Mana pirmā pieredze darbā ar bitēm
Padalīšos ar arī ar šo piedzīvojumu, par kuru gan labāk būtu paklusēt. Tikai nevar zināt, vai vēl kādreiz tāda iespēja būs tad, tā sakot, kad tad, ja ne tagad.
Esmu dzirdējis, ka iesācējs biškopis, drīz pēc tikšanas pie savām bitēm, ļoti ātri arī ticis no tā vaļā ar ūdens vai uguns palīdzību. Un, vispār, tā esot ļoti grūta un dārga nodarbe. Nekādi sajūsmas kliedzieni nav dzirdēti arī par tādiem, kuri šo nodarbi vēlas sākt ar sveša spieta noķeršanu. Tad esot jāmaina bišu māte un jādara vēl nezin kas.
Bet, ja meklē kādu nodarbi priekam? Ko tad?
Es biju nolēmis iet dabiskāku ceļu, daudz ko atļaut izlemt, tā sakot, augstākiem spēkiem. Jo kā tu, cilvēciņ, vari zināt - ko darīt, un ko nedarīt? Vai sanāks tas, ko esi nolēmis un beigu beigās - vai patiks? Kurus tad uz šīs pasaules interesē kā tu jūties un ko tu vēlies. Protams, vienmēr taču ir iespēja kadu klausīt, vai vienkārši “nosist” laiku pie krāsainā ekrāna.
Un tā manā rīcībā ir nedēļa. Sāku ar to, ka mēģinu vienu iesākto bišu mājiņu sagatavot tik tālu, lai tur varētu ielaist bites. Man jāpiestrādā pie jumtiņa, jo tā man vienkārši nav. Par laimi šķūnītī atrodas gāzes plīts virsa, kuru varu pielāgot, kamēr tiks sameistarots kas labāks. Vēl piestiprinu priekšpusē dēlīti, lai bitēm nelītu virsū, nokrāsoju un gatavs!
Valmierā biškopības veikalā iegādājos dūmekli, kaltiņu un galvassargu, tādu baltu un nelielu, kur rokas pa sāniem var izbāzt. Šoreiz laukos esmu viens. Mans mērķis - dabūt tās bites no kastes kokā manā līdzatvestajā stropā, kur vieta ir 12 kārēm.
Jāsakopj arī izvēlētā vieta. Tā ir mežmalā, koku ieskauta, kāda sastumta kaudze, droši vien no meliorācijas laikiem. Savulaikt biju te mēģinājis, ko izaudzēt, bet neveiksmīgi. Tagad attīru un nozāģēju, kas zāģējams. Ja agrāk bites dzīvojušas dobumos, tad nolemju, ka arī tagad viņām būs labāk augstāk virs zemes. Kad uz sagatavotās konstrukcijas novietoju savu bišu mājiņu, redzu, ka jāpagatavo arī pašam, kur pakāpties. Piebildīšu, ka šogad esmu nolēmis stropus novietot zemāk, lai varētu apkopt stāvot uz zemes. Vajadzīgos priekšdarbus jau veicu vasarā.
Tā, lēnā garā darbojoties, paiet diena. Secinu, ka to kasti no koka varēšu pārnest tikai tad, kad bites beigs lidot. Ir 15. Jūnija vakars. Beidzot bites vairāk nelido. Kāpju pa trepēm kokā, sienu to bišu kasti vaļā un lēnām mēģinu dabūt zemē. Aiznesu bites uz to vietu, kur mans strops un nolieku blakus. Pēkšņi iedomājos, kāpēc man tagad nepārlikt tās bites stropā. Ir vakars, viņas guļ un būs mazāk dusmīgas. Vēl tikai mazliet pagaidīšu.
Sameklēju visu vajadzīgo, iekurinu dūmekli, uzlieku masku, mazliet pagaidu, lai kārtīgāk iemieg, un ķeros pie darba. Noņemu kastes vāku un mēģinu ar kaltiņu atlauzt ielīmētās detaļas. Sāku ar divām blakus esošajān līstītēm, kuras vienkārši nosedz tukšo vietu. Tagad pie tām jau bites pašas sākušas vilkt divas šūnas. Īpašu neapmierinātību bites par manu traucējumu neizrāda. Viņas sāk mosties, palikt dusmīgas un klupt man virsū. Es abas līstītes, ar visu kas tur virsū ielieku stropā, bet bites tikmēr man kož rokās. Man tas nav patīkami. IR arī sāpīgi un saprotu, ka tādā veidā netikšu galā. Nākas visu pamest un mukt. Mukt un domāt, kā sevi labāk pasargāt no bitēm. Izvēlos uzvilkt pirkstainus cimdus un cieši ar skoču pietīt, lai viņām nebūtu ne spraugas kā man tikt klāt.
Darbu turpinot, kādu rāmīti liekot stropā no vienas rokas tas man izslīd un atsitas pret stropu. Tiek sacelts vesels bars dusmīgu bišu. Viņas visas man klūp virsū un briesmīgi saliekušās mēģina izkost cauri maniem cimdiem. Dažām tas arī izdodas. Neredzu nekādas iespējas turpināt darbu. Ir atkal jāmūk, cerībā, ka viņas mazliet nomierināsies. Bet tā nenotiek. Sāk jau satumst. Man atkal jādodas prom, šoreiz meklēt bateriju. Lai vismaz kaut ko varētu redzēt.
Kad beidzot esmu dabūjis visus rāmīšus stropā, ievēroju, ka kastē palicis diez gan daudz bišu, kas no aukstuma saķērušās viena pie otras un stingri turas pie kastes. Nezinu ko iesākt, kā tās bites dabūt stropā.
Kad beidzot esmu izdarījis tik daudz, ka vairāk neko nevaru izdarīt, metu mieru. Strops ir nosegts. Jumtiņš uzlikts. Kaste ar atlikušajām bitēm novietota ieslīpi pret skreju, lai pašas varētu līst stropā. Ir jau arī melna nakts. Vācu visu kopā un eju gulēt.
Kas to būtu domājis, ka būs tik traki. Vērojot darbošanos ar bitēm internetā, viss likās tik vienkārši. Toties naktī gan vairāk ar bitēm neņemšos!
No rīta, apraugot bites, redzu, maz viņas lido. Arī kaste ir gandrīz iztukšojusies. Tikai nesaprotamā veidā kastē sarodas ar vien vairāk bišu. Vai tad tur būs vēl viens spiets?
Neko darīt. Ņemu to kasti, salieku kaut kādus rāmīšus un stiprinu atpakaļ priedē.
Tā es tagad stāvu un domāju, ka esmu kļuvis daudz dumjāks, kāds biju pirms darba. Tagad es vairs nesaprotu neko. Ar visu cītīgo bišu grāmatu studēšanu un visu to, ko var atrast internetā, es biju palaidis garām faktu, ka noķertais spiets jāpārved vismaz 3 km attālumā. Tā pēc pirmā spieta iedabūšanas stropā sapratu, ka man jāmeklē kāda palīdzība. Atlika vien meklēt to telefona numuru, kuru man iedeva biškopības veikalā un zvanīt. Tā arī nokļuvu biškopības kursos. Beigās piebildīšu, ka tā tomēr ir liela laime, ka ir kāda bitīte. Ka var kādreiz mierīgi padarboties. Kaut vai kādreiz mierīgi pasēdēt un pavērot.
Autors: Aivars Jenerts
