Kā es lietuviešu bites izglābu
Katru gadu cenšos apmeklēt bitenieku svētkus Lietuvā. Patīk tas burziņš, jautrība, protams, lielais gājiens ar karogiem un tērpiem. Protams, tirdziņš, kurā var atrast, kā iztērēt naudu pat tad, ja viss inventārs jau ir un ar rezervi.
Starp daudzām citām lietām tiek pārdotas arī sēra plāksnītes, ko ieliek speciālā kvēpeklī un aizdedzina, lai noliktavās apkarotu visādus mošķus. Bitenieku gadījumā – vaska kodi. Pirms manis lietuviešu dāma, iegādājusies sēra plāksnītes, prasa, kā tās lietot (saprašanas līmenī valodu zinu, ar runāšanu gan ir grūti, jo vārdos uzsvari “staigā”). Pārdevēja steigā paskaidro, ka vajag iekarināt (plāksnītei ir pat speciāls caurums) un aizdedzināt. Pati priekš sevis dāma vēl skaļi rēķina, cik viņai vajag, lai uz katru saimi būtu divas plāksnītes.
Man kļūst nepārprotami skaidrs, ka kādai dravai draud apokalipse, jo lietuviešu biteniece ir sapratusi, ka plāksnītes domātas varras apkarošanai. Principā jau arī izskatās kā jebkuras citas, tikai jāaizdedzina. Pasaucu viņu malā un, kā nu prasdams, izskaidroju, kam tās plāksnītes domātas un kas notiks, ja viņa kūpošas plāksnītes ieliks stropos. Lieki teikt, ka lietuviešu biškope bija ļoti pateicīga un sēra plāksnītes atdeva atpakaļ.
Mans vectēvs kādreiz stāstīja par līdzīgu gadījumu tepat Latvijā. Tie bija laiki – šķiet, 70.-to gadu sākums – kad spēcīgi insekticīdi – DDT jeb dusts un heksahlorāns (heksahlorcikloheksāns) lauksaimniecībā bija brīvi pieejami, tika uzskatīti par pilnīgi nekaitīgiem siltasiņu dzīvniekiem un kaisīti burtiski pa labi-pa kreisi, pat govīm spalvā, lai dunduri nekož. Kāds biškopis, rudenī noliekot glabāt tukšās kāres, tās bija apkaisījis ar kādu no minētajam indēm, lai kode neiemetas. Pēc tam, vai nu aizmirsis, vai nolēmis, ka pa ziemu inde ir izvējojusies, vasaras sākumā izmantojis kāres ligzdu paplašināšanai. Rezultātā visās paplašinātajās saimēs beigtās bites gulējušas akurātos celiņos zem saindētajām kārēm. Biškopis ilgi neesot varējis sev to piedot, gandrīz gribējis galu padarīt. Viens no gadījumiem, kad labāk mācīties no citu kļūdām.
Autors: Ilmārs Jargans
