Ar bitēm bez biksēm

Tas notika pirms gadiem piecpadsmit. Liels bišu spiets bija iemeties augstu kokā. Kārtīga biškopja goda lieta to saņemt! Tolaik nebija nekāda kombinzona, tikai bišu cepure galvā, mugurā krekls un šorti. Pieliku trepes, bet spiets tik augstu, ka trepes līdz tam nesniedzās. Biju uzkāpis, cik vien tālu iespējams. Ar spietuves kasti uz viena pleca, ar otru roku tik vien varēju kā virs galvas sataustīt un purināt īsto zaru. Purināju, purināju, bet spietuvē nekas iekšā nebira. Toties bišu smagums gūlās man uz galvas un pamazām sāka plūst lejup. Drīz vien to jutu jau uz kakla, aiz apkakles un tad zem krekla. Kamēr es kā palēninātā filmā šļūcu pa trepēm lejā, tikmēr bišu kamols tik pat lēnām kā silta dzīva būtne līda lejā man pa muguru.

Kad beidzot tiku zemē, stāvēju kā sastindzis un nespēju ne pakustēties, jo bišu spiets tobrīd bija nonācis tieši līdz manai “bīstamākajai” zonai. Spietuve pie manis, bites šortos, bet dūmeklis, kā par nelaimi, nolikts kaut kur malā! Aizsniegt to nevarēju, soli paspert bail, nebija citu variantu, kā vilkt nost šortus ar visām bitēm. Vilku arī. Bites man bija stipri pieķērušās un ar šortiem vien vaļā nelaida. Neko darīt, jāvelk nost arī apakšbikses.

Šajā brīdī nāca kaimiņiene saukdama: “Man spiets kokā! Vai vari palīdzēt saņemt?”

Nu tieši šobrīd nevaru! Un man pašam vajag palīdzēt! Saucu pretī, lai padod dūmekli. Manā neērtajā situācijā palīdzība nāca tieši laikā! Ar dūmekli rokā un bez biksēm beidzot atbrīvojos no lielā spieta apskāviena. Tā viss beidzās laimīgi. No spieta sanāca laba, spēcīga saime, kas ražīgi sanesa medu. Un man ir ko atcerēties vēl pēc daudziem gadiem!

Autors: Viesturs Upītis