Sēņu izraisītās slimības bitēm

Pazīstamākās no sēņu izraisītām slimībām bitēm ir kaļķu peri, taču zināmas vēl dažas, kuras gan praktiski novēro krietni retāk.

Sēņu izraisītās slimības pieskaita pie lipīgajām, jo saslimšanai ir konkrēts ierosinātājs, kas procesu izraisa, kā arī ierosinātājam pārceļojot no saimes uz saimi var sākties saslimšana. Ne vienmēr bišu saime, kurā ierosinātājs iekļūst, noteikti saslimst. To, vai slimības process attīstīsies vai nē, ietekmē gan ierosinātāja dzīvīgums no vienas puses, gan arī bišu saimes spēcīgums un higiēnas uzvedība no otras puses, kā arī nozīme ir vides apstākļiem un ir pat bišu pasugai.

Sēnēm patīk vājākas saimes, vēsāka ligzda (nepārdomāti paplašināta, kurā bites nevar uzturēt pietiekoši augstu temperatūru), slikta ventilācija, mitrums. Sēnes kā jau sēnes ļoti mīl mitrumu, tāpēc ir vairāk uzņēmīgas saimes, kuras novietotas mitrās, zemās vai ēnainās vietās.

Kaļķu peri

Saslimšana pazīstama arī ar nosaukumiem : krīta peri, askoferoze, pericistoze. Kaļķu peri ir nozīmīgākā no sēņu izraisītājām bišu slimībām un trešā biežāk sastopamā bišu slimība Latvijā (pēc varrozes un nozemozes). LBB veiktajā biškopības nozares aptaujā ap 15% bitenieku norāda, ka savā dravā sastopas ar šo slimību. Daži uzskata, ka kaļķu peri ir tikai tāda iesācēju slimība, kuras izpausmi veicina nepareizi novietoti stropi (mitras vietas, nepietiekams stropa grīdas attālums līdz zemei), pārāk strauja un nepareiza saimju paplašināšana un citas dravošanas kļūdas. Ir arī bitenieki, kas vieglu bišu saimju saslimšanu katru pavasari vispār neuzskata par slimību un zina, ka uzlabojoties laika un ienesuma apstākļiem viņu bišu saimes tiek ar šo kaiti galā pašas.

Ierosinātājs Ascophaera apis ir pelējumsēne, kas pieder pie asku sēnēm. Šīm sēnēm dzimumvairošanās notiek ar sporām, kuras attīstās īpašās somiņās jeb askos. Saplūstot dzimumsporām veidojas sporas, kuras ir ļoti izturīgas un ilgi saglabājas stropa un apkārtējā vidē.

Ierosinātājs gan dabā, gan arī bišu saimēs līdz ar to ir plaši izplatīts. Infekciozās sporas pārnes laupītājas, nomaldījušās bites, bišu parazīti un arī bitenieks. Izraisa bišu peru saslimšanu, taču pieaugušās bites ir ierosinātāja pārnēsātājas un bišu peru inficētājas. Sēne stropā iekļūst ar bitēm, ar barību, arī ūdeni, ļoti bieži ierosinātāju izbaro bitēm pats biškopis ar pavasara piebarojumu putekšņu kandija veidā.

Ierosinātājs ir ļoti izturīgs dabīgos apstākļos gan stropā , gan dabā un saglabājas līdz 10 gadiem ilgi. Taču par laimi ierosinātāja sporas nav izturīgas pret karstumu (vārīšanas temperatūra nogalina gandrīz momentā), kā arī citiem dezinfekcijas līdzekļiem (kaustisko sodu (NaOH), arī vaska pārstrādes procesā sporas iet bojā.

Sporas, kuras atrodas cirmeņu barībā ir patogēnas 3-4 dienas veciem cirmeņiem, ar barību tās nonāk zarnu traktā, tur dīgst un sāk vairoties. To zarotie pavedieni jeb hifas izaug cauri cirmeņa zarnām un sazarojas pa visu ķermeni. Beigtie peri ir pārklāti ar biezu, mīkstu, baltu pārklāju, šūniņas saturs izskatās kā švamme. Kad barības vielas izbeidzas, vairošanās pārtraucas, notiek iežūšana un veidojas balta mūmija. Vēlāk šī masa sacietē un atdalās no šūniņas sienām. Aizvākotajās šūniņās peri iet bojā, šūniņas vāciņš iekritis, tumšāks, var ieplaisāt vai veidoties sīki caurumiņi. Atverot šādu vāciņu zem tā konstatē baltu masu. Bites beigtos perus vāko vaļā un daļēji izvelk no šūniņām, pēc tam tos izmet pa skreju. Sākumā tie ir balti, bet attīstoties sporām asku somiņās, kļūst pelēkzaļgani, pelēki un pat melni.

Slimību konstatē ne tikai apskatot perus, bet atrodot arī izmestas mūmijas uz skrejas sevišķi no rītiem. Ja tiek vākti ziedputekšņi, tad putekšņu uztvērējs dažkārt ir kārtīgi piesviests ar kaļķu peru mūmijām, kuras grūti atdalīt no ziedputekšņu masas. Pat tad, ja to izdodas it kā samērā veiksmīgi izdarīt, tomēr sīkas, ar aci nesaskatāmās sporas aptraipa ziedputekšņus. Nav ziņu, ka cilvēku uzturā lietojot šādus ziedputekšņus, tas tas atstātu kādu iespaidu uz organismu. Var uzskatīt par nekaitīgu. Citādi ir ar bitēm. Izmantojot šādus kaļķa peru ierosinātāja sporu kontaminētus ziedputekšņus kandija gatavošanai, tas ir infekcijas avots bišu saimei, kurā šāds kandijs tiek izbarots. Putekšņus saturošs kandijs ir ļoti laba stimulējoša barība bišu saimēm pavasarī, jāraugās tikai, lai izmantotie ziedputekšņi nebūtu ievākti no kaļķa peru vai citu peru slimību skartām bišu saimēm.

Ir uzskats un arī praktiski novērojumi, ka Eiropas tumšās bites pasugas bites ( Apis mellifera mellifera) jeb tā sauktās „vietējās’’ bites ir uzņēmīgākas pret slimību un šo bišu saimēs kaļķu perus novēro biežāk nekā citu pasugu bišu saimēs. Daži bitenieki apgalvo, ka arī Buckfast bitēm nereti gadās.

Kā cīnīties ar kaļķu periem?

Oficiāli atļautu un reģistrētu medikamentu pret šo slimību Latvijā nav. Kādreiz tika izmantoti Krievijā ražotie Askosan (satur klotrimazolu), Mikosan (satur nistatīnu), kurus lietoja apputinot peru kāres. Šo vielu atliekas tāpat kā antibiotikas nedrīkstētu nonākt pārdošanai paredzētajā medū. Ne Eiropas Savienībā, ne Latvijā šie līdzekļi nav reģistrēti.

Kaļķu peru ārstēšanai ir izgatavoti dažādi augu izcelsmes produkti. Piemēram, BeeVital Chalkbrood(Austrija) ražo bioloģisko preparātu, par kuru var interesēties SIA’’Deiva’’, šī firma ražo arī BeeVital Hive Clean, kas paredzēts varrozes ierobežošanai. Dažkārt veterinārās aptiekās nonāk arī citu valstu un firmu piedāvāti augu izcelsmes preparāti (Ungārijā ražots ‘’Mehpatika’’, bija reiz pieejams Jelgavā, Helmaņa ielā Vetfonda aptiekā,).

Šo līdzekļu vietā var izmantot dažādus augu novārījumus ar antifungālu (pretsēņu) iedarbību kā papildus metodi, kad veikti dravošanas pasākumi kaļķu peru slimības ierobežošanai (tīruma kosa, vērmeles, mārsils, kalmes, ķiploki, strutenes, priede u.c)

Kādi ir šie dravošanas pasākumi? Ja bišu saime vidēji skarta, tad saimei atņem peru kāres ar slimajiem periem, kurus iznīcina un saimi sašaurina. Nozīmīgi būtu atņemt visus aizdomīgos perus, lai pārtrauktu infekcijas ķēdi. Tas palīdz samazināt ierosinātāja sporu izplatīšanos no jauna infekcijas avota, kā arī sašaurinātā ligzdā bitēm vieglāk uzturēt vajadzīgo siltumu, savukārt kaļķu peru attīstības optimālā temperatūra ir nedaudz zemāka par veselīgas, spēcīgas bišu saimes ligzdas temperatūru peru audzēšanas laikā. Pārejo bišu saimi ir lietderīgi pārvietot tīrā , dezinficētā stropā, sašaurina un silti sasedz, lai veicinātu ligzdas temperatūras režīma labāku uzturēšanu.

Jāpārdomā slimības vai skartie stropi neatrodas pārāk mitrā vai ēnainā vietā. Zemās, mitrās, vēsās vietās, kur uzkrājas migla un novēro vēlākas salnas nav pati piemērotākā bišu saimes it sevišķi tādas, kuras ir jūtīgāka uz šo ierosinātāju, novietošanai.

Tāpat arī stropa konstrukcija vai novietojums var dot savu artavu šī ierosinātāja attīstībā. Pārāk zemu novietotos stropos mitrā laikā iesūcas zemes mitrums. Ja stropi novietot vismaz 30 cm no zemes, tad šī iemesla dēļ problēmas parasti nerodas.

Zemēs, kur plaši izmanto antibiotikas peru puvju apkarošanai, kaļķu peri bieži rodas kā blakus slimība, jo stropā antibiotiku lietošanas laikā tiek izjaukta normālā saimes mikroflora un sekas var būt pastiprināta saimes jūtība pret kaļķu peru puves ierosinātāju.

Ja saime regulāri slimo ar kaļķu periem, tad risinājums varbūt arī bišu mātes maiņa, jo slimības uzņēmība var būt arī ģenētiski noteikta jeb predisponēta. Arī no „vietējām” bitēm var atlasīt tādas, kurām mazāk izteikta saslimšana ar kaļķu peru slimību.

Materiālu sagatavoja I. Eglīte
LBB instruktore – pētniece veterinārārste
Tālr.27025600