Kur bites, tur sirseņi
Ir jāpazīst tie ar kuriem var iznākt darīšana-piemēram kaimiņi. Citādi būs jāzīlē kā Lācītim Pūkam redzot Milzu Lempja pēdas- sak “vai viņiem gadījumā nav medus ? Un ja nu viņiem garšo Sivēni?”
Manā bērnības zemē Malēnijā sirseņu bija pamaz-varbūt aizrautīgās ķimizācijas laiki, varbūt vēsāks klimats. Pa kādam jau tāpat nositām-varēja pašausmināties, redzot centimetrīgo dzeloni...Savādāk bija Ogres novadā sevišķi pēdējos gados. Kamēr vēl viņi savā nodabā rušinājas pa plūmītēm, vēl nekas, bet medības pie skrejas un izdarības ar bitēm man nepatika. Teicu, ka būs karš. Tā nu viņi tev klausīs ! Reiz atveru stropa vāku-bet tur jau miga kā futbola bumba. Dīvaini, ka bitēm nekas-laikam sirseņi savā mājā nezog. Ko nu? Kļūdīties nedrīkst-būs sāpīgi. Nospriedu, ka viņiem vēl gēnos nav iesēdies ienaidnieks “Putekļusūcējs” , un piemīt paradums lidot uz gaismu. Tā nu naktī ķēros klāt. Bet gudri gan tie strīpainie !Kādi trīs dežuranti brīdina ārpusē, pārītis citu kā pārtvērējiznīcinātāji bola acis pa jumta ventilācijas caurumu- otro caurumu tālredzīgi biju aiztaisījis. Drīz vien šie aptver, ka visi , kas izlido, pazūd-un atlikušie vairs nenāk karot, tik dūc pa jumta iekšpusi. Varbūt beidzās regulārie spēki...Ausa jau rīts, metu mieru. Pirmajā naktī biju nonīcinājis 120 gabalus, (kopumā pūznī bija ap 200). Otrā naktī cīņa ritēja jau pa jumta iekšpusi. Kāds pa starpu pat mēģināja dzelt, bet tādu pašaizliedzīgu cīņu, kā pie bitēm nenovēroju. Individuālisti laikam. Ja ir gadījies redzēt bišu un sirseņa cīņu, tā ir ļoti asa, bet īsa, un bites karo nesavtīgi. Sirsenis tad izskatās kā izvārīts. Kāds leišu bitenieks ekskursantiem stāstīja , ka bites tajā brīdī paceļot temperatūru līdz 140 grādiem...Varbūt aizmirsa piebilst-pēc Fārenheita...Sirsenis jau svaiga gaisa mīļotājs-spainītī noķerts pēc 5 minūtēm ir pagalam.
Otrā naktī pret rītu jau varēju ņemt ūdeni palīgā, jo putekļusūcējs sirseņu šūnas lāga negribēja rīt. Uz beidzamā ripuļa bija pati mamma-skaists eksemplārs-kādus piecus centimetrus gara. Neparko negribēja slīkt. Saule uzlēkusi, ienaidnieks pieveikts, un tad atlido tāda galīgi nodzīta sirseņu vecenīte aplauzītiem spārniem ar ūdens pilienu žokļos- bērniņiem rīta putriņai.. Bet mājas vairs nav! Žēl palikās , uz brīdi jutos kā franču fantastikas rakstnieka Ronī vecākā stāsta “Ksipehūzas ”varonis- esam uzvarējuši, bet ir iznīcināta vesela sveša civilizācija, žēl, bet tāds bija liktenis.
Ar to vien mūsu iepazīšanās nebeidzās. Sāku viņus izsekot, bet viltīgi gan tie sirseņi-uzreiz maina kursu un noslēpjas. Nerāda, kur miga. Reiz , citugad, uzeju nejauši - pirtsaugšā. Blakus lapseņu pūznim. Koalīcija laikam. Nu te būs vienkārši, domāju. Ir jau tālšāvēji aerosoli, lai tik pienāk vakars! Bet aerosols pa ziemu pārrūsējis, un rītā iestājas lietusperiods uz kādu nedēļu. Nelido neviens. Ko nu šie ēdīs, domāju? Tad pēc nedēļām divām, sarūpējis aerosolu, skatos-sirseņiem ir klājies labi, lapseņu gan vairs nav, tik pūznim sānos apaļš caurumiņš...Izēduši. Te nu bija koalīcija.
Tagad tie siltie rudeņi, bites jau gandrīz guļ, nevaru saprast, ko tie sirseņi vēl maisās pa dārzu . Pulcējas vienās noteiktās vietās. Tvēru jau gāzes degli, tad man pielēca-kāzas rīko, un tur ir feromons. Lai jau, domāju, ziema noliks šo to vietā. Citādi nelāgi-kā iet uz svešu diskoteku ar ugunsmetēju. Tā ka sirseņi nebeidz pārsteigt. Bet mežā pie sirseņiem koka dobumā mani gājieni būtu daudz riskantāki. Tā viņu teritorija, norunas jārespektē.
Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš
