Tā vella bite...
Mana bērnība pagāja dzimtas mājās “Upeslīči” – skaistā, pakalnu ieskautā vietā pa vidu starp Alūksni un Gulbeni, pavisam netālu no daudziem zināmajām Ates dzirnavām. Vectēvs Jānis Jargans (1911-1999) bija varens bitenieks. Varens visās nozīmēs. Atceros, kā viņš, lai gan augumā vidējs, bet plecīgs un sīksts, vēl mūža nogalē – pēc maniem rēķiniem sanāk, ka gandrīz 70 gadu vecumā – bišu mākoņa pavadīts, uz rokām nesa mājās divas pilnas stāvstropa magazīnas ar medu no simt metru attālās dravas. Man kā puišelim toreiz tā bija pierasta aina, nesaskatīju tajā nekā īpaša. Šķiet, ka vēl agrākās bērnības atmiņās viņš nesa pat pa trim. Tagad, cilājot 6-8 rāmīšu pusmagazīnas ar medu stenēdams un pūzdams, es pa laikam sevi kauninu: “Atceries vectēvu!”.
Arī bites bija tikpat varenas kā vectēvs. Tādas, kas nepieļauj paviršību, steigu vai neuzmanību. Piemēram, kaltiņa iekrišana stropā varēja izprovocēt lokālu katastrofu – kad dusmīgs bišu mākonis no kārēm ceļas augšā vertikāli un par tādu dūmekli viņām nošķaudīties. “Īstas bites”, kā mēdzu teikt, jo pats joprojām dravoju ar tādām, nevis “apātiskajām” bakfāstietēm (kuras pat ļauj lapsenēm netraucēti dzīvoties pa malējām kārēm!) vai miermīlīgajām krainietēm.
No mūsdienās pieņemtā dravnieka apģērba vectēvam bija tikai sejas maska. Viņš vilka bieza brezenta jaku un bikses, palūdza mūs apsiet piedurknes ar striķi, lai bites nelien iekšā. Un rokas rūpīgi ierīvēja ar visparastāko etiķi. Nezinu gan, vai tas ko līdzēja. Cik esmu vaicājis par sevi vecākiem dravniekiem, neviens nav mācējis paskaidrot, kāpēc tas tika darīts. Vectēvs pats uzskatīja, ka ar etiķi sasmērētās delnās bites tomēr dzeļ mazāk.
Tā kā drava atradās nogāzītē turpat aiz mājas, bites visu teritoriju uzskatīja par savējo. Brīdi pa brīdim kāda sakreņķējusies sargbite, spārnus tricinādama, siroja pa mauriņu pie paša lieveņa un, skaļi spindzēdama, meklēja kašķi. Visbiežāk tika suņiem. Es ļoti ātri iemācījos atšķirt bišu skaņas un uzvedību: mierīgo darba sanoņu un lidināšanos pa ziediem no nervozas mētāšanās un brīdinošas spindzēšanas. Zināju, ka bišu tuvumā nedrīkst vicināties ar rokām, dauzīties, izdarīt straujas kustības. Ka viņas ļoti kaitina tādi darbi kā ravēšana un pļaušana. Kā rīkoties, ja bite ieskrien matos (grūti tagad noticēt, bet bērnībā man bija blondi, čirkaini mati). Un biju iemācījies, kas jādara, dzirdot komandu “Nikna bite!” – jānoliec galva un ātri jāskrien iekšā garāžā vai pūrūzī (priekšnamā). Ja nevar pagūt, tad jānoliecas, cik zemu var, jāpieplok zemei, kamēr draudīgā radība ir projām vai arī paguvusi ieķerties sunim pinkās.
Bet mazam bērnam jau grūti saprast, kā īsti būs, kad tā bite iedzels. Kā ods vai dundurs? Īstā saprašana nāk tikai tad, kad viss pārbaudīts uz savas ādas – gludeklis, oglīte, elektrība... Man ar biti gadījās tieši tā. Šķiet, tobrīd bija nepilni četri gadi. Aizrāvies ar kaut ko savu, nepievērsu uzmanību mātes brīdinājumam par niknu biti... Asas sāpes, un garāžā, jeb, kā mūspusē teica, vāgūzī ieskrēju jau ar visu biti, kas, gluži kā klipsis, turējās pie auss ļipiņas, turpināja dzelt un, kā šai bišu rasei raksturīgs, skaļi “kliegt”, lai radītu upurim vēl lielāku paniku. Caur asarām spēju tikai saukt mātei: “Ņem to vella biti nost!”. “Vells” bija lielākā rupjība, ko tobrīd zināju... biju naivs un nesamaitāts. Kad sāpes pārgāja, protams, staigāju kā dienas varonis.
Nākamajās vasarās jau iemācījos mierīgi sadzīvot ar to, ka ik pa laikam kāda iedzeļ. Pa rokai vienmēr bija “Validola” tablete – samitrinot to un pieliekot pie dzēliena vietas, sāpes pāriet gandrīz uzreiz. Kad vectēvs ņēma nost medu, tad gan centos dienas divas – trīs lieki ārā nerādīties: tas būtu pārāk ekstrēmi. Labāk brīvprātīgi pieteicos atvākot kāres. Un, braucot ar divriteni, bija izveidojies noturīgs paradums galvu piešķiebt un ieraut plecos: vienīgais celiņš, kur varēju mācīties braukt, bija tieši starp mājām un dravu. Bites, protams, tādu iespēju nekavējās izmantot...
Tāpēc, pirmo reizi nonākot Santas Biļinskas mācību dravā Brankās un redzot, kā viņa ar pirkstu pabīda bites uz kāres šurpu-turpu, nevilšus izspruka jautājums: “Ko Tu viņām esi iebarojusi?” Pēc analoģijas ar nomocītajiem tīģeriem Taizemes atrakciju parkos, kuri tiek sabaroti ar narkotikām, lai tūristi varētu ar tiem fotografēties kā ar plīša rotaļlietām. Biju pieradis pie daudz temperamentīgākām bitēm, tāpēc jutos manāmi pārsteigts. Bet vispār uzskatu, ka apšaubīt kāda dravnieka izvēlēto bišu rasi nav labais tonis, tāpat kā strīdēties, kurš suns labāks – kaukāzietis, toiterjers, mopsis vai jauktenītis, kas paņemts no kaimiņiem ... Katram savs! Piemēram, ASV ir vairāki bitenieki, kas dravo ar āfrikanizētajām killerbitēm un ir ar tām pilnīgi laimīgi. Es viņus ļoti labi saprotu!
