Par Augsto Bišu komisāri spietu lietās
Bērnībā mani bišu darbi sākās ar spietu vaktēšanu. Ne jau vienmēr izdevās tik precīzi notrāpīt, gadījās, ka spiets jau gulēja uz eglīšu dzīvžoga. Bija vien jāvāc spietu grozā-tādā kā lielā apaļā tortes kastē ar liepu lūku pinumu vienā galā. Parasti pašas sagāja. Bet tur bija arī sava romantika. Roka spietā- citur tādu sajūtu grūti atrast. Ja nu vienīgi...
Manā tagadējā dzīves vietā gar dravu iet spietu ceļš un mežā pareizie ozoli - liec tik stropiņu un gaidi, un tā arī vairākus gadus darīju, bet vienreiz tā kā nejauša doma, kā balstiņa no ārpuses saka- “A tu vispirms tiec ar saviem galā...” Nolēmu, ka tas kāds Bišu Pārvaldnieks un paklausīju. Tāpat jau pa kādam atnāca turpat mājās- vienreiz skaisti dzeltenas, tad pat tā kā kaukāzietes. Reiz gan gribēja piesisties riktīgas klaidones- tādas melni zilganas, niknas un nobružātas. Teicu, ka negribu, lai iet citur.
Svešie spieti gāja savu ceļu, kādreiz pārnakšņoja, citreiz tikai atpūtās, kamēr vienreiz pievakarē ar varenu dūkšanu netipiskā vietā -pīlādzī – iemetās patiešām milzenis. Pieņem tādas sievišķīgas formas un gozējas vakara saulē kā labi iedegusi meitene dabīgā lielumā. Un tad tā pati nejaušā doma vai mazā balstiņa saka : “Kāpēc tu domā , ka bitēm vajag pārvaldnieku-varbūt viņām ir Augstā Bišu Komisāre spietu lietās? ” Nu tā kā Eiropā, piemēram. Tiešām , spietošana vairāk sieviešu darīšana, tranu puikām citi darbi. Spiets tiešām bija milzīgs, sameties astoņu metru augstumā virs zemes . Un simtgadīgais pīlādzis ir tāds neērts koks priekš spietu ņemšanas. Sāku gan meklēt trepes- ar vienām nepietiktu- , bet ģimene atrunāja, sakot, ka mazbērniem tomēr vajadzīgs vectēvs...Vai tad domāja, ka es ar šo aizlaistos prom? Jā, un kā tad beidzās? Pakārdināja un trešajā dienā aizlaidās tālāk, kā jau meitenes to dara. Skaistās formas pazuda jau otrajā dienā. Arī meitenēm tā notiek...Palika bilde un atmiņas. Katru dienu tā vis negadās. “Un vai tad pa divām dienām neko nevarēji sadarīt- būtu trepes uzbūvējis, kaut pūralādē būtu salaidis!?” - tā man teica rausīgāki ļaudis. Nebija priekš manis, un tur noteikti bija sajukuši kopā vairāki spieti. Slēgtā telpā būtu pamatīgs kautiņš un tādas izkāvušās lāga nedzīvo, to gan esmu pieredzējis. Labāk bilde un skaistas atmiņas, nekā rūpes visas vasaras garumā. Arī citas milzu lietas dabā var nebūt uz labu. Tā man reiz gadījās ar lielu egli-nu domāju būs plati dēļi, bet ātri satrupēja. Kaut kāda nedabīga ātraudze bija.
Spietošana ir viena liela dabas mistērija, un dalībniekus nemaz nevajag pārāk traucēt –ja nu varbūt drusku vietu parādīt. Fotografēšana arī par labu nenāks -kā tad mežā apskatīta sēne vairs negrib augt? Būs jāpalūdz Komisārei atļauja, ja gadījumā gribēšu taisīt kādu perfomanci – kaut vai bišu bārdu , piemēram. Mēs ar viņu tagad tikpat kā pazīstami...Ja ļaus, būs vēl citi stāsti.
Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš
