Mazi stāstiņi no dzīves

Tā kā manas novietnes nav pārāk tālu no Rīgas, bieži sanāk uzņemt ciemiņus. Ģimenes, kas grib palūkoties uz bišu dzīvi tuvplānā, vienkārši draugus un paziņas, kas grib mazliet atpūsties dabā. Tālākie ciemiņi bijuši pat no Indijas. Visiem esmu izreklamējis, ka vērot bišu darbošanos ienesuma laikā ir labākā meditācija, kurā vispār pazūd laiks, bet stropa gaiss pilnīgi pierādīti pasargā no dažādām elpceļu slimībām.

Kāds mans draugs, liela uzņēmuma īpašnieks, sauksim viņu par Normundu, arī atbrauca paciemoties pie bitēm. Bet sākumā bija diezgan piesardzīgs. Pirmais jautājums: “Vai viņas man nevar iekost?” Teicu, ka, ja kāda iekodīs, uzreiz samaksāšu viņam 100 eiro. Zinot, ka es nemētājos ne ar vārdiem, ne naudu, Normunds ar mani kopā braši devās pie stropiem, nostājāmies aiz viena no tiem, runājāmies. Saule spīd, bites čakli strādā, gaiss smaržo, idille. Draugs atzinās, ka, lai gan pats nāk no laukiem, tik tuvā saskarē ar bitēm ir pirmoreiz. Tad nu es rāmi atgriezos pie tēmas par košanu: “Lūk, iedzelt, jā! To viņas var un dara diezgan labprāt. Bet kost – to nu gan nekādā gadījumā...” Todien palikām gan bez dzēlieniem, gan kodieniem.

Savukārt, ja man kāds prasa, “kas notiks, ja tava bite man iedzels”, saku, ka varēs samaksāt piecus eiro pēc parastā apiterapijas cenrāža un man nebūs nekādu pretenziju - būsim norēķinājušies.

***

Ik pa laikam man kā ķīmiķim un biškopim iznāk diskutēt par alerģijas tēmu. Šobrīd vispār ir kļuvis moderni un stilīgi piedēvēt sev dažādas pārtikas nepanesamības un alerģijas. Brīnumi gan – ja tavi senči daudzās paaudzēs ir bijuši zemnieki, kam piens un maize bija galvenais ēdiens – laimīgi bija tie, kuriem pietika! – kā tas nākas, ka tev ir glutēna un laktozes nepanesamība? Ja tas ir ģenētiski mantots, kā tad tie senči vispār nodzīvoja līdz pilngadībai, lai savus “šķībos” gēnus nodotu tālāk?

Skaidroju arī par bitēm – ja tev dzēliens sāp un tā vieta piepampst, tā nav alerģija, tā ir normāla reakcija. Alerģija ir netipiska, pārspīlēta, nedabiska reakcija. Arī man pampst, īpaši jau no pirmajiem dzēlieniem pavasarī, kad bijis ilgs pārtraukums. Bites jau tāpēc dzeļ, lai tev sāpētu un tu liktu viņas mierā. Ja kāds nonāk slimnīcā pēc čūskas koduma, mēs taču nesakām, ka viņam ir alerģija pret odzēm. Vai, neveikli savainojoties ar kādu instrumentu – alerģija pret palielinātu dzelzs daudzumu organismā. Vienkārši, odzei ir inde, bitei – arī. Nevis putukrējums vai vitamīnu injekcija, bet inde.

Par laimi, ar reālu alerģiju pret dzēlieniem ir iznācis sastapties tikai vienreiz. Kaimiņš nebitenieks bija mēģinājis pats nolaist zemē manis uzlikto spietu kasti ar visām iemītniecēm – bez maskas, bez nekā un dabūjis galvā un krūtīs kādus piecpadsmit dzēlienus. Alerģija izpaudās tā, ka pēc dažām stundām viņam sāka neciešami niezēt apakšstilbi, tik traki, ka varētu saskrāpēt līdz asinīm. Ieteicu viņam iedzert 100 – 150 ml brendija. Tas šādos gadījumos palīdz. Palīdzēja arī viņam.

Bet smieklīgākais gadījums bija, kad kāda paziņa kategoriski atteicās apciemot bites, jo viņai no dzēlieniem esot alerģija. Man, protams, uzreiz zinātniska interese: - Un kā tā alerģija izpaužas? Atbilde: - Nezinu, man vēl ne reizi dzīvē bite nav iedzēlusi!

***

Man uz dravu bija iedots līdzi draugu bērns – gadus vienpadsmit vecs puika. Lai izvēdina galvu, atraujas no mobīlā telefona, uzzina kaut ko jaunu. Tieši bija ieplānoti augusta darbi novietnē dziļā mežā – kāpēc ne?! Nopakoju puiku tā, lai neviena bite klāt netiek – jaka, maska, cimdi: man speciāli priekš ciemiņiem ir sagādāti arī bērnu izmēri. Virtuālās pasaules iemītniekam atrakcija “Bites” paredzami ātri apnika, bet man plānotais darbu apjoms tik un tā jāpadara, lai lieki nedzenātu auto šurpu-turpu pa bezceļiem. Skatos, puika, paņēmis maiksti, sāk dauzīt zāli ap stropiem. Novelk cimdus. Brīdinu, ka tā nevajag darīt, bet vai tad nu dženzijs (Generation Z – tie, kas dzimuši līdz 2013. gadam) ies klausīt tādu antīku mēbeli kā mani! Bērns vispār bija audzināts pilnīgā visatļautībā, rezultātā neklausīja ne vecākus, ne skolotājus. Pēc cimdiem sekoja maskas striķīša atsiešana – tāpat vien, spītības pēc. Un tad tas notika! Zem maskas palīda bite un puika panikā masku novilka... Protams, citas bites nekavējās izmantot situāciju. Redzēju, kā viena uzmetas tieši uz degungala... Ui! Es neko palīdzēt nevarēju, jo ap mani tāpat lidoja bariņš sekotāju. Pēkšņi izrādījās, ka puika spēj būt pat ļoti pieklājīgs – dzirdēju, kā viņš diezgan izmisīgi mēģina ar bitēm vienoties: “Bites! Lūdzu, lūdzu, tā nevajag! Es taču jūs lūdzu, ejiet projām! Bites, lūdzu, nedariet tā!” Neviens ne mājās, ne skolā neko līdzīgu no viņa nebija dzirdējis. Bet bites pat šāda pieklājība nespēja iežēlināt. Saucu, lai skrien iekšā mežā un gaida mani tur.

Beidzās viss laimīgi. Reakcija uz dzēlieniem bija pavisam neliels apsārtums, puikam bija piedzīvojums, ar ko lepoties un stāstīt, un vismaz uz kādu brīdi esot radusies atskārsme, ka pieaugušos reizēm tomēr vajag paklausīt.

***

Pa vasaru biju novietojis bites mazdārziņos. Labi gan dārzkopjiem, kuru augus bites apputeksnē, gan bitēm, jo tādu nepārtraukti ziedošu daudzveidīgu barības bāzi reti kur citur var atrast.

Dārza īpašniece – miesās nu īpaši ražena sieva – pie bitēm bija pieradusi un pat ar uzmācīgām sekotājām vienkārši parunājās. Un, ja kāda tomēr iedzēla, tad neņēma to ļaunā un reizēm pat man piepalīdzēja, ja bija vajadzīgs otrs roku pāris.

Kādu reizi biju nolēmis pārvietot vienu saimi par nepilnu metru tālāk – iemeslu vairs neatceros. Bites mitinājās Īslīces desmitrāmju stropiņā, par pamatu tam pagaidu variantā kalpoja skaidu plāksne, uzlikta uz četriem ķieģeļiem. Nolēmis, ka visērtāk stropu uz jauno vietu pārvietot būs ar visu pamatni, lūdzu īpašnieci palīgā. Viņa arī atnāca - kā jau no dārza darbiem. Krekliņā un plānās jo plānās treniņbiksēs, apspīlētās ap varenajiem apaļumiem. Manis piedāvāto masku gan paņēma, bet bez kādas bijības pret bitēm.

Pacēlām plāksni – katrs no savas puses. Es nebiju ņēmis vērā tikai vienu: dārzs atradās diezgan mitrā, purvainā vietā. Mitrumu uzsūkusī plāksne pārlūza uz pusēm, strops mūsu acu priekšā nogāzās un sadalījās sastāvdaļās. Tik rupju apiešanos nepiedotu neviena saime, kur nu vēl manas mežones...

Tūlīt tika atrasts arī vainīgais... Jo lielāks laukums, jo ērtāk iedzelt! Uzvilcis pilno tērpu, pēc pāris stundām, kad bites bija daudzmaz nomierinājušās, es sakārtoju stropu. Bet dārza īpašniecei sadzeltais dibens un ciskas esot neciešami niezējušas nedēļu.

***

Kāda mana paziņa arī nolēma kļūt par biškopi (šobrīd viņas stāžs jau ir gadi desmit vismaz!), iegādājās pirmās saimes, palasīja grāmatas, pakonsultējās ar citiem biteniekiem. Un kā vienu no pirmajiem darbiem nolēma savās jauniegūtajās saimēs atrast un iezīmēt bišu mātes. Abi ar brāli devās pie stropa, atrada pašu lielāko biti, uzlika punktiņu pēc visiem noteikumiem. Bet pēc brīža blakus ieraudzīja vēl vienu, tādu pašu vai pat lielāku. Iezīmēja arī to. Piezvanīja un pakonsultējās, vai var būt tā, ka stropā atrodas vairākas mātes. Teicu, ka vasarā, kad dzimst jaunās mātes, ja kannu daudzums un spietošanas noskaņojums netiek kontrolēti, kādā brīdī tā var gadīties. Tad nu viņi turpināja apzinīgi likt punktiņus visām lielizmēra bitēm. Pie kādas divdesmitās tomēr sāka nojaust, ka kaut kas nav kārtībā. Varu iedomāties citu apkārtnes biškopju pārsteigumu, ja viņi savā stropā pamanīja “ceļojošo” tranu ar koši dzeltenu punktiņu. Droši vien padomāja, ka tas izmucis no kādas superelitāras bišu selekcijas stacijas.

***

Cilvēku priekšstati un jautājumi par bitēm reizēm mēdz būt pat ļoti dīvaini. Parasti cenšos atbildēt pēc būtības un rūpīgi izskaidrot – interese ir jāatbalsta. Bet viens jautājums, ko uzdeva jauna sieviete – tipiska biroja darbiniece, ir īpaši palicis atmiņā: “Nu, tu aizved bites uz pļavu... Viņas vāc medu. Kā tu viņas pēc tam dabū atpakaļ mājiņā?” Jautājums tika uzdots pilnā nopietnībā.

***

Atziņa par biškopību apdzīvotās vietās: bites kaimiņiem traucē tikai tad, ja viņi redz stropus. Ja stropi nav redzami, bites gadiem ilgi var dzīvot un nav nekādu sūdzību.

Autors: Ilmārs Jargans

Kā es lietuviešu bites izglābu

Katru gadu cenšos apmeklēt bitenieku svētkus Lietuvā. Patīk tas burziņš, jautrība, protams, lielais gājiens ar karogiem un tērpiem. Protams, tirdziņš, kurā var atrast, kā iztērēt naudu pat tad, ja viss inventārs jau ir un ar rezervi.

Starp daudzām citām lietām tiek pārdotas arī sēra plāksnītes, ko ieliek speciālā kvēpeklī un aizdedzina, lai noliktavās apkarotu visādus mošķus. Bitenieku gadījumā – vaska kodi. Pirms manis lietuviešu dāma, iegādājusies sēra plāksnītes, prasa, kā tās lietot (saprašanas līmenī valodu zinu, ar runāšanu gan ir grūti, jo vārdos uzsvari “staigā”). Pārdevēja steigā paskaidro, ka vajag iekarināt (plāksnītei ir pat speciāls caurums) un aizdedzināt. Pati priekš sevis dāma vēl skaļi rēķina, cik viņai vajag, lai uz katru saimi būtu divas plāksnītes.

Man kļūst nepārprotami skaidrs, ka kādai dravai draud apokalipse, jo lietuviešu biteniece ir sapratusi, ka plāksnītes domātas varras apkarošanai. Principā jau arī izskatās kā jebkuras citas, tikai jāaizdedzina. Pasaucu viņu malā un, kā nu prasdams, izskaidroju, kam tās plāksnītes domātas un kas notiks, ja viņa kūpošas plāksnītes ieliks stropos. Lieki teikt, ka lietuviešu biškope bija ļoti pateicīga un sēra plāksnītes atdeva atpakaļ.

Mans vectēvs kādreiz stāstīja par līdzīgu gadījumu tepat Latvijā. Tie bija laiki – šķiet, 70.-to gadu sākums – kad spēcīgi insekticīdi – DDT jeb dusts un heksahlorāns (heksahlorcikloheksāns) lauksaimniecībā bija brīvi pieejami, tika uzskatīti par pilnīgi nekaitīgiem siltasiņu dzīvniekiem un kaisīti burtiski pa labi-pa kreisi, pat govīm spalvā, lai dunduri nekož. Kāds biškopis, rudenī noliekot glabāt tukšās kāres, tās bija apkaisījis ar kādu no minētajam indēm, lai kode neiemetas. Pēc tam, vai nu aizmirsis, vai nolēmis, ka pa ziemu inde ir izvējojusies, vasaras sākumā izmantojis kāres ligzdu paplašināšanai. Rezultātā visās paplašinātajās saimēs beigtās bites gulējušas akurātos celiņos zem saindētajām kārēm. Biškopis ilgi neesot varējis sev to piedot, gandrīz gribējis galu padarīt. Viens no gadījumiem, kad labāk mācīties no citu kļūdām.

Autors: Ilmārs Jargans

Tā vella bite...

Mana bērnība pagāja dzimtas mājās “Upeslīči” – skaistā, pakalnu ieskautā vietā pa vidu starp Alūksni un Gulbeni, pavisam netālu no daudziem zināmajām Ates dzirnavām. Vectēvs Jānis Jargans (1911-1999) bija varens bitenieks. Varens visās nozīmēs. Atceros, kā viņš, lai gan augumā vidējs, bet plecīgs un sīksts, vēl mūža nogalē – pēc maniem rēķiniem sanāk, ka gandrīz 70 gadu vecumā – bišu mākoņa pavadīts, uz rokām nesa mājās divas pilnas stāvstropa magazīnas ar medu no simt metru attālās dravas. Man kā puišelim toreiz tā bija pierasta aina, nesaskatīju tajā nekā īpaša. Šķiet, ka vēl agrākās bērnības atmiņās viņš nesa pat pa trim. Tagad, cilājot 6-8 rāmīšu pusmagazīnas ar medu stenēdams un pūzdams, es pa laikam sevi kauninu: “Atceries vectēvu!”.

Arī bites bija tikpat varenas kā vectēvs. Tādas, kas nepieļauj paviršību, steigu vai neuzmanību. Piemēram, kaltiņa iekrišana stropā varēja izprovocēt lokālu katastrofu – kad dusmīgs bišu mākonis no kārēm ceļas augšā vertikāli un par tādu dūmekli viņām nošķaudīties. “Īstas bites”, kā mēdzu teikt, jo pats joprojām dravoju ar tādām, nevis “apātiskajām” bakfāstietēm (kuras pat ļauj lapsenēm netraucēti dzīvoties pa malējām kārēm!) vai miermīlīgajām krainietēm.

No mūsdienās pieņemtā dravnieka apģērba vectēvam bija tikai sejas maska. Viņš vilka bieza brezenta jaku un bikses, palūdza mūs apsiet piedurknes ar striķi, lai bites nelien iekšā. Un rokas rūpīgi ierīvēja ar visparastāko etiķi. Nezinu gan, vai tas ko līdzēja. Cik esmu vaicājis par sevi vecākiem dravniekiem, neviens nav mācējis paskaidrot, kāpēc tas tika darīts. Vectēvs pats uzskatīja, ka ar etiķi sasmērētās delnās bites tomēr dzeļ mazāk.

Tā kā drava atradās nogāzītē turpat aiz mājas, bites visu teritoriju uzskatīja par savējo. Brīdi pa brīdim kāda sakreņķējusies sargbite, spārnus tricinādama, siroja pa mauriņu pie paša lieveņa un, skaļi spindzēdama, meklēja kašķi. Visbiežāk tika suņiem. Es ļoti ātri iemācījos atšķirt bišu skaņas un uzvedību: mierīgo darba sanoņu un lidināšanos pa ziediem no nervozas mētāšanās un brīdinošas spindzēšanas. Zināju, ka bišu tuvumā nedrīkst vicināties ar rokām, dauzīties, izdarīt straujas kustības. Ka viņas ļoti kaitina tādi darbi kā ravēšana un pļaušana. Kā rīkoties, ja bite ieskrien matos (grūti tagad noticēt, bet bērnībā man bija blondi, čirkaini mati). Un biju iemācījies, kas jādara, dzirdot komandu “Nikna bite!” – jānoliec galva un ātri jāskrien iekšā garāžā vai pūrūzī (priekšnamā). Ja nevar pagūt, tad jānoliecas, cik zemu var, jāpieplok zemei, kamēr draudīgā radība ir projām vai arī paguvusi ieķerties sunim pinkās.

Bet mazam bērnam jau grūti saprast, kā īsti būs, kad tā bite iedzels. Kā ods vai dundurs? Īstā saprašana nāk tikai tad, kad viss pārbaudīts uz savas ādas – gludeklis, oglīte, elektrība... Man ar biti gadījās tieši tā. Šķiet, tobrīd bija nepilni četri gadi. Aizrāvies ar kaut ko savu, nepievērsu uzmanību mātes brīdinājumam par niknu biti... Asas sāpes, un garāžā, jeb, kā mūspusē teica, vāgūzī ieskrēju jau ar visu biti, kas, gluži kā klipsis, turējās pie auss ļipiņas, turpināja dzelt un, kā šai bišu rasei raksturīgs, skaļi “kliegt”, lai radītu upurim vēl lielāku paniku. Caur asarām spēju tikai saukt mātei: “Ņem to vella biti nost!”. “Vells” bija lielākā rupjība, ko tobrīd zināju... biju naivs un nesamaitāts. Kad sāpes pārgāja, protams, staigāju kā dienas varonis.

Nākamajās vasarās jau iemācījos mierīgi sadzīvot ar to, ka ik pa laikam kāda iedzeļ. Pa rokai vienmēr bija “Validola” tablete – samitrinot to un pieliekot pie dzēliena vietas, sāpes pāriet gandrīz uzreiz. Kad vectēvs ņēma nost medu, tad gan centos dienas divas – trīs lieki ārā nerādīties: tas būtu pārāk ekstrēmi. Labāk brīvprātīgi pieteicos atvākot kāres. Un, braucot ar divriteni, bija izveidojies noturīgs paradums galvu piešķiebt un ieraut plecos: vienīgais celiņš, kur varēju mācīties braukt, bija tieši starp mājām un dravu. Bites, protams, tādu iespēju nekavējās izmantot...

Tāpēc, pirmo reizi nonākot Santas Biļinskas mācību dravā Brankās un redzot, kā viņa ar pirkstu pabīda bites uz kāres šurpu-turpu, nevilšus izspruka jautājums: “Ko Tu viņām esi iebarojusi?” Pēc analoģijas ar nomocītajiem tīģeriem Taizemes atrakciju parkos, kuri tiek sabaroti ar narkotikām, lai tūristi varētu ar tiem fotografēties kā ar plīša rotaļlietām. Biju pieradis pie daudz temperamentīgākām bitēm, tāpēc jutos manāmi pārsteigts. Bet vispār uzskatu, ka apšaubīt kāda dravnieka izvēlēto bišu rasi nav labais tonis, tāpat kā strīdēties, kurš suns labāks – kaukāzietis, toiterjers, mopsis vai jauktenītis, kas paņemts no kaimiņiem ... Katram savs! Piemēram, ASV ir vairāki bitenieki, kas dravo ar āfrikanizētajām killerbitēm un ir ar tām pilnīgi laimīgi. Es viņus ļoti labi saprotu!