Kur bites, tur sirseņi

Ir jāpazīst tie ar kuriem var iznākt darīšana-piemēram kaimiņi. Citādi būs jāzīlē kā Lācītim Pūkam redzot Milzu Lempja pēdas- sak “vai viņiem gadījumā nav medus ? Un ja nu viņiem garšo Sivēni?”

Manā bērnības zemē Malēnijā sirseņu bija pamaz-varbūt aizrautīgās ķimizācijas laiki, varbūt vēsāks klimats. Pa kādam jau tāpat nositām-varēja pašausmināties, redzot centimetrīgo dzeloni...Savādāk bija Ogres novadā sevišķi pēdējos gados. Kamēr vēl viņi savā nodabā rušinājas pa plūmītēm, vēl nekas, bet medības pie skrejas un izdarības ar bitēm man nepatika. Teicu, ka būs karš. Tā nu viņi tev klausīs ! Reiz atveru stropa vāku-bet tur jau miga kā futbola bumba. Dīvaini, ka bitēm nekas-laikam sirseņi savā mājā nezog. Ko nu? Kļūdīties nedrīkst-būs sāpīgi. Nospriedu, ka viņiem vēl gēnos nav iesēdies ienaidnieks “Putekļusūcējs” , un piemīt paradums lidot uz gaismu. Tā nu naktī ķēros klāt. Bet gudri gan tie strīpainie !Kādi trīs dežuranti brīdina ārpusē, pārītis citu kā pārtvērējiznīcinātāji bola acis pa jumta ventilācijas caurumu- otro caurumu tālredzīgi biju aiztaisījis. Drīz vien šie aptver, ka visi , kas izlido, pazūd-un atlikušie vairs nenāk karot, tik dūc pa jumta iekšpusi. Varbūt beidzās regulārie spēki...Ausa jau rīts, metu mieru. Pirmajā naktī biju nonīcinājis 120 gabalus, (kopumā pūznī bija ap 200). Otrā naktī cīņa ritēja jau pa jumta iekšpusi. Kāds pa starpu pat mēģināja dzelt, bet tādu pašaizliedzīgu cīņu, kā pie bitēm nenovēroju. Individuālisti laikam. Ja ir gadījies redzēt bišu un sirseņa cīņu, tā ir ļoti asa, bet īsa, un bites karo nesavtīgi. Sirsenis tad izskatās kā izvārīts. Kāds leišu bitenieks ekskursantiem stāstīja , ka bites tajā brīdī paceļot temperatūru līdz 140 grādiem...Varbūt aizmirsa piebilst-pēc Fārenheita...Sirsenis jau svaiga gaisa mīļotājs-spainītī noķerts pēc 5 minūtēm ir pagalam.

Otrā naktī pret rītu jau varēju ņemt ūdeni palīgā, jo putekļusūcējs sirseņu šūnas lāga negribēja rīt. Uz beidzamā ripuļa bija pati mamma-skaists eksemplārs-kādus piecus centimetrus gara. Neparko negribēja slīkt. Saule uzlēkusi, ienaidnieks pieveikts, un tad atlido tāda galīgi nodzīta sirseņu vecenīte aplauzītiem spārniem ar ūdens pilienu žokļos- bērniņiem rīta putriņai.. Bet mājas vairs nav! Žēl palikās , uz brīdi jutos kā franču fantastikas rakstnieka Ronī vecākā stāsta “Ksipehūzas ”varonis- esam uzvarējuši, bet ir iznīcināta vesela sveša civilizācija, žēl, bet tāds bija liktenis.

Ar to vien mūsu iepazīšanās nebeidzās. Sāku viņus izsekot, bet viltīgi gan tie sirseņi-uzreiz maina kursu un noslēpjas. Nerāda, kur miga. Reiz , citugad, uzeju nejauši - pirtsaugšā. Blakus lapseņu pūznim. Koalīcija laikam. Nu te būs vienkārši, domāju. Ir jau tālšāvēji aerosoli, lai tik pienāk vakars! Bet aerosols pa ziemu pārrūsējis, un rītā iestājas lietusperiods uz kādu nedēļu. Nelido neviens. Ko nu šie ēdīs, domāju? Tad pēc nedēļām divām, sarūpējis aerosolu, skatos-sirseņiem ir klājies labi, lapseņu gan vairs nav, tik pūznim sānos apaļš caurumiņš...Izēduši. Te nu bija koalīcija.

Tagad tie siltie rudeņi, bites jau gandrīz guļ, nevaru saprast, ko tie sirseņi vēl maisās pa dārzu . Pulcējas vienās noteiktās vietās. Tvēru jau gāzes degli, tad man pielēca-kāzas rīko, un tur ir feromons. Lai jau, domāju, ziema noliks šo to vietā. Citādi nelāgi-kā iet uz svešu diskoteku ar ugunsmetēju. Tā ka sirseņi nebeidz pārsteigt. Bet mežā pie sirseņiem koka dobumā mani gājieni būtu daudz riskantāki. Tā viņu teritorija, norunas jārespektē.

Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš

Par Augsto Bišu komisāri spietu lietās

Bērnībā mani bišu darbi sākās ar spietu vaktēšanu. Ne jau vienmēr izdevās tik precīzi notrāpīt, gadījās, ka spiets jau gulēja uz eglīšu dzīvžoga. Bija vien jāvāc spietu grozā-tādā kā lielā apaļā tortes kastē ar liepu lūku pinumu vienā galā. Parasti pašas sagāja. Bet tur bija arī sava romantika. Roka spietā- citur tādu sajūtu grūti atrast. Ja nu vienīgi...

Manā tagadējā dzīves vietā gar dravu iet spietu ceļš un mežā pareizie ozoli - liec tik stropiņu un gaidi, un tā arī vairākus gadus darīju, bet vienreiz tā kā nejauša doma, kā balstiņa no ārpuses saka- “A tu vispirms tiec ar saviem galā...” Nolēmu, ka tas kāds Bišu Pārvaldnieks un paklausīju. Tāpat jau pa kādam atnāca turpat mājās- vienreiz skaisti dzeltenas, tad pat tā kā kaukāzietes. Reiz gan gribēja piesisties riktīgas klaidones- tādas melni zilganas, niknas un nobružātas. Teicu, ka negribu, lai iet citur.

Svešie spieti gāja savu ceļu, kādreiz pārnakšņoja, citreiz tikai atpūtās, kamēr vienreiz pievakarē ar varenu dūkšanu netipiskā vietā -pīlādzī – iemetās patiešām milzenis. Pieņem tādas sievišķīgas formas un gozējas vakara saulē kā labi iedegusi meitene dabīgā lielumā. Un tad tā pati nejaušā doma vai mazā balstiņa saka : “Kāpēc tu domā , ka bitēm vajag pārvaldnieku-varbūt viņām ir Augstā Bišu Komisāre spietu lietās? ” Nu tā kā Eiropā, piemēram. Tiešām , spietošana vairāk sieviešu darīšana, tranu puikām citi darbi. Spiets tiešām bija milzīgs, sameties astoņu metru augstumā virs zemes . Un simtgadīgais pīlādzis ir tāds neērts koks priekš spietu ņemšanas. Sāku gan meklēt trepes- ar vienām nepietiktu- , bet ģimene atrunāja, sakot, ka mazbērniem tomēr vajadzīgs vectēvs...Vai tad domāja, ka es ar šo aizlaistos prom? Jā, un kā tad beidzās? Pakārdināja un trešajā dienā aizlaidās tālāk, kā jau meitenes to dara. Skaistās formas pazuda jau otrajā dienā. Arī meitenēm tā notiek...Palika bilde un atmiņas. Katru dienu tā vis negadās. “Un vai tad pa divām dienām neko nevarēji sadarīt- būtu trepes uzbūvējis, kaut pūralādē būtu salaidis!?” - tā man teica rausīgāki ļaudis. Nebija priekš manis, un tur noteikti bija sajukuši kopā vairāki spieti. Slēgtā telpā būtu pamatīgs kautiņš un tādas izkāvušās lāga nedzīvo, to gan esmu pieredzējis. Labāk bilde un skaistas atmiņas, nekā rūpes visas vasaras garumā. Arī citas milzu lietas dabā var nebūt uz labu. Tā man reiz gadījās ar lielu egli-nu domāju būs plati dēļi, bet ātri satrupēja. Kaut kāda nedabīga ātraudze bija.

Spietošana ir viena liela dabas mistērija, un dalībniekus nemaz nevajag pārāk traucēt –ja nu varbūt drusku vietu parādīt. Fotografēšana arī par labu nenāks -kā tad mežā apskatīta sēne vairs negrib augt? Būs jāpalūdz Komisārei atļauja, ja gadījumā gribēšu taisīt kādu perfomanci – kaut vai bišu bārdu , piemēram. Mēs ar viņu tagad tikpat kā pazīstami...Ja ļaus, būs vēl citi stāsti.

Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš

Par bitēm no seniem laikiem

Manā bērnībā viedierīču nebija, iztikām ar stāstiem. Visinteresantākie bija par lāču medībām- nu kad vēl tie lāči bijuši-, jo tie postījuši bišu kokus. Ja zem dores piekārtais bluķis nelīdzējis, taisījuši luktu, kur tad mednieks ar kramenīcu lāci gaidījis ( uz luktu ejot gājuši divi, līdzi velkot maišeli ar zirgu mēsliem, un viens tad nācis atpakaļ , lai lācis domā , ka mednieks aizgājis). Tālākais nu Dieva rokā. Bet ja veiksme mednieka pusē, tad visgaršīgākās esot pelnos ceptas lāča ķepas. Var jau būt, ka stāstītājs bija drusku ietekmējies no Old Vaverlī piedzīvojumiem.

Ap 20.g.s. sākumu senčiem esot bijuši bluķa stropi, un , ja kādreiz bērniem apsāpējies kakls, vecais tēvs pat ziemā gājis tik pie bluķa, pagrabinājis apsega krijus un drīz nācis ar šūnu gabaliņu. Pa ziemu bluķi bijuši zem sniega kupenas, un vienreiz ap 1919. gadu bijusi tāda sērsna, ka Pilsoņu kara laikā Bulak-Balahoviča jātnieki jājuši ar zirgiem pāri visiem bluķiem. Pēc tam divdesmitajos gados apgādāti jau moderni rāmīšu stropi un vaska spiede “Vafelnīca” - to varēts nopirkt tik par zelta naudu, jo kā nekā ražošanas līdzeklis. Šie stropi bija slēdzami- jumta iekšpusē pamatīgs āķis, ko pirms atvēršanas vajadzēja pavilkt ar citu āķi. Bet vienreiz, jau “mūsu laikos”, jumts pasprūk, un piedurkne pienaglota gan. Labi, ka ne ar visu roku. Tad no šīs ekstras atteicās. Pāris tādu simtgadnieku man vēl kalpo. Iekšpuse tiem bija no liepas koka, ārpuse no priedes, gals atverams, pa vasaru ieliekams stikla šķirdēlis, skaties , kā bites dzīvojas. Muižas galdnieka darbs kā nekā.

Reiz , jau 30 to gadu beigās, mans tēvs priecīgs vedis medu uzpircējam uz Alūksni. Medus saliets ciema amatnieka taisītās bleķa piena kannās. Bet no Garjuru kalna rati ripo ātri, bremžu jau tiem nav, kā Eiropā. Un kannas kratās, un cinnējums nāk vaļā...

Jo medus pēc svara nav ne piens, ne ūdens, un tā nu rodas zināmi zaudējumi. Tēvs pēc tam visu mūžu “čortojās “, ka neienācis prātā apgriezt kannas ar vākiem uz leju. Formai jāatbilst saturam- tā ir mācījis satīriķis Edgars Liepiņš. Reiz, jau sovhozu laikos, pieredzēju kā pēc plāna steidzīgi pieņemamos šķidros minerālmēslus, tā saucamos ŽKU , salaida dīzeļdevielas cisternā. No rīta cisterna kā sardele, bet minerāļi paši aiztecējuši uz lauku. Jo tie arī ir smagāki par ūdeni, kur nu vēl soļarku. Fizika, ko padarīsi .

Kad jau biju tiktāl paaudzies, ka varēju pastiept 11 litru kanniņu ar medu , tā ap sešdemito gadu vidu, braucām uz Pečoru tirgu. Tirgojām uz svara, par 2 līdz 2,5 rubļi kilogramā. Dažreiz pat glāzēs un sinepju burciņās . Un garšošanai vajadzēja mācēt pili medus tā eleganti uzliet uz delnas virspuses – ja piespiež delnai īkšķi, veidojas tāda bedrīte. Tur tad bija tā degustēšana. Vēlāk gan man paskaidroja, ka delnas virspuse tos laikos bija salīdzinoši tīrākā vieta. Jo tie durvju rokturi... Un tā nu tirgošana iet, kanna tukša, bet medu , kā zināms, tik ātri no trauka neizliesi. Un te kā saukta, pajauna setu māmiņa ar dūšīgu sprogainu puišeli, kuram ļoti garšojot medus. Nu ja medus beidzies, viņš vismaz izlaizīšot kannu. Bet mums rodas zināmas bažas, vai puika neiesprūdīs. (tolaik vēl “Emīla nedarbi “ nebija uzņemti). Un drošs paliek drošs māmiņa ar jostiņu nomēra gan kannu gan puikam galvu. Rādās, ka būs labi, un viņi aiziet krāna virzienā. Pēc brīža atpakaļ , puika laimīgs, bet sprogas, rociņas un krekliņš lipīgs. Tomēr visi priecīgi, un mums ir tīra kanna , kur pārvest Peipusa līdaku. Liela bija, centimetrus septiņdesmit gara! Trīs rubļi maksāja.

Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš