Mazi stāstiņi no dzīves

Tā kā manas novietnes nav pārāk tālu no Rīgas, bieži sanāk uzņemt ciemiņus. Ģimenes, kas grib palūkoties uz bišu dzīvi tuvplānā, vienkārši draugus un paziņas, kas grib mazliet atpūsties dabā. Tālākie ciemiņi bijuši pat no Indijas. Visiem esmu izreklamējis, ka vērot bišu darbošanos ienesuma laikā ir labākā meditācija, kurā vispār pazūd laiks, bet stropa gaiss pilnīgi pierādīti pasargā no dažādām elpceļu slimībām.

Kāds mans draugs, liela uzņēmuma īpašnieks, sauksim viņu par Normundu, arī atbrauca paciemoties pie bitēm. Bet sākumā bija diezgan piesardzīgs. Pirmais jautājums: “Vai viņas man nevar iekost?” Teicu, ka, ja kāda iekodīs, uzreiz samaksāšu viņam 100 eiro. Zinot, ka es nemētājos ne ar vārdiem, ne naudu, Normunds ar mani kopā braši devās pie stropiem, nostājāmies aiz viena no tiem, runājāmies. Saule spīd, bites čakli strādā, gaiss smaržo, idille. Draugs atzinās, ka, lai gan pats nāk no laukiem, tik tuvā saskarē ar bitēm ir pirmoreiz. Tad nu es rāmi atgriezos pie tēmas par košanu: “Lūk, iedzelt, jā! To viņas var un dara diezgan labprāt. Bet kost – to nu gan nekādā gadījumā...” Todien palikām gan bez dzēlieniem, gan kodieniem.

Savukārt, ja man kāds prasa, “kas notiks, ja tava bite man iedzels”, saku, ka varēs samaksāt piecus eiro pēc parastā apiterapijas cenrāža un man nebūs nekādu pretenziju - būsim norēķinājušies.

***

Ik pa laikam man kā ķīmiķim un biškopim iznāk diskutēt par alerģijas tēmu. Šobrīd vispār ir kļuvis moderni un stilīgi piedēvēt sev dažādas pārtikas nepanesamības un alerģijas. Brīnumi gan – ja tavi senči daudzās paaudzēs ir bijuši zemnieki, kam piens un maize bija galvenais ēdiens – laimīgi bija tie, kuriem pietika! – kā tas nākas, ka tev ir glutēna un laktozes nepanesamība? Ja tas ir ģenētiski mantots, kā tad tie senči vispār nodzīvoja līdz pilngadībai, lai savus “šķībos” gēnus nodotu tālāk?

Skaidroju arī par bitēm – ja tev dzēliens sāp un tā vieta piepampst, tā nav alerģija, tā ir normāla reakcija. Alerģija ir netipiska, pārspīlēta, nedabiska reakcija. Arī man pampst, īpaši jau no pirmajiem dzēlieniem pavasarī, kad bijis ilgs pārtraukums. Bites jau tāpēc dzeļ, lai tev sāpētu un tu liktu viņas mierā. Ja kāds nonāk slimnīcā pēc čūskas koduma, mēs taču nesakām, ka viņam ir alerģija pret odzēm. Vai, neveikli savainojoties ar kādu instrumentu – alerģija pret palielinātu dzelzs daudzumu organismā. Vienkārši, odzei ir inde, bitei – arī. Nevis putukrējums vai vitamīnu injekcija, bet inde.

Par laimi, ar reālu alerģiju pret dzēlieniem ir iznācis sastapties tikai vienreiz. Kaimiņš nebitenieks bija mēģinājis pats nolaist zemē manis uzlikto spietu kasti ar visām iemītniecēm – bez maskas, bez nekā un dabūjis galvā un krūtīs kādus piecpadsmit dzēlienus. Alerģija izpaudās tā, ka pēc dažām stundām viņam sāka neciešami niezēt apakšstilbi, tik traki, ka varētu saskrāpēt līdz asinīm. Ieteicu viņam iedzert 100 – 150 ml brendija. Tas šādos gadījumos palīdz. Palīdzēja arī viņam.

Bet smieklīgākais gadījums bija, kad kāda paziņa kategoriski atteicās apciemot bites, jo viņai no dzēlieniem esot alerģija. Man, protams, uzreiz zinātniska interese: - Un kā tā alerģija izpaužas? Atbilde: - Nezinu, man vēl ne reizi dzīvē bite nav iedzēlusi!

***

Man uz dravu bija iedots līdzi draugu bērns – gadus vienpadsmit vecs puika. Lai izvēdina galvu, atraujas no mobīlā telefona, uzzina kaut ko jaunu. Tieši bija ieplānoti augusta darbi novietnē dziļā mežā – kāpēc ne?! Nopakoju puiku tā, lai neviena bite klāt netiek – jaka, maska, cimdi: man speciāli priekš ciemiņiem ir sagādāti arī bērnu izmēri. Virtuālās pasaules iemītniekam atrakcija “Bites” paredzami ātri apnika, bet man plānotais darbu apjoms tik un tā jāpadara, lai lieki nedzenātu auto šurpu-turpu pa bezceļiem. Skatos, puika, paņēmis maiksti, sāk dauzīt zāli ap stropiem. Novelk cimdus. Brīdinu, ka tā nevajag darīt, bet vai tad nu dženzijs (Generation Z – tie, kas dzimuši līdz 2013. gadam) ies klausīt tādu antīku mēbeli kā mani! Bērns vispār bija audzināts pilnīgā visatļautībā, rezultātā neklausīja ne vecākus, ne skolotājus. Pēc cimdiem sekoja maskas striķīša atsiešana – tāpat vien, spītības pēc. Un tad tas notika! Zem maskas palīda bite un puika panikā masku novilka... Protams, citas bites nekavējās izmantot situāciju. Redzēju, kā viena uzmetas tieši uz degungala... Ui! Es neko palīdzēt nevarēju, jo ap mani tāpat lidoja bariņš sekotāju. Pēkšņi izrādījās, ka puika spēj būt pat ļoti pieklājīgs – dzirdēju, kā viņš diezgan izmisīgi mēģina ar bitēm vienoties: “Bites! Lūdzu, lūdzu, tā nevajag! Es taču jūs lūdzu, ejiet projām! Bites, lūdzu, nedariet tā!” Neviens ne mājās, ne skolā neko līdzīgu no viņa nebija dzirdējis. Bet bites pat šāda pieklājība nespēja iežēlināt. Saucu, lai skrien iekšā mežā un gaida mani tur.

Beidzās viss laimīgi. Reakcija uz dzēlieniem bija pavisam neliels apsārtums, puikam bija piedzīvojums, ar ko lepoties un stāstīt, un vismaz uz kādu brīdi esot radusies atskārsme, ka pieaugušos reizēm tomēr vajag paklausīt.

***

Pa vasaru biju novietojis bites mazdārziņos. Labi gan dārzkopjiem, kuru augus bites apputeksnē, gan bitēm, jo tādu nepārtraukti ziedošu daudzveidīgu barības bāzi reti kur citur var atrast.

Dārza īpašniece – miesās nu īpaši ražena sieva – pie bitēm bija pieradusi un pat ar uzmācīgām sekotājām vienkārši parunājās. Un, ja kāda tomēr iedzēla, tad neņēma to ļaunā un reizēm pat man piepalīdzēja, ja bija vajadzīgs otrs roku pāris.

Kādu reizi biju nolēmis pārvietot vienu saimi par nepilnu metru tālāk – iemeslu vairs neatceros. Bites mitinājās Īslīces desmitrāmju stropiņā, par pamatu tam pagaidu variantā kalpoja skaidu plāksne, uzlikta uz četriem ķieģeļiem. Nolēmis, ka visērtāk stropu uz jauno vietu pārvietot būs ar visu pamatni, lūdzu īpašnieci palīgā. Viņa arī atnāca - kā jau no dārza darbiem. Krekliņā un plānās jo plānās treniņbiksēs, apspīlētās ap varenajiem apaļumiem. Manis piedāvāto masku gan paņēma, bet bez kādas bijības pret bitēm.

Pacēlām plāksni – katrs no savas puses. Es nebiju ņēmis vērā tikai vienu: dārzs atradās diezgan mitrā, purvainā vietā. Mitrumu uzsūkusī plāksne pārlūza uz pusēm, strops mūsu acu priekšā nogāzās un sadalījās sastāvdaļās. Tik rupju apiešanos nepiedotu neviena saime, kur nu vēl manas mežones...

Tūlīt tika atrasts arī vainīgais... Jo lielāks laukums, jo ērtāk iedzelt! Uzvilcis pilno tērpu, pēc pāris stundām, kad bites bija daudzmaz nomierinājušās, es sakārtoju stropu. Bet dārza īpašniecei sadzeltais dibens un ciskas esot neciešami niezējušas nedēļu.

***

Kāda mana paziņa arī nolēma kļūt par biškopi (šobrīd viņas stāžs jau ir gadi desmit vismaz!), iegādājās pirmās saimes, palasīja grāmatas, pakonsultējās ar citiem biteniekiem. Un kā vienu no pirmajiem darbiem nolēma savās jauniegūtajās saimēs atrast un iezīmēt bišu mātes. Abi ar brāli devās pie stropa, atrada pašu lielāko biti, uzlika punktiņu pēc visiem noteikumiem. Bet pēc brīža blakus ieraudzīja vēl vienu, tādu pašu vai pat lielāku. Iezīmēja arī to. Piezvanīja un pakonsultējās, vai var būt tā, ka stropā atrodas vairākas mātes. Teicu, ka vasarā, kad dzimst jaunās mātes, ja kannu daudzums un spietošanas noskaņojums netiek kontrolēti, kādā brīdī tā var gadīties. Tad nu viņi turpināja apzinīgi likt punktiņus visām lielizmēra bitēm. Pie kādas divdesmitās tomēr sāka nojaust, ka kaut kas nav kārtībā. Varu iedomāties citu apkārtnes biškopju pārsteigumu, ja viņi savā stropā pamanīja “ceļojošo” tranu ar koši dzeltenu punktiņu. Droši vien padomāja, ka tas izmucis no kādas superelitāras bišu selekcijas stacijas.

***

Cilvēku priekšstati un jautājumi par bitēm reizēm mēdz būt pat ļoti dīvaini. Parasti cenšos atbildēt pēc būtības un rūpīgi izskaidrot – interese ir jāatbalsta. Bet viens jautājums, ko uzdeva jauna sieviete – tipiska biroja darbiniece, ir īpaši palicis atmiņā: “Nu, tu aizved bites uz pļavu... Viņas vāc medu. Kā tu viņas pēc tam dabū atpakaļ mājiņā?” Jautājums tika uzdots pilnā nopietnībā.

***

Atziņa par biškopību apdzīvotās vietās: bites kaimiņiem traucē tikai tad, ja viņi redz stropus. Ja stropi nav redzami, bites gadiem ilgi var dzīvot un nav nekādu sūdzību.

Autors: Ilmārs Jargans