Mana pirmā pieredze darbā ar bitēm

Padalīšos ar arī ar šo piedzīvojumu, par kuru gan labāk būtu paklusēt. Tikai nevar zināt, vai vēl kādreiz tāda iespēja būs tad, tā sakot, kad tad, ja ne tagad.

Esmu dzirdējis, ka iesācējs biškopis, drīz pēc tikšanas pie savām bitēm, ļoti ātri arī ticis no tā vaļā ar ūdens vai uguns palīdzību. Un, vispār, tā esot ļoti grūta un dārga nodarbe. Nekādi sajūsmas kliedzieni nav dzirdēti arī par tādiem, kuri šo nodarbi vēlas sākt ar sveša spieta noķeršanu. Tad esot jāmaina bišu māte un jādara vēl nezin kas.

Bet, ja meklē kādu nodarbi priekam? Ko tad? 

Es biju nolēmis iet dabiskāku ceļu, daudz ko atļaut izlemt, tā sakot, augstākiem spēkiem. Jo kā tu, cilvēciņ, vari zināt - ko darīt, un ko nedarīt? Vai sanāks tas, ko esi nolēmis un beigu beigās - vai patiks? Kurus tad uz šīs pasaules interesē kā tu jūties un ko tu vēlies. Protams, vienmēr taču ir iespēja kadu klausīt, vai vienkārši “nosist” laiku pie krāsainā ekrāna.

Un tā manā rīcībā ir nedēļa. Sāku ar to, ka mēģinu vienu iesākto bišu mājiņu sagatavot tik tālu, lai tur varētu ielaist bites. Man jāpiestrādā pie jumtiņa, jo tā man vienkārši nav. Par laimi šķūnītī atrodas gāzes plīts virsa, kuru varu pielāgot, kamēr tiks sameistarots kas labāks. Vēl piestiprinu priekšpusē dēlīti, lai bitēm nelītu virsū, nokrāsoju un gatavs!

Valmierā biškopības veikalā iegādājos dūmekli, kaltiņu un galvassargu, tādu baltu un nelielu, kur rokas pa sāniem var izbāzt. Šoreiz laukos esmu viens. Mans mērķis - dabūt tās bites no kastes kokā manā līdzatvestajā stropā, kur vieta ir 12 kārēm.

Jāsakopj arī izvēlētā vieta. Tā ir mežmalā, koku ieskauta, kāda sastumta kaudze, droši vien no meliorācijas laikiem. Savulaikt biju te mēģinājis, ko izaudzēt, bet neveiksmīgi. Tagad attīru un nozāģēju, kas zāģējams. Ja agrāk bites dzīvojušas dobumos, tad nolemju, ka arī tagad viņām būs labāk augstāk virs zemes. Kad uz sagatavotās konstrukcijas novietoju savu bišu mājiņu, redzu, ka jāpagatavo arī pašam, kur pakāpties. Piebildīšu, ka šogad esmu nolēmis stropus novietot zemāk, lai varētu apkopt stāvot uz zemes. Vajadzīgos priekšdarbus jau veicu vasarā.

Tā, lēnā garā darbojoties, paiet diena. Secinu, ka to kasti no koka varēšu pārnest tikai tad, kad bites beigs lidot. Ir 15. Jūnija vakars. Beidzot bites vairāk nelido. Kāpju pa trepēm kokā, sienu to bišu kasti vaļā un lēnām mēģinu dabūt zemē. Aiznesu bites uz to vietu, kur mans strops un nolieku blakus. Pēkšņi iedomājos, kāpēc man tagad nepārlikt tās bites stropā. Ir vakars, viņas guļ un būs mazāk dusmīgas. Vēl tikai mazliet pagaidīšu.

Sameklēju visu vajadzīgo, iekurinu dūmekli, uzlieku masku, mazliet pagaidu, lai kārtīgāk iemieg, un ķeros pie darba. Noņemu kastes vāku un mēģinu ar kaltiņu atlauzt ielīmētās detaļas. Sāku ar divām blakus esošajān līstītēm, kuras vienkārši nosedz tukšo vietu. Tagad pie tām jau bites pašas sākušas vilkt divas šūnas. Īpašu neapmierinātību bites par manu traucējumu neizrāda. Viņas sāk mosties, palikt dusmīgas un klupt man virsū. Es abas līstītes, ar visu kas tur virsū ielieku stropā, bet bites tikmēr man kož rokās. Man tas nav patīkami. IR arī sāpīgi un saprotu, ka tādā veidā netikšu galā. Nākas visu pamest un mukt. Mukt un domāt, kā sevi labāk pasargāt no bitēm. Izvēlos uzvilkt pirkstainus cimdus un cieši ar skoču pietīt, lai viņām nebūtu ne spraugas kā man tikt klāt. 

Darbu turpinot, kādu rāmīti liekot stropā no vienas rokas tas man izslīd un atsitas pret stropu. Tiek sacelts vesels bars dusmīgu bišu. Viņas visas man klūp virsū un briesmīgi saliekušās mēģina izkost cauri maniem cimdiem. Dažām tas arī izdodas. Neredzu nekādas iespējas turpināt darbu. Ir atkal jāmūk, cerībā, ka viņas mazliet nomierināsies. Bet tā nenotiek. Sāk jau satumst. Man atkal jādodas prom, šoreiz meklēt bateriju. Lai vismaz kaut ko varētu redzēt.

Kad beidzot esmu dabūjis visus rāmīšus stropā, ievēroju, ka kastē palicis diez gan daudz bišu, kas no aukstuma saķērušās viena pie otras un stingri turas pie kastes. Nezinu ko iesākt, kā tās bites dabūt stropā.

Kad beidzot esmu izdarījis tik daudz, ka vairāk neko nevaru izdarīt, metu mieru. Strops ir nosegts. Jumtiņš uzlikts. Kaste ar atlikušajām bitēm novietota ieslīpi pret skreju, lai pašas varētu līst stropā. Ir jau arī melna nakts. Vācu visu kopā un eju gulēt.

Kas to būtu domājis, ka būs tik traki. Vērojot darbošanos ar bitēm internetā, viss likās tik vienkārši. Toties naktī gan vairāk ar bitēm neņemšos!

No rīta, apraugot bites, redzu, maz viņas lido. Arī kaste ir gandrīz iztukšojusies. Tikai nesaprotamā veidā kastē sarodas ar vien vairāk bišu. Vai tad tur būs vēl viens spiets?

Neko darīt. Ņemu to kasti, salieku kaut kādus rāmīšus un stiprinu atpakaļ priedē. 

Tā es tagad stāvu un domāju, ka esmu kļuvis daudz dumjāks, kāds biju pirms darba. Tagad es vairs nesaprotu neko. Ar visu cītīgo bišu grāmatu studēšanu un visu to, ko var atrast internetā, es biju palaidis garām faktu, ka noķertais spiets jāpārved vismaz 3 km attālumā. Tā pēc pirmā spieta iedabūšanas stropā sapratu, ka man jāmeklē kāda palīdzība. Atlika vien meklēt to telefona numuru, kuru man iedeva biškopības veikalā un zvanīt. Tā arī nokļuvu biškopības kursos. Beigās piebildīšu, ka tā tomēr ir liela laime, ka ir kāda bitīte. Ka var kādreiz mierīgi padarboties. Kaut vai kādreiz mierīgi pasēdēt un pavērot.

Autors: Aivars Jenerts

Manas bišu mājiņas

Dzīvojot dzīvoklī un ejot uz darbu un nākot mājās, saskaros ar jautājumu: “Ko darīt?” Proti, ko darīt tajās četrās sienās. 

Pavadot laiku pie krāsainā ekrāna nekāda laimes sajūta parasti nerodas. Biju sācis interesēties par bitēm, tāpēc vajadzēja sākt arī domāt par bišu mājiņām. Uzskatīju sevi par pietiekoši spējīgu izdomāt un izgatavot, tāpēc arī pa brīvajiem brīžiem ķēros pie lietas. Virtuvē un uz balkona. Kamēr sieviešu cilvēks var ar adīkli rokā mierīgi paskatīties kādu raidījumu, vai jaunā paaudze pavadīt laiku interneta vidē, es ar nazīti rokā pie krāsns no kādas līstītes varu izgriezt bitēm peru vai medus rāmīti. Protams, tā ir tāda niekošanās! Un tomēr – mazs solītis kādā virzienā.

Pēc visādas informācijas apkopošanas, kaut kādu aprēķinu izdarīšanas, apstājos pie peru telpas iekšējiem izmēriem 45x46 cm. Gribējās kantainu, bet nekā nesanāca. Bet skrejas gatavoju divas - vienu apakšā, bet otru maziņu, pa vidu! Šobrīd, pēc manas īsās pieredzes novērojumiem varu teikt, ka vidējā skreja tiek pirmā izmantota pēc aukstuma perioda. Sākumā vidējo skreju padarīju platāku vai jaunāku pieskrūvējot ar akumulatora urbjmašīnu līstīti. Šīs darbības manām bitēm nepatika, viņas mēdza arī man uzbrukt. Tad man nācās mukt. It īpaši viņām patika mani mati, kuros mēdza arī sapīties un iekost. Tāpēc, kad turpmāk gāju apraudzīt savas bites, centos vismaz cepurīti uzlikt. Skreju arī izgatavoju vienkāršāk aizbīdāmu un atbīdāmu.

Viena lieta man pie savām mājiņām ir iepatikusies. Zem peru telpas esošā grīdiņa man ir izgatavota tā, ka varu atvērt to no aizmugures. Telpa ir pietiekoši liela, ka grīdiņu varu viegli izvilkt un iztīrīt vai apmainīt pret citu. Vajdzības gadījumā, izvelkot grīdiņu, varu ar baterijas un spogulīša palīdzību apskatīties savas bites no apakšas. Varu novērot kamolu, aplūkot, cik kāres apdzīvo, pēc iespējas mazāk iejaucoties bišu dzīvē. 

Kad veicu apstrādi pret ērcēm, tad pavisam vienkārši varēju kontrolēt - izvelkot grīdiņu un saskaitot uz tā nobirušās ērces.

Tikai jāievēro viena lieta. Tā konstrukcija ir jāizgatavo tāda, lai būtu atverama arī pavisam slapjā laikā, kad viss ir briesmīgi sabriedis. Tāds nu ir mans stāst par manu pieredzi par maniem meklējumiem, lai atrastu sev pieņemamāko veidu darbā pie bitēm.

Autors: Aivars Jenerts

Mani pirmie soļi pie bitēm

Nekad nebiju iedomājies, ka man varētu būt bites. Taču pienāca laiks, kad sāku apdomāt situāciju, kurā esmu iedzīvojies. Dzīvoju dzīvoklī, gāju uz darbu, gāju mājās. Mans zemes pleķītis nebija tik tuvu, lai katru mīļu brīdi, kad to vēlētos varētu būt tur. Tā nu prātot, ka ne vistas, ne govi uz balkona turēt diez vai būtu iespējami. Vienīgais, ko teorētiski varētu, tās būtu bites, kuras varētu kaut vai pie kādas mājas tepat tuvumā, vai arī  mežā novietot. Bet kaut kad vēlāk, kad varētu dzīvot savā zemes pleķītī – tās pārvest uz turieni. Bez tam taču agrāk bites dzīvoja dobumos, tad kāpēc tad arī manas bites tā nevarētu darīt? Proti, viņas varētu dzīvot dobumā, kamēr man būtu laiks dzīvot savā zemes pleķītī un tās kopt!

Sāku ar to, ka ņēmu bibliotēkā visas iespējamās grāmatas par bitēm un bišu dzīvi, lai iepazītu, tā sakot teorētisko pusi un citu pieredzes. Protams, šodienās jau ir arī internets. Šo to pierakstīju, uzzīmēju.Tā kā man pašam patīk šo to izgatavot un labprātāk kaut ko darīt, kas ienāk manā galviņā, bet nevis kāds liek, tad pa brīvajiem brīžiem sāku gatavot savas bišu kāriņas, cirst dobu un likās pārāk arhaiski un darbietilpīgi, tāpēc izdomāju, ka jāizmanto modernās tehnoloģijas no celtniecība, plāns dēlītis iekšpusē, pielīmēts putuplasts, apvilkts ar dekoratīvo apmetumu. Ieguvums – mājiņa vieglāka, bitēm būs siltāk, darbus var darīt virtuvē.

Pirmo gadu savas bišu mājiņas izliku tepat tuvumā, pie kādas sievas bijušās darba kolēģītes mājas vecā lielā un zarainā kokā. Ļoti iespējams, ka tā bija liepa. Pēc mana prāta, bites tur vienīgi varētu ielidot un uzsākt savu pastāvīgo dzīvi. Vienu tādu savu meistarojumu ieslēpu mežā – bijušajā izcirtumā un jau kur jau kaut cik paaudzis un saulains, taču nekā. Rudenī noņēmu visas mājiņas, izvērtēju laika zoba iedarbību un veicot attiecīgus uzlabošanas darbus. Vēlāk padomāju, kāpēc gan man tās mājiņas neaizvest uz savu zemes gabaliņu un tur tās nenovietot? Tā arī izdarīju. Bija pienācis 2018. Gada 9. Jūnijs, biju laukos, bija priekšpusdiena un ļoti silts un saulains laiks, biju nolēmis vai nu mājiņas novietot mājiņas tuvējā priedītē. Tā bija pajauna, bet ļoti kupla, jo auga klajumā un nelielā pakalnītē. Man nācās staigāt turp atpakaļ vairākas reizes, jo katru reizi kaut kas pietrūka, proti, tad vajadzēja kāpnes, tad zāģi, tad urbjmašīnu un vēl nezin ko. Bet man jau vairs nebija jāsteidzas, mājiņa jau bija jānostiprina tā lai būtu stabilā līmenī, tā lai būtu vienkārši noņemama. 

Kad beidzot kādā zaru žoklī biju to izdarījis, tad atlika vien pēdējo piesiešanu, vajadzēja iet pusdienās. Tā kā īpašu steigu neredzēju, izdomāju, ka  tās pēdējās nostiprināšanas darbības veikšu pēc iestiprināšanās. 

Es gandrīz nekādu uzmanību nepievērsu tām bitēm, kas lidinājās apkārt, viņas gan pamazām kļuva vairāk un vairāk, bet es biju pārāk aizņemts ar saviem darbiem un bija jāiet ēst. Kad biju paēdis un jau gatavojos doties pie kastes un to piesiet, sieva man teica, lai es paskatot uz to pusi, kur mana priedīte. Tai pa gaisu tuvojās kaut kāds svešs mākonis, kaut kādu kukaiņu bars. Tās bija bites, bišu spiets!!! Viņas tuvojās manai priedītei un pilnībā apņēma to, pamazām lienot iekšā manā mājiņā, kuru nebiju kārtīgi nostiprinājis. Un tā 5:10 manā kastē ienāca bites, ienāca spiets. Labi, ka mājiņa starp zariem turējās diez gan stabili, bet atstāt tā arī nevarēju – vajadzēja piesiet. Kad bites bija kļuvušas mazliet mazāk, uzlicis galvā cepuri, gāju pa trepēm augšā to kasti piesiet. Vienīgi es brīnos, kā man nebija bail, jo savā laikā no daudz kā biju taču baidījies, man taču galīgi nebija, ne maskas, ne dūmekļa, itin nekā! Biju iedomājies – kad būs bišu gan jau tad arī iegādāšos instrumentus, tā ka tagad, gandrīz vienīgais,  ko varēju darīt bija priecāties un vērot notiekošo. Vērot kā bites lido iekšā un ārā no mājiņas. Taču ak vai! Bites bija ielidojušas mājiņā, kas vairāk bija ķeramo kaste, kurā pa ziemu tās noteikti nevarētu atstāt, bet nevis tajās ko biju sagatavojies, kā dobumus dzīvošanai. Bez tam arī kastē man nekā prātīga nebija – kaut kādi sadabūti daži veci rāmji, citi rāmji galīgi tukši un arī ne visa kaste pilna ar rāmjiem, dažas tukšās, citas no virspuses piesegtas ar līstītēm. Tā tas arī tobrīd arī bija, viss ko varēju izdarīt. Vismaz manā saprašanā. Manā rīcībā tagad bija nedēļa laika, kuras laikā man bija jādodas uz darbu, kaut kur bija jāiegādājas aprīkojums un kaut kādi instrumenti, kā arī jāsagatavo mājiņa, kurā tās bites pārvietot. Bet kā man gāja pēc nedēļas, nezinu vai drīkstu stāstīt.

Tagad, kad man ir drusku vairāk bites un esmu beidzis biškopības kursu un varu tikai saķert galvu par to, cik daudz esmu darījis aplam un brīnīties un kā viņas man ir izdzīvojušas. Šobrīd piebildīšu vienīgi to, ka viens no argumentiem par labu bitēm bija pārdomas par to, par tām iespējamajām darbībām, ko es varētu veikt, ja nu gadījumā palaimētos nodzīvot līdz pensijai. Tagad, kad līdz tai saucamajai “brīvībai” var teikt ir atlicis gads, ir milzīgs prieks, ka ir kāda bitīte, ka pasaule var būt reizēm tik skaista.

Autors: Aivars Jenerts

Grābiens

Manas bites bija pārziemojušas! Pavasarī paliku vienu korpusu ar svaigām svaigām šūnām uz grīdiņas, bet esošo peru korpusu uzcēlu virsū. Mans aprēķins bija – lai bišu ligzda nevarētu kļūt par šauru, jo, kad viņas piepildītu augšējo korpusu, varētu mierīgi turpināt darbu uz leju, kā es biju sapratis no lasītā.

Taču stropā man bija vēl viena problēma. Toreiz, kad pārcēlu stropā spietu, kas man tajā kastē atnāca, pārliku arī tās divas līstītes, pie kurām bites bija sākušas vilkt šūnas un kaut  ko pildīt tajās. Un tā manā stropā bija divas pašu bišu savilktas un apdzīvotas kāres, ar kurām neko nevarēja iesākt. Tās bija cieši piestiprinātas pie stropa, sniedzās līdz pašai grīdiņai un nebija kustināmas. Bez tam viena līstīte bija platāka par otru, ka knapi varēju stropā sabāzt visus 12 rāmjus.

Reiz gribēju tikt vaļā no līstītes. Dodoties pie stropa biju paņēmis līdz pannu no cepeškrāsns, kur to kāri varētu uzlikt. Uzmanīgi ar nazi atgriezu abas malas un lēnām aiz līstītes cēlu ārā. Nāca labi. Tikai uz kāres bez medus un bišu maizes bija arī peri, tāpēc pēdējā mirklī izdomāju to pārlikt citā vietā – tuvāk maliņai.

Taču tūlīt ar šausmām ieraudzīju, ka mana kāre netālu no augšas pa aizvākoto medu sāk plīst.

Domāt nebija laika. Pēdējā mirklī ar abām rokām saķēru medaino masu ar visām bitēm un uz metu uz pannas, jo bites briesmīgi koda.

Tagad manā stropā visas kāres bija izņemamas un pārvietojamas. Arī medus un bišu maize ļoti garšoja, tikai peri gāja zudumā.

Ideja par apakšējo korpusu nerealizējās. Mazliet gan bites bija sākušas izvilkt šūnas un ienest medu, bet beigu beigās izvēlējās labāk aizspietot. Nodomāju – tā es saņēmu spietu un tās es viņu atdevu atpakaļ. Ej nu saproti.

Kursos pie Armanda jau viss vienkārši un saprotami. Bet, kad esi pie savām bitēm, tad reizēm nezini ko iesākt. Bet ir ļoti labi, kad ir kur ko pamēģināt.

Autors: Aivars Jenerts