Par bitēm no seniem laikiem
Manā bērnībā viedierīču nebija, iztikām ar stāstiem. Visinteresantākie bija par lāču medībām- nu kad vēl tie lāči bijuši-, jo tie postījuši bišu kokus. Ja zem dores piekārtais bluķis nelīdzējis, taisījuši luktu, kur tad mednieks ar kramenīcu lāci gaidījis ( uz luktu ejot gājuši divi, līdzi velkot maišeli ar zirgu mēsliem, un viens tad nācis atpakaļ , lai lācis domā , ka mednieks aizgājis). Tālākais nu Dieva rokā. Bet ja veiksme mednieka pusē, tad visgaršīgākās esot pelnos ceptas lāča ķepas. Var jau būt, ka stāstītājs bija drusku ietekmējies no Old Vaverlī piedzīvojumiem.
Ap 20.g.s. sākumu senčiem esot bijuši bluķa stropi, un , ja kādreiz bērniem apsāpējies kakls, vecais tēvs pat ziemā gājis tik pie bluķa, pagrabinājis apsega krijus un drīz nācis ar šūnu gabaliņu. Pa ziemu bluķi bijuši zem sniega kupenas, un vienreiz ap 1919. gadu bijusi tāda sērsna, ka Pilsoņu kara laikā Bulak-Balahoviča jātnieki jājuši ar zirgiem pāri visiem bluķiem. Pēc tam divdesmitajos gados apgādāti jau moderni rāmīšu stropi un vaska spiede “Vafelnīca” - to varēts nopirkt tik par zelta naudu, jo kā nekā ražošanas līdzeklis. Šie stropi bija slēdzami- jumta iekšpusē pamatīgs āķis, ko pirms atvēršanas vajadzēja pavilkt ar citu āķi. Bet vienreiz, jau “mūsu laikos”, jumts pasprūk, un piedurkne pienaglota gan. Labi, ka ne ar visu roku. Tad no šīs ekstras atteicās. Pāris tādu simtgadnieku man vēl kalpo. Iekšpuse tiem bija no liepas koka, ārpuse no priedes, gals atverams, pa vasaru ieliekams stikla šķirdēlis, skaties , kā bites dzīvojas. Muižas galdnieka darbs kā nekā.
Reiz , jau 30 to gadu beigās, mans tēvs priecīgs vedis medu uzpircējam uz Alūksni. Medus saliets ciema amatnieka taisītās bleķa piena kannās. Bet no Garjuru kalna rati ripo ātri, bremžu jau tiem nav, kā Eiropā. Un kannas kratās, un cinnējums nāk vaļā...
Jo medus pēc svara nav ne piens, ne ūdens, un tā nu rodas zināmi zaudējumi. Tēvs pēc tam visu mūžu “čortojās “, ka neienācis prātā apgriezt kannas ar vākiem uz leju. Formai jāatbilst saturam- tā ir mācījis satīriķis Edgars Liepiņš. Reiz, jau sovhozu laikos, pieredzēju kā pēc plāna steidzīgi pieņemamos šķidros minerālmēslus, tā saucamos ŽKU , salaida dīzeļdevielas cisternā. No rīta cisterna kā sardele, bet minerāļi paši aiztecējuši uz lauku. Jo tie arī ir smagāki par ūdeni, kur nu vēl soļarku. Fizika, ko padarīsi .
Kad jau biju tiktāl paaudzies, ka varēju pastiept 11 litru kanniņu ar medu , tā ap sešdemito gadu vidu, braucām uz Pečoru tirgu. Tirgojām uz svara, par 2 līdz 2,5 rubļi kilogramā. Dažreiz pat glāzēs un sinepju burciņās . Un garšošanai vajadzēja mācēt pili medus tā eleganti uzliet uz delnas virspuses – ja piespiež delnai īkšķi, veidojas tāda bedrīte. Tur tad bija tā degustēšana. Vēlāk gan man paskaidroja, ka delnas virspuse tos laikos bija salīdzinoši tīrākā vieta. Jo tie durvju rokturi... Un tā nu tirgošana iet, kanna tukša, bet medu , kā zināms, tik ātri no trauka neizliesi. Un te kā saukta, pajauna setu māmiņa ar dūšīgu sprogainu puišeli, kuram ļoti garšojot medus. Nu ja medus beidzies, viņš vismaz izlaizīšot kannu. Bet mums rodas zināmas bažas, vai puika neiesprūdīs. (tolaik vēl “Emīla nedarbi “ nebija uzņemti). Un drošs paliek drošs māmiņa ar jostiņu nomēra gan kannu gan puikam galvu. Rādās, ka būs labi, un viņi aiziet krāna virzienā. Pēc brīža atpakaļ , puika laimīgs, bet sprogas, rociņas un krekliņš lipīgs. Tomēr visi priecīgi, un mums ir tīra kanna , kur pārvest Peipusa līdaku. Liela bija, centimetrus septiņdesmit gara! Trīs rubļi maksāja.
Autors: Jānis Ozols-Ozoliņš
