Biškopības virsotnes

Ar biškopību, jau vismaz 29 gadus nodarbojas mani vecāki. Bieži gadās dažādi pārpratumi un kuriozi. Vienu viss spilgtāko atgadījumu vēlos dalīt ar jums.

Kaimiņi un apkārtējie vienmēr ir zinājuši, ka mēs nodarbojamies ar biškopību, tāpēc, ja savā tuvumā ierauga nosēdušos spietus, vienmēr dod ziņu.

Tā nu kādā augusta rītā kaimiņiene, kurai pašai ir alerģija no bišu kodumiem, ejot uz dārzu pēc gurķiem, ievērojusi, ka pie liepas stumbra lidinās bites. Pavērusi skatienu uz augšu ieraudzījusi, ka bites jau ir iedzīvojušās un izveidojušas šūnas. Zvanīja manam tētim. Tētis, protams, ar lielāko prieku, bija gatavs doties pakaļ spietam.  Paņēmis dūmekli, apģērbu un spietu ķeramo somu garā kātā, sēdās mašīnā. Aizbraucot secināja, ka koks tomēr ir augstāks, nekā licies, bet tas nebija šķērslis, iegūt spietu. Nolēma zvanīt kaimiņam, kuram ir traktors ar kausu. Tā nu kaimiņš atbraucis, iesēdināja tēti un mammu traktora kausā un cēla tos augšup. Tā nu visi pieliekot pūles ieguva spietu. Saglābām kā mācējām, nākošo pavasari saime sagaidīja, bet līdz vasarai spēka nepietika.

Šis atgadījums ir visvairāk palicis atmiņā. Savā arhīvā atradu arī dažas bildes, tādēļ nolēmu padalīties ar Jums.

Autore: Santa Pavloviča