Mani pirmie soļi pie bitēm
Nekad nebiju iedomājies, ka man varētu būt bites. Taču pienāca laiks, kad sāku apdomāt situāciju, kurā esmu iedzīvojies. Dzīvoju dzīvoklī, gāju uz darbu, gāju mājās. Mans zemes pleķītis nebija tik tuvu, lai katru mīļu brīdi, kad to vēlētos varētu būt tur. Tā nu prātot, ka ne vistas, ne govi uz balkona turēt diez vai būtu iespējami. Vienīgais, ko teorētiski varētu, tās būtu bites, kuras varētu kaut vai pie kādas mājas tepat tuvumā, vai arī mežā novietot. Bet kaut kad vēlāk, kad varētu dzīvot savā zemes pleķītī – tās pārvest uz turieni. Bez tam taču agrāk bites dzīvoja dobumos, tad kāpēc tad arī manas bites tā nevarētu darīt? Proti, viņas varētu dzīvot dobumā, kamēr man būtu laiks dzīvot savā zemes pleķītī un tās kopt!
Sāku ar to, ka ņēmu bibliotēkā visas iespējamās grāmatas par bitēm un bišu dzīvi, lai iepazītu, tā sakot teorētisko pusi un citu pieredzes. Protams, šodienās jau ir arī internets. Šo to pierakstīju, uzzīmēju.Tā kā man pašam patīk šo to izgatavot un labprātāk kaut ko darīt, kas ienāk manā galviņā, bet nevis kāds liek, tad pa brīvajiem brīžiem sāku gatavot savas bišu kāriņas, cirst dobu un likās pārāk arhaiski un darbietilpīgi, tāpēc izdomāju, ka jāizmanto modernās tehnoloģijas no celtniecība, plāns dēlītis iekšpusē, pielīmēts putuplasts, apvilkts ar dekoratīvo apmetumu. Ieguvums – mājiņa vieglāka, bitēm būs siltāk, darbus var darīt virtuvē.
Pirmo gadu savas bišu mājiņas izliku tepat tuvumā, pie kādas sievas bijušās darba kolēģītes mājas vecā lielā un zarainā kokā. Ļoti iespējams, ka tā bija liepa. Pēc mana prāta, bites tur vienīgi varētu ielidot un uzsākt savu pastāvīgo dzīvi. Vienu tādu savu meistarojumu ieslēpu mežā – bijušajā izcirtumā un jau kur jau kaut cik paaudzis un saulains, taču nekā. Rudenī noņēmu visas mājiņas, izvērtēju laika zoba iedarbību un veicot attiecīgus uzlabošanas darbus. Vēlāk padomāju, kāpēc gan man tās mājiņas neaizvest uz savu zemes gabaliņu un tur tās nenovietot? Tā arī izdarīju. Bija pienācis 2018. Gada 9. Jūnijs, biju laukos, bija priekšpusdiena un ļoti silts un saulains laiks, biju nolēmis vai nu mājiņas novietot mājiņas tuvējā priedītē. Tā bija pajauna, bet ļoti kupla, jo auga klajumā un nelielā pakalnītē. Man nācās staigāt turp atpakaļ vairākas reizes, jo katru reizi kaut kas pietrūka, proti, tad vajadzēja kāpnes, tad zāģi, tad urbjmašīnu un vēl nezin ko. Bet man jau vairs nebija jāsteidzas, mājiņa jau bija jānostiprina tā lai būtu stabilā līmenī, tā lai būtu vienkārši noņemama.
Kad beidzot kādā zaru žoklī biju to izdarījis, tad atlika vien pēdējo piesiešanu, vajadzēja iet pusdienās. Tā kā īpašu steigu neredzēju, izdomāju, ka tās pēdējās nostiprināšanas darbības veikšu pēc iestiprināšanās.
Es gandrīz nekādu uzmanību nepievērsu tām bitēm, kas lidinājās apkārt, viņas gan pamazām kļuva vairāk un vairāk, bet es biju pārāk aizņemts ar saviem darbiem un bija jāiet ēst. Kad biju paēdis un jau gatavojos doties pie kastes un to piesiet, sieva man teica, lai es paskatot uz to pusi, kur mana priedīte. Tai pa gaisu tuvojās kaut kāds svešs mākonis, kaut kādu kukaiņu bars. Tās bija bites, bišu spiets!!! Viņas tuvojās manai priedītei un pilnībā apņēma to, pamazām lienot iekšā manā mājiņā, kuru nebiju kārtīgi nostiprinājis. Un tā 5:10 manā kastē ienāca bites, ienāca spiets. Labi, ka mājiņa starp zariem turējās diez gan stabili, bet atstāt tā arī nevarēju – vajadzēja piesiet. Kad bites bija kļuvušas mazliet mazāk, uzlicis galvā cepuri, gāju pa trepēm augšā to kasti piesiet. Vienīgi es brīnos, kā man nebija bail, jo savā laikā no daudz kā biju taču baidījies, man taču galīgi nebija, ne maskas, ne dūmekļa, itin nekā! Biju iedomājies – kad būs bišu gan jau tad arī iegādāšos instrumentus, tā ka tagad, gandrīz vienīgais, ko varēju darīt bija priecāties un vērot notiekošo. Vērot kā bites lido iekšā un ārā no mājiņas. Taču ak vai! Bites bija ielidojušas mājiņā, kas vairāk bija ķeramo kaste, kurā pa ziemu tās noteikti nevarētu atstāt, bet nevis tajās ko biju sagatavojies, kā dobumus dzīvošanai. Bez tam arī kastē man nekā prātīga nebija – kaut kādi sadabūti daži veci rāmji, citi rāmji galīgi tukši un arī ne visa kaste pilna ar rāmjiem, dažas tukšās, citas no virspuses piesegtas ar līstītēm. Tā tas arī tobrīd arī bija, viss ko varēju izdarīt. Vismaz manā saprašanā. Manā rīcībā tagad bija nedēļa laika, kuras laikā man bija jādodas uz darbu, kaut kur bija jāiegādājas aprīkojums un kaut kādi instrumenti, kā arī jāsagatavo mājiņa, kurā tās bites pārvietot. Bet kā man gāja pēc nedēļas, nezinu vai drīkstu stāstīt.
Tagad, kad man ir drusku vairāk bites un esmu beidzis biškopības kursu un varu tikai saķert galvu par to, cik daudz esmu darījis aplam un brīnīties un kā viņas man ir izdzīvojušas. Šobrīd piebildīšu vienīgi to, ka viens no argumentiem par labu bitēm bija pārdomas par to, par tām iespējamajām darbībām, ko es varētu veikt, ja nu gadījumā palaimētos nodzīvot līdz pensijai. Tagad, kad līdz tai saucamajai “brīvībai” var teikt ir atlicis gads, ir milzīgs prieks, ka ir kāda bitīte, ka pasaule var būt reizēm tik skaista.
Autors: Aivars Jenerts
