Četri stāsti
Pirmais stāsts – Mana pieredze bišu spietošanā
Spieto bitītes no manas stropa. Bites jaukas, mierīgas. Spiets iesēžas samērā zemu, skābajā ķirsī. Eju saņemt, īpaši nesaģērbusies. Tuvojoties spietam, uzbrūk 3-4 bites. Atkāpjos, saģērbjos, eju otrreiz. Tas pats. Ar niknān bitēm nedraudzējos. Novēlu labu ceļa vēju, un pēc laiciņa viņas ir prom. Tā kā stropā neko nedarīju pret spietošanu, pēc kādām dienām spieto atkal.
Šoreiz spietiņš mazāks, nosēžas arī zemu, aprikozē. Saģērbjos šoreiz un eju klāt. Nekāda uzbrukuma. Varu spietu glaudīt, kā pūkainu kaķēnu. Kā vienai mātei var būt tik dažādi bērni?
Otrs stāsts
Dravā nāk iekšā svešs spiets. Nāk divos netālu stāvošos, sagatavotos stropos. Pēc laiciņa vienā stropā bišu kļūst vairāk, otrā mazāk. Vēl pēc laika visas bites saiet vienā stropā. Pēc kādām 10 dienām bites nomainīja māti, ar kuru spiets atlaidās. Acīmredzot, bija nekvalitatīva, par maz smardžīga, tādēļ bitītes maldījās divos stropos.
Treišais stāsts
Ņemu ļoti lielu, svešu spietu ābelē. Bet bitītes, te iet iekšā, te ārā no spieta kastes. Labi, laidīšu tūliņ stropā. Un atkal, te iet iekšā, te ārā. Apskatos vai aizmugurē esošajā tukšajā stropā iet iekšā bites. Tātad bija divas mātes. Bites sadalījās divās līdzīgās daļās un es tiku pie diviem pilniem stropiem.
Ceturtais stāsts
2022. Gads bija ļoti atšķirīgs no citiem gadiem. No manas dravas aizlidoja apmēram 20 spieti, spietoja ļoti augstu. Ja kāds bija zemāk, tas neļāvās lai saņem. Uz dravu atlidoja, kādi 10 sveši spieti. Tukšos sagatavotos stropos neiegāja neviens. Tā parasti nenotiek. Vienu, ļoti lielu svešo spietu ābelē ņemu ar tehniku, pacēlāja kausā. No pieredzes, ka spiets ļoti liels, paņēmu divas spieta kastes. Bitītes ar koka pavārnīcu liku gan vienā, gan otrā kastē, bet spiets ļoti pretojās, lidoja iekšā un ārā. Kad tehnika nolaida mani zemē, skats bija nekad neredzēts. Biju noklāta ar bitēm no kājām, pāri mugurai un cepurei. Bišu māte pār manu kāju bija izkāpusi no kastes un viss spiets viņai līdzi. Atlikušās bitītes laidu stropā, bet bez panākumiem.
Otrā rītā spiets atkal sēdēja ābelē. Saucu vēlreiz tehniku, tagad zināju, ka māte ir tikai viena. Spietu saņēmu, ielaidu stropā un uzreiz uzliku tukšu magazīnu. Pēc desmit dienām, apskatot stropu, atradu, ka magazīna piedēta pilna. Tātad spietā bija jau dējoša vecā māte.
Biškopja 4. Numurā ir fotogrāfijas ar spietu, kas atlidojis līdz spieta kastei, bet tomēr iekšā nav gājis un šobrīd jau gāja bojā, jo nevienam viņu nevajadzēja.
Šāda spietošana, kā 2022. Gadā, manas 50+ biškopības gados nav bijusi, un arī izteiktā pretošanās saņemšanai spieta kastē. Un vēl, kad spiets atradis tukšu sagatavotu stropu, sēd kokā virs stropa un tomēr nespēj tajā ieiet. Arī tā man bija.
Domāju, ka šāda bišu darbība ir bijusi visā Latvijā un arī citur. Pie tā varētu būt vainīgi laika apstākļi un globālā sasilšana.
Autore: Dzinta Cēsniece
