājās kolhoza valde.

Lai izveidotu ābelītēm aizsargjoslu no aukstajiem vējiem, tika atvestas liepiņas no Ogres mežsaimniecības meža dienu ietvaros (V. Sloka pat min 1000 gab.). Tās tika piešķirtas par brīvu (ar Mežsaimniecības ministrijas atļauju). Tāpat aizsargjoslai skolēni audzēja vītolus. Taču kociņi bija jāsargā arī no lopiem un meža zvēriem. Diemžēl kolhozs bija žēlojis stieples žogam, tāpēc vairākas ābelītes sabojājušas govis, bet daudzas liepiņas drīz vien tika aplauztas.

Pēc V. Slokas paša piezīmēm – piecu gadu laikā kopā izaudzētas 1200 pirmšķirīgas ābelītes (citur minēts 2000) un iestādītas 10 hektārus lielā augļu dārzā auglīgā zemē Daugavas krastā. 800 (citur minētas 940, vēl citur – 1000) zemāku šķirņu ābelītes bez maksas izdalītas kolhozniekiem, Katlakalna skolai 1954. gadā (Pļavniekkalna skolai) un tiešā darba darītājiem.

1954. gadā par lielo dārzu sāka interesēties arī kaimiņu kolhozi. Slava bija jau izgājusi ārpus Rīgas rajona robežām un nonākusi līdz Maskavai. Rīgas 24. vidusskolas jauno naturālistu pulciņam tika piešķirts liels gods – tiesības piedalīties Vissavienības lauksaimniecības izstādē. Par doto pagodinājumu priecājās daudzi. V. Sloka bija pirmais PSRS, kas par skolas līdzekļiem izveidoja dārzu. Par to viņam piešķīra nopelniem bagātā skolotāja nosaukumu.

Dārza liktenis

Arī turpmākajos gados V. Sloka apmeklēja dārzu, jo viņam rūpēja, kā ābelītes aug. Viņš arī ziņojis par dažādām nebūšanām, kas notikušas dārzā.

Tā 1955. gadā viņš kolhozam rakstīja, ka jāatjauno 75 ābelītes. No tām 40 esot gājušas bojā pavasara palu dēļ, bet 35 iznīcinātas, apstrādājot augsni un ganot mājlopus. Viņš piedāvāja no skolas mācību izmēģinājumu lauciņa uzdāvināt bez atlīdzības 40 ābelītes vietā, taču pārējās mudinājis pieprasīt no vainīgajiem.

1956. gadā V. Sloka kolhoza valdei jau rakstīja, ka par nožēlu 90 % ābelīšu ir daļēji vai pilnīgi apgrauzuši zaķi, jo apsēji ir apsieti pavirši, kā arī nav pārbaudīti vēja postījumi ziemā un segumi nav atjaunoti. Turklāt kociņi nav savlaicīgi kaļķoti un rētas nosegtas, kas ļāvis salam veikt postījumus.

Diemžēl dārza liktenis nebija veiksmīgs. Pēc daudziem gadiem, jau pensijā esot, V. Sloka ar skumjām stāsta par to, kā viss grandiozais un fanātiskais daudzu cilvēku darbs ticis izpostīts. “Kad Ždanova kolhozu pievienoja Ķekavai un par priekšnieku nāca Bluķis, tad īsā laikā – 1976. gadā dārzu nolikvidēja. Gan ar traktoru, gan buldozeru, gan spridzināšanu... Varas vīri teica, ka augļus vedīšot no dienvidiem, bet Ķekavā jāaudzē sīpoli, gurķi, tomāti...” [2] Dārzeņi esot vajadzīgi tuvajam Rīgas tirgum. Bija arī tādi, kas protestēja, tomēr tos neņēma vērā. Visas ābeles tika iznīcinātas, viss pazuda bez pēdām. Kaut arī pagājis tik daudz gadu, tā sāpe par izpostīto dārzu joprojām sirdī ieduras. V. Slokas mājās no tiem laikiem aug vēl 12 ābeles.

Mīlestība no pirmās reizes

V. Sloka ar bitēm sāka nodarboties jau 30. gados, kad vēl strādāja Rīgā, bērnu patversmē Sarkandaugavā. Tas noticis nejauši. Kādu dienu pie viņa atskrējušas meitenes un satraukti stāstījušas, ka netālu no dzelzsceļa līnijas pie staba redzējušas bišu spietu. Tajā laikā V. Slokam nebija nekādas pieredzes, kā darboties ar bitēm, vienīgi zinājis kaut ko tīri teorētiski no bioloģijas mācību stundām. Patversmes saimniece iedevusi groziņu, palagu un pannu ar oglēm dūmošanai, un tā V. Sloka devies saņemt savu pirmo spietu. Viņš stāsta: “Savācu mazo bišu kamoliņu, atvedu uz Doles salas “Rozēm” (mājas), kur man iedeva stropu, un no tā laika sākās mans biškopja darbs”. [2]

Tomēr ne vienmēr viss bija tik gludi. Skarbas atmiņas V. Slokam ir par kara laikiem. Ienākot vāciešiem, viens no viņiem bija uzlauzis vienu stropu, taču, kad ienākuši krievi, viņi izlaupījuši visas 19 saimes – ne vairs bišu, ne kāru. Tikai vienā stropiņā, kā par brīnumu, palikusi viena vienīga saimīte. No tās tad V. Sloka atkal atjaunojis visu dravu.

Vēlāk V. Sloka nolēma biškopībai pieiet nopietnāk un 1949. gadā pabeidza lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības “Padomju Latvijas biškopis” teorētiskos biškopības kursus, nokārtojot gala pārbaudes eksāmenu ar teicami.

Visu pats savām rokām

Spriežot pēc stropiem un piezīmēm, V. Slokam lielākoties bijis ap 20 saimju. Piemēram, 1959. gada dokumentēts, ka viņam piederēja 13 viensaimju stropi, 3 divsaimju stropi, 1 māšu-divsaimju strops, 4 spietuves, kā arī cits biškopības inventārs – personu svari bišu ienesuma kontrolei, medus sviede, medus spiede, saules vaska kausētava un dažādi biškopības darbarīki un piederumi. Taču vēlākos gados pierakstos atzīmējis vairāk stropu ar bitēm.

Pateicoties lieliskajām amatnieka prasmēm un gudrai galvai, V. Sloka pats zīmēja rasējumus stropiem, izdomāja tiem jaunus risinājumus un arī pats tos izgatavoja. Gandrīz visu biškopības inventāru V. Sloka taisīja pats savām rokām – ziedputekšņu kaltētavu un savācējus, barotavas, dažādas spietuves, darbarīku kastes u. c. Dravā atrodami arī interesanti prezentācijas stropi, kuriem var atvērt abus sānus un pa stiklotiem lodziņiem vērot bišu saimes dzīvi. Viņš mīlēja arī citiem, saviem ciemiņiem, rādīt un stāstīt par bišu dzīvi. Daudzi no stropiem un piederumiem ir tik labi saglabājušies, ka lietojami vēl šodien.

Šķiet, V. Sloka bija apguvis visus darbus, kas saistīti ar biškopības produktu ieguvi. Papildus medum, viņš vāca arī ziedputekšņus, propolisu un audzēja bišu mātes. Ķēra arī spietus, liekot koku zaros speciāli gatavotas spietuves ar apaļu skreju vidū.

V. Slokam patika lasīt un izglītoties biškopības jomā. Viņa bibliotēkā atrodams plašs biškopības profesionālās literatūras klāsts, sākot no ļoti pazīstamās grāmatas “Biškopība” (saukta arī par “dzelteno bībeli”) līdz pavisam senām grāmatām vecajā drukā. Tur atrodami arī daudzi žurnāla “Biškopis” izdevumi, jo viņš vienmēr uzskatīja par svarīgu sekot līdzi aktualitātēm nozarē. Īpaši iemīļotas, šķiet, bijušas Pētera Rizgas biškopības grāmatas.

Par bitītēm V. Sloka rūpējies ar lielu mīlestību, kārtīgi un apzinīgi, izmantojot savas plašās zināšanas, – piebarojis, ārstējis no slimībām dažādos veidos, gatavojis līdzekļus pret dzelšanu, un arī stādījis apkārt dravai noderīgus nektāraugus. Viss dārzs bija pakārtots bišu vajadzībām. Daudz kas redzams vēl šodien. Tagad jau augsti un kupli izauguši dažādi pūpolkoki, kas lieliski noder pirmajam ienesumam – bites kā apdullušas no prieka pavasarī dūc pūpolu zeltainajos pušķos. Pat nelielais sniegpulkstenīšu pudurītis sagādā labumu bitēm – pirmajam pavasara ziedputekšņu našķim.

Ar nodomu apkārt dravai stādīti lielie koki – kļavas, kastaņas, liepas, kas ziedēšanas laikā sniedz ievērojamu nektāra devumu. Savukārt pašā dārzā sastādīti augļu koki, kas cits pēc cita uzsāk reibinoši smaržīgu ziedēšanas parādi. Visagrākās ir kaukāza plūmes, kas gan nav īpaši garšīgas, toties bites par to ziediem ļoti priecājas. Pēc tam seko plūmes, ābeles, bumbieres – vienmēr kāds ziedošs koks bitēm.

Dārza vidū goda vietā aug varenas baltās akācijas (jeb baltās robīnijas), kas arī ir nektāraugs, bet dzīvžoga vietā apkārt apstādītas dzeltenās akācijas. Jāpiebilst gan, kaut gan pēdējās arī skaitās nektāraugs, tomēr bites tur nav manītas, toties tās ir pilnas ar kamenēm.

Aiz nelielas meža strēles paveras plaša pļava ar mūsdienās tik nīstajiem, bet savulaik tik atzinīgi vērtētajiem Sosnovska latvāņiem. Nav zināms, kas iesēja šo latvāņu lauku, taču viennozīmīgi biškopis varēja tikai priecāties par tik labu nektāraugu tuvumā. Mūsdienās gan latvāņi ir krituši nežēlastībā kā invazīvā suga, par kuras augšanu īpašumā jāmaksā sods, tāpēc arī šis lauks tagad ir jau gandrīz iznīcināts.

Dārzā vēl joprojām kā nezāles aug V. Slokas iesētās ežziedes, piecdaivu māteres, baltais amoliņš un sniegogas – bišu visiemīļotākais nektāraugs jebkuros laikapstākļos. Pēc atstātām piezīmēm un sēklu maisiem noprotams, ka V. Sloka savulaik stādījis nektāraugus arī plašākā teritorijā. Daži no tiem bijuši sinepes, bišu amoliņš un facēlija.

Interesants fakts, ka V. Sloka vedis bites arī uz Rīgu “uz liepām” (iespējams, ap 1960.–1975. g.). Vēl romantiskāk izklausās tas, ka šie stropi uz Rīgu vesti ar zirgu (no Ķekavas pagasta). Viena no tādām īpašajām vietām bija Latvijas Mākslas akadēmija, kur pāris gadu tika izvietoti 6 stropi uz balkona 2. stāvā. Citus gadus stropus novietoja arī citās vietās – Hermaņa ielā 13 (pie Uzvaras laukuma), Lauku ielā 11 (pie Grīziņkalna), Uzvaras laukumā, Amālijas ielā 8 (Āgenskalnā) un 15. skolā. Visticamāk, tās bijušas skolu teritorijas, kur ar skolotāju pazīšanos varēja sarunāt novietnes vietu, kamēr bērniem bija vasaras brīvlaiks, un kas bija iežogota.

Dažreiz bites vestas ar kolhoza auto, jo ar zirgu tik daudz stropu nevarēja atvest. Tā, piemēram, 1969. gadā uz Rīgu nogādātas pat 18 saimes (Lauku ielā 11). V. Sloka arī atzīmējis, kāds no tā bijis ieguvums – šajā 1969. gadā visas dravas ienesums, ieskaitot saimes Rīgā, bijis ap 200 kilogramiem medus. [6] 89 gadu vecumā (1998.g. [2]) V. Slokam joprojām esot bijusi apbrīnojama atmiņa, daudz možuma un enerģijas. Viņš atzina, ka medu esot ēdis visu savu mūžu un stiprinājis ar to savu veselību. [2] Līdz pat pēdējam V. Sloka apkopa savu bišu dravu un aizgāja mūžībā visnotaļ cienījamā vecumā – 92 gados.

2016. gadā, kad “Dadzīšu” mājās nomainījās īpašnieks, biezajos krūmos, kas bija pārņēmuši visu pagalmu, atrada vecos stropus. Aizraujoši bija tos atvērt pirmo reizi pēc tik daudziem (ap 14) gadiem! Liels bija pārsteigums, ka divos stropos joprojām dzīvoja bišu saimes, un dažos joprojām bija saglabājies aizvākots medus rāmīšos, kas bija ēdams. Uz rāmīšiem varēja novērot visādus bišu dzīves notikumus – dažu saimju bojāeju, kuras nākamās saimes bija iepropolizējušas, turpinot dzīvot tajā pašā stropā, cīņas ar kādu irsi, kas arī bija ietīts propolisā, dažādas lapseņu un iršu bumbuļu dinastijas, vaska kožu impērijas –, kā arī tika sastapta peļu ģimene, kas ļoti brīnījās par pēkšņo traucējumu. Šobrīd, nu jau restaurētajos dravas stropos, joprojām dzīvo bites, un darbs vecajā dravā turpinās.